Skolotajas piezīmes: Kas jāmāca - mammas vai bērni?
Nupat runāju ar vienu vecmāmiņu. Šī bēdīga – angļu valodā dabūjusi 1. Prasu – kā tad tā gadījies. Mazdēls atnesis darbu pārbaudīt, viss bijis pareizi ierakstīts. Bet nav parādījis uzdevumu, un tur, izrādās, galvenais akcents likts uz uzmanību, un puišelis to palaidis garām. Nabaga vecmāmiņa!
FOTO: Shutterstock.com
Atcerējos citu nabadzīti. Tai mammai bija astoņi bērni, un
gandrīz visi mācījās pamatskolā. Viņa tiem 
palīdzēja, kā nu
prata, bet ar domrakstiem bija tīrais posts. Tos nemācēja rakstīt
ne māte, ne bērni. Rezultāts: man jāizvēlas, apmācīt māti vai
bērnus. Izvēlējos pēdējo. Puišelim burtnīcā ierakstīju:
“Paldies mammai par palīdzību, bet citreiz raksti pats.” Aizbraucu
pie mammas (bijām pazīstamas) un uz visstingrāko aizliedzu rakstīt
jebko bērnu vietā. Paskaidroju, ka varu uzlabot vissliktāko darbu,
bet nevaru uzlabot pliku NEKO. Viņa aiz laimes ,mani vai nožmiedza
– tā esot apnicis rakstīt to palaidnieku vietā.
Droši vien šo pašu brīdi tūkstošiem mammu un vecmāmiņu, tētu un
vectētiņu (un citu radu un draugu) sēž, nolīkuši pār domrakstiem,
uzdevumiem, praktiskiem darbiem utt. un aizmirst, ka mēs, skolotāji
varam bērnam palīdzēt uzlabot gan darbu, gan atzīmi, ja vien viņi
dara paši. Radi lai pastāv pie ratiem un drusciņ piestutē, bet
jākrauj un jāvelk gan bērniem pašiem.
Lasītākais
Skolotāja Māra Ozola savas pārdomas un novērojumus par skolu dzīvi raksta arī savā FaceBook profilā un blogā Pedagogs.lv
-(1).jpg-804x536.jpg)
