Mūžīgie bērni: Kādu atbalstu šobrīd var saņemt no valsts un pašvaldības

Šobrīd ģimenes nereti norāda uz to, ka, piemēram, kāds pakalpojums ir, bet ar piešķirto summu nepietiek tā pilnvērtīgai izmantošanai, tāpat ir problēmas ar kādu līdzekļu vai pakalpojumu individualizēšanu.

Atbalsts, ko jau šobrīd var saņemt ģimenes, kurās aug bērni ar funkcionāliem traucējumiem, ir tieši atkarīgs no katras konkrētās situācijas. Labklājības ministrijas sniegtā informācija liecina – bērnu ar invaliditāti vecākiem vai aizbildņiem tiek piešķirta piemaksa pie ģimenes valsts pabalsta bērnam ar invaliditāti teju 107 eiro.

Tāpat, ja tā lēmusi Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija, ģimene var saņemt arī transporta izdevumu kompensējumu – nedaudz virs 13 eiro mēnesī.

Pēc komisijas atzinuma iespējams saņemt arī nedaudz vairāk par 313 eiro mēnesī lielu bērna ar invaliditāti kopšanas pabalstu.

Savukārt pakalpojumu un atvieglojumu veidā iespējams saņemt 10 psihologa konsultācijas bērnam, kuram noteikta pirmreizēja invaliditāte, un viņa vecākiem vai aizbildnim, asistenta pakalpojumu izglītības iestādē un surdotulka atbalstu izglītībā bērniem ar dzirdes traucējumiem.

Arī tehniskos palīglīdzekļus, bet šīs jomas sakārtotību gan nereti kritizē ģimenes.

Pieejams arī bezmaksas starppilsētu sabiedriskais transports, kā arī atbrīvojums no transportlīdzekļa ekspluatācijas nodokļa un elektroenerģijas maksas atvieglojums. Tāpat iespējams saņemt, piemēram, iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumus par apgādībā esošiem bērniem vai nestrādājošo laulāto, kura apgādībā ir bērns ar invaliditāti.

Labklājības ministrijas Sociālās iekļaušanas politikas departamenta direktore Elīna Celmiņa skaidro – atbalsta apjoms un veidi ir atšķirīgi.

“Sociālās apdrošināšanas sistēma, kas atkarīga no mūsu katra veiktajām iemaksām, valsts sociālie pabalsti, kas ir universāli visiem, kas konkrētajā brīdī pieder pie konkrētas sociālās grupas vai indikācijām, un tad ir pakalpojumu bloks, kur ir vairāki valsts pakalpojumi un ir pašvaldību sociālā palīdzība, kas vairākumā gadījumu ir ienākumu testēta atbalsta sistēma.

Tādejādi, ja sasummētu visus atbalstus kopā, tas grozs var ļoti atšķirties, bet tie noteikti ir vairāk nekā 500 eiro, kas ģimenēm tiek novirzīti valsts atbalsta veidā,” sacīja Celmiņa.

Ir gan pakalpojumi, kurus pašvaldībām vajadzētu nodrošināt, bet kuras to nedara.

Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta direktors Aldis Dūdiņš min piemēru - mājas aprūpes pakalpojums pieejams 103 no kopumā 119 pašvaldībām.

Tieši to par pašu pieprasītāko sauc Latvijas Pašvaldību savienības padomniece veselības un sociālajos jautājumos Ilze Rudzīte. Viņa gan arī atzīst – ne vienmēr pietiek speciālistu, kas varētu sniegt pakalpojumus.

“Tas, ko saka pašvaldības – ir grūtības sameklēt aprūpētāju, jo bērniem ar īpašām vajadzībām un it sevišķi ar smagiem funkcionāliem traucējumiem šī aprūpe, protams, atšķiras no senioru aprūpes, un tā ir daudz specifiskāka. Tur ir vajadzīgs cilvēks ar īpašu sagatavotību un arī noteikti ar personības kvalitātēm.

Līdz ar to ir gan atalgojuma jautājums, gan darbinieku piesaistes jautājums, gan kā vispār šo pakalpojumu attīstīt,” norādīja Ilze Rudzīte.

Rudzīte uzsver, ka šobrīd pakalpojums tiek veikts deinstitucionalizācijas projekta ietvaros un nav skaidrības par to, kāda ir tā nākotne pēc tam. Pašvaldības, īpaši lauku teritorijās un tās, kuras ir mazākas un ar mazāku budžetu, pakalpojumu piedāvāšanā sadarbojas.  

“Piemēram, psihologa pakalpojuma pieejamība. Nav obligāti jābūt konkrētajā pašvaldībā tieši tam vienam konkrētajam psihologam. Pašvaldība var slēgt pakalpojuma līgumu, un tas psihologs var braukt un sniegt pakalpojumus citā pašvaldībā. Tā ir ļoti izplatīta prakse. Arī fizioterapeitu, ergoterapeitu ir maz, bet arī viņi dodas uz [citām] pašvaldībām un nodrošina pakalpojumus,” piemērus minēja Rudzīte.

Tāpat pašvaldībās pieprasīts ir atelpas brīža pakalpojums, bet problēma šeit esot nevienlīdzīga pieejamība, piemēram, Pierīgā attiecīgi pret pieprasījumu pieejamība esot zema.

„Atelpas brīdi” par potenciāli labu pakalpojumu sauc arī ģimenes, tomēr vēlas to redzēt elastīgāku, radot iespēju „atelpas brīdi” organizēt mājās. Šo kā nākotnes projektu minēja Rīgas domes Labklājības departamenta Sociālās pārvaldes priekšnieks Mārtiņš Moors.

Šobrīd notiek šāda projekta izstrāde, un nākotnē sagaidāms, ka vismaz Rīgā šāds atbalsts varētu būt pieejams. Moors skaidroja, ka jebkurā situācijā pieejamo sociālā atbalsta saturu izvērtē, balstoties konkrētās personas individuālo vajadzību izvērtēšanā.

Moors norādīja - ja vecākam ar sniegto atbalstu nepietiek, viņš netiek galā un sliecas uz bērna atdošanu institūcijai, departaments veido starpinstitucionālu sanāksmi, lai meklētu individuālus risinājumus, lai tas nebūtu jādara.  Pērn bijušas piecas šādas  sanāksmes par četriem bērniem.

Moors arī atzīst, ka arvien vairāk jāfokusējas uz tādu pakalpojumu izveidi, kas ir integrēti un ļauj bērniem ar funkcionāliem traucējumiem socializēties ar vienaudžiem.

Departamenta viens no šī gada darbības mērķiem ir izstrādāt konkrētu modeli, lai saprastu, cik tālu bērna ar invaliditāti aprūpē atbildīgs ir vecāks un kur sākas sociālo dienestu darbs.

“Mēs mēģināsim šogad nodefinēt, kādos gadījumos ir objektīva vajadzība pēc asistenta un aprūpes mājās pakalpojuma, jo šobrīd, ja paskatāmies juridiski, tad vecākiem ir pilnīgi viss jānodrošina neatkarīgi no tā, kādi ir bērna funkcionālie traucējumi,” stāstīja Mārtiņš Moors.

“Mēs uzskatām, ka tas kaut kādā mērā var tikt īstenots, bet vienlaicīgi tas varētu būt diezgan dārgs pasākums, bet mēs paredzam tādu efektu, ka, ja vecākiem tas tiks sniegts, tad viņi var saglabāt ekonomisko aktivitāti. Es domāju, ka šeit publiskajai pārvaldei ir jānonāk pie modeļa, kurā šī vecāku atbildība ar sociālo pakalpojumu jeb publiskā sektora atbildību jēgpilnā veidā mijiedarbojas, ka vecāki var saglabāt ekonomisko aktivitāti, bet vienlaikus nenodot visus savus vecāku pienākumus valstij,” skaidroja Moors.

Savukārt vaicāts, vai, viņaprāt, pašvaldībai nebūtu kas jādara, lai atbalstītu vecākus, kuri asistenta pakalpojumu var saņemt vien no bērna 5 gadu vecuma, Moors norādīja – lai arī Rīgā pastāv specializētie bērnudārzi, kas it kā šo atbalstu sniedz, netiek izslēgts, ka nepieciešams asistentu nodrošināt arī agrāk.

Šis aspekts tiekot analizēts, lai domātu par iespējamām izmaiņām.

Tikmēr ģimenes vēl aizvien saskaras ar realitāti, kad birokrātija un likuma burts liedz saņemt it kā pieejamu atbalstu.

Jēkabam ir bērnu cerebrālā trieka. Viņa mamma Vineta Grigāne-Drande stāstīja, ka pat pacēlāju, lai nokļūtu līdz dzīvoklim, un speciālo stāvvietu nav iespējams dabūt, jo jāizpilda neiespējamas prasības.

“Lai mēs dabūtu savam bērnam pacēlāju no dzīvokļa durvīm līdz liftam, kurš ir starp stāviem, mēs to nevaram juridiski izdarīt. Mums vajag ¾ no mājas dzīvokļu īpašnieku piekrišanas. Tas nekas, ka mūsu kāpņu telpā un mūsu stāvā tie, kas dzīvo pirmajā ieejā, nemaz dzīvē nekad nav bijuši un neienāks. Stāvvietu pie mājas mēs juridiski nevaram dabūt nekā. Mans vīrs kāpa sev pāri, visu cieņu viņam par to, viņš klauvēja pie katra dzīvokļa durvīm un lūdza šo parakstu. Mēs nesavācām.

Ne tāpēc, ka cilvēki negribētu, bet tāpēc, ka tas nav iespējams, jo dzīvokļu īpašnieki mājā vienkārši nedzīvo. Viņi ir izīrējuši, viņi ir projām. Cits vispār ir ārzemēs,” stāstīja Jēkaba mamma.

Vēl kāds pakalpojums, kura nepieciešamību jau iepriekš esot aktualizējusi Latvijas Pašvaldību savienība, ir īpašs zaļais koridors bērniem ar smagiem funkcionāliem traucējumiem.

Tas varētu būt atspaids un ļautu šiem bērniem ātri tikt pie pakalpojumiem, tādejādi nezaudējot dārgo laiku, kas var atsaukties uz bērna attīstību ilgtermiņā.

Avots: LSM.lv