Psihiatrs: īpašo bērnu vajadzībās nekā tik īpaša nemaz nav

Diskusiju ievadīja Andris Keišs, daloties personīgajā pieredzē par iekļaušanu ģimenē un vēlmi redzēt savu meitu uz skatuves. Viņš atzina, ka ikdienā izjūt pozitīvas pārmaiņas sabiedrības attieksmē, salīdzinot mūsdienu bērnu sapratni ar paša pusaudža gadu pieredzi. Keišs pastāstīja, kā meitas Magdalēnas vēlme izpausties radoši mudināja viņu meklēt iespējas bērna līdzdalībai teātra vai muzikālā uzvedumā. Tapa ideja par izrādi “Meitene un velns”, taču sākotnējie mēģinājumi atklāja izaicinājumu – viens īpašs bērns uz lielās skatuves jutās pārāk nedroši.

Risinājums radās, LNSO fondam iesaistoties ar savu iniciatīvu. Indra Lūkina uzrunāja Keišu pēc kādas intervijas pieminētās idejas un ierosināja kopīgu muzicēšanu, kas izrādījās atslēga, palīdzot pārvarēt barjeras. "Tas viens kautrīgais cilvēks, nokļūstot 15 cilvēku kompānijā, uzreiz atveras," novērojis Keišs, aprakstot, cik ļoti dalība ritma grupā atraisīja bērnu un vairoja pārliecību. Šī sadarbība kļuva par pamatu koncertuzvedumam "Japānas pasaka", kurā bērni ar īpašām vajadzībām pilntiesīgi piedalās mākslinieciskajā darbā līdzās orķestrim un aktieriem.

Valoda un stigma: “īpašas” vai “papildu” vajadzības?

Bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs diskusijā pievērsās terminoloģijas jautājumam un tam, kā sabiedrības uzskati ietekmē iekļaušanu. "Latviešu valodā ir iegājies termins 'īpašas vajadzības', bet nekā īpaša viņu vajadzībās nav – visiem bērniem vajadzīga drošība, mīlestība, spēlēties, piederēt kaut kam," skaidroja Bezborodovs. Viņaprāt, precīzāk būtu runāt par papildu vajadzībām, jo šiem bērniem nepieciešams papildu atbalsts, taču pamatvajadzības – sapratne, pieņemšana un iespēja attīstīties – ir universālas.

Bezborodovs uzsvēra, ka lielākais šķērslis iekļaušanai ir aizspriedumi un stigmatizējoši priekšstati sabiedrībā. Viņš atgādināja, ka cilvēkiem ir dabiska tendence baidīties no neierastā, taču šo baiļu mazināšanai visefektīvākās esot pozitīvas saskarsmes pieredzes, nevis tikai teorētiska izglītošana. Šajā ziņā kultūras projekti, kur kopā piedalās bērni ar un bez papildu vajadzībām, var dot spēcīgu impulsu stigmas mazināšanai. 

Kultūras iestāžu loma un atbildība

Indra Lūkina, pārstāvot kultūras sektora skatpunktu, diskusijā akcentēja, ka iekļaujošu projektu īstenošana nav tikai entuziasma vai drosmes jautājums, bet gan kultūras institūciju pienākums un neatņemama darba sastāvdaļa. "Es nesauktu to par drosmi – tā ir mūsu darba daļa," norādīja Lūkina, skaidrojot, ka valsts finansētas kultūras organizācijas izjūt atbildību veidot saturu visai sabiedrībai. 

Runājot par pieejamības paplašināšanu, Indra Lūkina dalījās pieredzē, kā radusies ideja bērnu ar papildu vajadzībām iesaistei orķestra projektā. Viņa jau agrāk bija vērojusi līdzīgu bērnu uzstāšanos citā koncertā, kas raisīja pārdomas par to, kam ir tiesības būt uz skatuves. Lūkina secināja, ka jāpārvar ierobežotais priekšstats, ka uzstāties var tikai profesionāli mākslinieki. “Mums jādod iespēja uzstāties ne tikai profesionāliem māksliniekiem – jāpavērš plašāk priekšstats par to, kam ir tiesības būt uz skatuves,” viņa sacīja. "Tā ir milzīga privilēģija – ar mākslas starpniecību runāt par sabiedrībai svarīgām tēmām," atzīmēja Lūkina, piebilstot, ka mākslas valoda bieži spēj spēcīgāk uzrunāt un saliedēt cilvēkus nekā didaktiski vēstījumi.

Skatuve kā izaugsmes platforma bērniem

Pedagoģe Ieva Altrofa, kura ikdienā strādā ar bērniem ar īpašām vajadzībām, dalījās praktiskajos novērojumos par bērnu izaugsmi, piedaloties mākslas aktivitātēs. Rīgas 1. pamatskolas-attīstības centra ritma grupas audzēkņiem uzstāšanās ārpus skolas sienām sākotnēji bija liels solis. "Šis ir gadījums, kad ir pavēries plašāks visums – nākošais solītis uz priekšu. (..) Gatavība, kas mums bija sākumā un kas ir tagad pēc diviem gadiem, ir nesalīdzināma," atzina Altrofa, uzsverot, ka projekts ar LNSO fondu prasīja no bērniem un pedagogiem apgūt daudz jauna. Rezultāti gan attaisnojuši pūles, jo bērnu izaugsme bijusi pārsteidzoša: "Tas pierāda, ka izaugsme caur būšanu uz skatuves ir fantastiska," Altrofa sacīja par savas grupas pieredzi.

Muzicējot kopā ar orķestri, bērni ne vien apguvuši jaunas prasmes, bet arī atklājuši sevī slēptus talantus. Piemēram, viens puisis uzdrošinājies publiski dziedāt un izrādījies apveltīts ar skanīgu balsi, Magdalēna ar prieku apguvusi skatuves grimētājas lomu, savukārt grupas ksilofonists Edvards jau sācis uzstāties ārpus skolas, sperot pirmos soļus patstāvīga mākslinieka karjerā. Šie piemēri apliecina, ka, dodot bērniem iespēju, viņi spēj pārsteigt un atklāt savu potenciālu ne tikai skolā, bet arī plašākā sabiedrībā.

Aicinājums uz pārdomām un atkārtotu skatīšanos

Diskusijas noslēgumā dalībnieki un klātesošie sociālie pedagogi bija vienisprātis, ka iekļaujoša kultūra ir ieguvums visai sabiedrībai. Šādi projekti nojauc barjeras un vairo sapratni, vienlaikus dodot bērniem ar papildu vajadzībām spārnus izaugsmei. LNSO fonds aicina ikvienu, kuru uzrunājušas diskusijā paustās atziņas, noskatīties sarunas ierakstu organizācijas Facebook lapā. Tā ir iespēja vēlreiz izdzīvot vērtīgās atziņas, gūt iedvesmu un apdomāt, ko katrs varam darīt, lai kultūras un mākslas telpa kļūtu atvērtāka ikvienam.