Liedzot no audžuģimenēm adoptēt uz ārzemēm, Latvijā paliks nevienam nevajadzīgi slimi bērni un pusaudži

Šī problemātiskā bērnu grupa Latvijas adoptētājus neinteresē, savukārt ārvalstu adoptētāji ir gatavi šādus bērnus pieņemt savā ģimenē. Eksperti norāda, ka Labklājības ministrija virza sasteigtu un līdz galam nepārdomātu priekšlikumu.
 

Labklājības ministrijas plānotie grozījumi, kas aizliegtu bērnu adopciju no audžuģimenēm uz ārvalstīm, no pirmā acu uzmetiena varētu šķist apsveicami, proti, visiem Latvijas bērniem būtu jāpaliek un jāaug Latvijā. Taču, iedziļinoties jautājumā pēc būtības, top skaidrs, ka grozījumi nav lielas daļas pašu bērnu interesēs.
 

Pērn Latvijā nebija neviena adoptētāja, kas interesējās par bērniem no 8 līdz 18 gadiem. Savukārt ārvalstu adoptētāji mājas dod arī pusaudžiem un slimiem bērniem. 

Pērn pirmo reizi Latvijā adoptēto bērnu skaits pārsniedza uz ārvalstīm adoptēto bērnu skaitu. Latvijā adoptēti 127, savukārt ārvalstu adopcijā nonāca 119 bērni. Taču analizējot datus, kādas bērnu grupas izvēlas ārvalstu un kādas Latvijas adoptētāji, iezīmējas skaudra tendence. Latvijas adoptētāji neinteresējas par bērniem, kuri ir smagi slimi un vai pusaudžu gados. To apliecina arī fakts, ka teju 80% no tiem bērniem, kuri šobrīd gaida jaunas ģimenes un ir adoptējami, ir vecāki par 12 gadiem.


“Tas nozīmē, ka bērni, kuriem visvairāk ir vajadzīga ģimene (absolūtais vairākums) – viņi ir vecumā no 12 līdz 18 gadiem,” saka advokāte Kristīne Lemantoviča, kura strādā ar vairākām ārvalstu adopcijas aģentūrām Latvijā.

Pērn Latvijā nebija neviena adoptētāja, kas interesējās par bērniem no 8 līdz 18 gadiem. Savukārt ārvalstu adoptētāji mājas dod arī pusaudžiem un slimiem bērniem. Adopcijas aģentūru pārstāve uzsver, ka Labklājības ministra iecere aizliegt uz ārvalstīm adoptēt bērnus no audžuģimenēm, ir pretēji daudzu bērnu interesēm.
“Liedzot bērniem tikt adoptētiem uz ārvalstīm, Reira kungs liedz iespēju šiem bērniem uzaugt ģimenē vispār. Vēl sāpīgāka ir situācija ar bērniem ar īpašām vajadzībām, jo, ja šis likums stāsies spēkā, tad bērniņš ar īpašām vajadzībām, HIV bērniņš, hepatīts, cerebrālā trieka, Dauna sindroms, 18 gadu vecumā nokļūs pansionātā, jo iespēja viņam uzaugt ģimenē nav nekāda,” turpina Lemantoviča.

Labklājības ministrs Jānis Reirs tomēr pārliecināts, ka likuma grozījumi būs bērnu interesēs. Pēc viņa domām, neesot pareizi ļaut adoptēt uz ārzemēm tos bērnus, kuriem jau ir izveidojusies emocionālā pieķeršanās audžuģimenei. “Situācija, ka bērns tiek sagatavots un aprūpēts, ka viņam ir ģimeniskā vide un izveidojusies saite ar audžuvecākiem, ir viennozīmīgi ieguvējs, un traumas bieži rodas no tā, ka viņam šo audžuģimeni atņem,” viņš saka.


Audžuģimeņu biedrības “Terēze” vadītāja Ārija Martukāne piekrīt, ka nedrīkstot runāt par adopciju, ja bērns no mazotnes dzīvojis audžuģimenē. Taču ir daudzi gadījumi, kad obligāti būtu jāņem vērā arī pašu bērnu un pusaudžu viedoklis.


“Bērni nonāk audžuģimenēs ar ļoti smagu vardarbības fonu, vecāki nonāk ieslodzījuma vietā, bet, kas notiek tad, kad tie vecāki nāk ārā? Vai mēs spējam šos bērnus pasargāt? Mums ir tāda sistēma, ka mēs šiem bērniem garantējam drošību no varmākām, kas nāks ārā un meklēs viņu? Jo arī šis ir tas gadījums, kad bērni paši pusaudžu vecumā vēlas aizbraukt no Latvijas, viņi vienkārši šeit jūtas nepasargāti,” viņa skaidro.

 

Martukāne kopumā atbalsta ideju, ka mūsu valstī dzimušajiem bērniņiem būtu jāaug Latvijas ģimenēs. Vienlaikus viņa norāda, ka grozījumus nedrīkst pieņemt sasteigti, tajos jānosaka arī izņēmuma gadījumi: “Šobrīd ir paziņojums, un tagad ir jābūt mērķtiecīgi darbībai, kā mēs risinām to. Kādā veidā mēs panākam, ka šos bērnus adoptē te Latvijā? Kādā veidā panākam, ka pusaudži tiek adoptēti? Lūdzu, ņemam pusaudžus, ņemam slimos bērnus.”

Audžuģimeņu biedrības “Terēze” vadītāja uzskata, ka adopciju skaits Latvijā un no Latvijas nav tik liels, lai katru gadījumu nevarētu izskatīt individuāli, par prioritāri liekot katra bērna labākās intereses.