Strādājot ārzemēs, mamma zaudē attiecības ar dēlu

Jautājums:

"Mana sāpe ir tā, ka jūtu - zaudēju savu dēlu. Jau gandrīz 2 gadus dzīvoju UK, un ar dēlu zūd tuvība un sakari, pateicoties viņa tēvam. Stāsts ir par to, ka, aizbraucot strādāt uz UK, vēl kaut cik turējāmies kopā kā ģimene, bet, paejot mēnesim, mans bijušais dzīvesbiedrs sāka mani terorizēt, zākāt, ka vairs to nespēju un pārtraucu ar viņu attiecības. Līdz ar to kādu laiku viņš centās saviem

spēkiem mani sāpināt un atgūt, kad saprata, ka nekas nesanāk, to sāka darīt caur bērnu. Neļāva kontaktēties ar bērnu, runāja bērnam visādas sliktas lietas par mammu, ka mamma ir pametusi viņu, un ka man dēls ir vienaldzīgs. Pēdējais, ko tēvs ir izdarījis, iebiedējis dēlu – ja viņš mīļi kontaktēsies ar mammu, samīļos, kad aizbraucu mājās, unja kaut uz vienu dienu aizbraukšot pie mātes uz UK, tad tēvs vairs nerūpēšoties par viņu un pametīšot. Līdz ar to puika, kad kopā ar tēvu neceļ telefonu, biežāk ignorē un neatbild. Ir palicis agresīvāks, nerunīgāks, lai arī cenšos ar viņu būt mīļa un jauka. Gandrīz katru dienu cenšos viņam zvanīt, un ik pēc 4 mēnešiem braucu mājās uz pāris nedēļām. Lūdzu, iesakiet, kā man rīkoties???"

Atbild Sarmīte Šmite, NLP meistare:

Latvijā ir ļoti daudz ģimeņu, kurās vecāki ir izbraukuši uz ārzemēm peļņā. Mērķis ir labs – nodrošināt savai ģimenei pārticību. Gribas, lai bērniem būtu vairāk, nekā Latvijā dzīvojot un strādājot varētu dot. No vienas puses skatoties, tas ir pat apsveicami, bet

no otras puses.... Katram no mums ir svarīgas kādas vērtības. Vai tā ir ģimene, karjera, bērni, darbs, sports, veselība, nauda... visas vērtības ir svarīgas, tikai, kāda no tām var būt svarīgāka. Kura no tām? Ja dzīvē kaut ko darām, tad noteikti, lai piepildītu kādu mūsu vērtību.

Konkrētā situācija ir sarežģīta un, atrodoties tālu prom no ģimenes, to atrisināt būs pagrūti. Visu var izdarīt, bet tad tas jādara no abām pusēm. Kāpēc vīram šāda reakcija – dusmas? Iespējams, ka tas pat ir zināms. Arī viņš jūtas viens un pamests. Jāpadomā, vai jūsu attiecības pirms aizbraukšanas bija labā kārtībā? Ir jābūt lielai mīlestībai, tolerancei, cieņai, pacietībai utt., lai ilgstoši uzturētu kontaktu. To droši vien var paveikt, ja ir stipra vēlēšanās saglabāt ģimeni.

Tēvs izvēlējies šādu aizsardzības un reizē uzbrukuma taktiku. Agresivitāte nevienam labumu nav nesusi. Mamma var izvēlēties pavisam citu, pašai nomierināties, atrast kompetentu cilvēku (psihologa vai cita speciālista palīdzību), lai atrastu optimālo variantu, lai visām pusēm būtu labi. Bet šajā situācijā vissvarīgākais ir bērns. Un ja tas ir pusaudzis, tad, zaudējot viņa uzticību, varam to pazaudēt uz visiem laikiem, vai būs ļoti daudz un ilgi jāizpērk nodarītais, tas, kas būs iesēdies bērna dvēselē. Reizēm pat apjaust nevaram, kas tur iekšā notiek. Sākumā ārēji nekas par to var neliecināt, bet šeit jau redzama agresivitāte. Agresivitāte pret sev tuvāko cilvēku – mammu. Bērnam paraugs ir vecāku attiecības. Kaut vai tās ir izirušas, tās vajadzētu sakārtot, sakārtot mierīgā ceļā.

Ja bērns ir prioritāte, tad atliek divi varianti – braukt atpakaļ uz Latviju, vai bērnu ņemt līdzi uz UK. 

Lai cik tas jocīgi neliktos, ieteiktu katru dienu sūtīt gaišas domas un mīlestību bērna tēvam un dēliņam. Šo enerģiju viņi noteikti saņems, ja būs sūtīta no sirds. Saprotams, ka māmiņai sāp pāri darījums, izteiktie vārdi. Un tomēr. Tas varētu sakārtot tavas iekšējās sajūtas un tad, kad iegūstam mieru, atnāk arī pareizais risinājums. Mēs esam atbildīgi par to, ko pieradinām – teica mazais princis, bet šeit ir runa par daudz ko vairāk.

Ko darīt..? Ja bērns ir prioritāte, tad atliek divi varianti – braukt atpakaļ uz Latviju, vai bērnu ņemt līdzi uz UK. Bet, lai pieņemtu pareizo lēmumu, jāsakārto savstarpējās attiecības, cik jau nu tas tagad būtu iespējams. Jāizdomā, kas pašai ir svarīgi, kā ar visu to, kas tagad notiek, varēsit dzīvot tālāk. Katrai mūsu rīcībai seko nākamās, katra izvēle aiz sevis veido nākamo ķēdes posmu. Kāda būs šī izvēle, uz to pusi arī virzīsies viss pārējais.

Šo jautājumu, kas ir jārisina jūsu ģimenē, varētu uzdot vairākiem pazīstamiem un nepazīstamiem cilvēkiem. (Lai tas nebūtu personīgi, stāstīt to, kā citas ģimenes dzīvesstāstu, bez emocijām, vienkārši kā situāciju ) Tad pajautāt, kā viņi rīkotos. Katrs to darītu citādi, balstoties uz savām zināšanām un pieredzi. Tad izvēli izdarīt pašai.

No sirds vēlu pacietību un mīlestību, risinot jautājumu, kas skar triju cilvēku dzīves. Vai būsit kopā kā ģimene, vai dzīvosit atsevišķi, kādas būs jūsu savstarpējās attiecības. Vai saprotošas, vai pavisam citādas... Izvēle ir jūsu rokās. Lai izdodas atrast tieši Jums piemērotāko rīcības variantu!

Savu jautājumu speciālistiem vari uzdot arī tu! Apmeklē sadaļu Jautā speciālistam!