Mūsu krupju koris — otrais labākais Eiropā

Viņam ir olīvpelēka, mazliet grumbuļaina mugura ar tumšzaļiem plankumiem un  vēders kā mušmires cepure — sarkans ar baltiem punktiem. Viņa dziesma ir mazliet skumja un atgādina zvanu skaņas vai dzeguzes kūkošanu, tikai tiek izpildīta korī. Ja ieskatīsieties viņam acīs, būsiet pārsteigti, jo jums pretī raudzīsies divas sirsniņas.
Peļķu dzeguze, leišu varde, pulksteņvarde — tā dēvē sarkanvēderaino ugunskrupi (Bombina), kas iekļauts Baltijas Sarkanajā grāmatā un Eiropas apdraudēto abinieku un rāpuļu sarakstā, un nu Eiropas projekta Life Bombina ietvaros atgriezies Latvijas dabā.    

Mīl siltumu un peļķes
Izlaižot pēdējos ugunskrupjus Daugavpils rajona Skrudalienas pagasta teritorijā, svētdien Latgales zoodārzs nosvinēja trīs gadus ilgušā projekta veiksmīgu noslēgumu — kopumā terārijā pavairoti un brīvā dabā izlaisti vairāk nekā 800 ugunskrupji. Zoodārza direktors Mihails Pupiņš stāsta, ka vēl pirms trim Latvijā bija zināmi vien 15 savvaļā mītoši ugunskrupji, bet nu tēviņu skaits ir ap 200. Viņš paskaidroja, ka skaitīti tiek tikai tēviņi, jo, mēģinot saskaitīt pilnīgi visus dzīvnieciņus, nāktos izbradāt to mājvietas — dīķus. Sarkanvēdera ugunskrupis ir visā Eiropā apdraudēta un saudzējama suga, jo, lai gan to dzīves ilgums var sasniegt pat 14 gadu, resnie krupji mīl siltu klimatu un vairāk peļķēm nekā dīķiem līdzīgas ūdenstvertnes, tāpēc mitinās tikai Latvijas dienvidu galā. M.Pupiņš stāsta, ka  zoodārza terārijā ugunskrupis nodzīvojis 29 gadus. Šobrīd grubuļainie 45 mm garie krupīši apdzīvo arī Aizkraukles un Bauskas rajonu. M.Pupiņš saka, ka līdz ar projekta noslēgumu ugunskrupju pavairošana un atgriešana dabā nebeigsies, jo, salīdzinot ar citām valstīm pie mums dabā šo sugas īpatņu ir maz. Citviet vienā dīķī ir tik daudz krupju cik pie mums visā valsts teritorijā.

Mīlas trijstūris
Īpaši interesants šis dzīvnieks ir ar savu skaisto dziedāšanu jeb taurītes pūšanu, kas var atgādināt arī tālas suņu rejas. M.Pupiņš stāsta: „Runājot ar cilvēkiem, kuri dzīvo pie dīķiem un ir dzirdējuši ugunskrupi dziedam, atklājas interesantas lietas. Kāda ģimene domāja, ka kaut kur netālu darbojas ūdens sūknis, citi uzskatīja, ka tie ir kādi meža putni, vēl citi bija pārliecināti, ka naktī tā dzied zivis, bet pati interesantākā versija bija kādai ģimenei, kas dzīvo gandrīz meža vidū. Paaudzēm ilgi šie cilvēki bērniem likuši ieklausīties un stāstījuši, ka tur dzied meža gari, kas atnāks viņiem pakaļ, ja neklausīs vecākiem. Tā notiek, ja nezinām, kas dzīvo mums līdzās.”  Eiropas projekta Life Bombina ietvaros notika starptautisks krupju koru festivāls. Tas notika tā: katra valsts, kas piedalījās projektā, ierakstīja sava krupju kora dziesmu un atskaņoja to internetā. Pēc tam Latvijā ieradās dāņu eksperts un vēlreiz ierakstīja krupju dziesmu par ko visi varēja balsot. Neraugoties uz to, ka atšķirībā no citām valstīm, kuras pārstāvēja ap 100  krupju balsis, Latvijas mazskaitlīgais (ap desmit dziedātāju) krupju koris ieguva otro vietu Eiropā.

Par ko dzied sarkanvēderainie ugunskrupju tēviņi? „Viņi dzied par to pašu, par ko cilvēki. Par mīlestību. Vārdi varētu būt apmēram tādi: „Mana mīļā, nāc pie manis, gaidu Tevi. Esmu krutākais džeks, pārējie netuvojaties man...”

Ugunskrupju dziesmu klausies šeit!
Par ko dzied sarkanvēderainie ugunskrupju tēviņi? „Viņi dzied par to pašu, par ko cilvēki. Par mīlestību. Vārdi varētu būt apmēram tādi: „Mana mīļā, nāc pie manis, gaidu Tevi. Esmu krutākais džeks, pārējie netuvojaties man...”,” stāsta M.Pupiņš. Divi tēviņi viens no otra ietur vismaz metru lielu attālumu, bet pietuvojoties viens otram saķeras un cīnās gluži kā divi sumo cīkstoņi. Varde (pareizāk būtu teikt krupja mātīte)  pēc dziesmas skaņām izvēlas partneri un tam tuvojas, bet ar to viss vēl tikai sākas, jo arī krupjiem ir mīlas trijstūri. Proti, dziedonim apkārt zālē noslēpušies vairāki satelīti - krupji, kuri negrib dziedāt, bet grib „nolaupīt” mātīti. Kad varde nāk pie sava „mīļotā” viņai no muguras uzklūp kāds no satelītkrupjiem un, ar ķepiņām pieķeroties, nelaiž vaļā. „Varde domā: ja jau man tā pieķēries, laikam mīl,” smejas M.Pupiņš. Kad krupju mātīte ir apaugļota, viņa izdēj oliņas un tās pamet. „Krupjiem par bērniem nav jārūpējas, nav jāēdina un jāapmāca, visa informācija viņos jau ir.” Tiem kurkuļiem (ķepiņas izaug jau ļoti drīz), kuriem izdodas izdzīvot, priekšā garš mūžs — no pieciem līdz pat 14 gadiem. Ugunskrupji pārtiek no moluskiem, sliekām, zirnekļiem, kukaiņiem — visa, ko var atrast ūdenī. Vietās, kur dzīvo ugunskrupji, ir krietni vien mazāk odu. Zoodārza direktors saka, ka šobrīd cilvēkiem ir ļoti liela interese par pufīgajiem, krāšņajiem krupīšiem: „Man zvana zemes īpašnieki un jautā kā rakt un kopt dīķi, lai tur ugunskrupji varētu labi iedzīvoties. Man par to liels prieks.”

Autore: Evija Hauka, www.kasjauns.lv