Dažādas kultūras – dažādi uzvedības modeļi

Ejot uz bēbīšskolu ar Martinu, esmu nedaudz pavērojusi zviedru savstarpējās attiecības un to attīstību. Jaunpienācējs nereti tiks klusiņām vērots un „skanēts”. Varbūt tikai pēc pāris nedēļām vai mēnešiem zviedrs būs atraisījies plašākai sarunai par sveicienu. Pat tad, kad bērnu vecāki jau vairākkārt runājušies, viņi joprojām nebūs pavaicājuši, kā tad otru cilvēku sauc. Bērnu vārdi būs noskaidroti jau pirmajā sarunā, taču personificēt sevi šeit šķiet kaut kā „neiederīgi”.

Kāda mana latviešu draudzene ar ģimeni dzīvo Kazahstānā. Viņa ar mazo meitiņu parkā ieguvusi daudz draugus. Kazahstānā nav nekas neparasts un nepieklājīgs ne tikai noskaidrot vārdus, bet arī, piemēram, pajautāt, cik nopelna vīrs. Manā zviedru valodas nodarbībā kāds students no Lietuvas jautāja skolotājai, kā zviedru valodā noskaidrot, cik daudz kāds pelna. Atbildes vietā viņš saņēma skolotājas „lekciju”, cik tas zviedru kultūrā ir neiederīgi un pat nepieklājīgi – runāt par citu naudu.  

Nesen runāju ar kādu vācieti, kas Zviedrijā dzīvo jau aptuveni sešus gadus. Viņa atzina, ka vēl joprojām līdz galam neizprot zviedrus un viņu sociālos „kodus”. Joprojām viņai reizēm gadās pateikt kaut ko konkrētajai situācijai un kontekstam neatbilstošu. Tieši ko, viņa nemāk pateikt, bet to, ka tas nav „iederējies”, viņa izjutusi pēc vietējo attieksmes. Tai pat laikā, kad viņa ciemojas Vācijā, viņai aizrāda, ka kļuvusi „pārāk zviedriska”.

Dažāda attieksme un izjūta dažādās kultūrās ir arī pret privāto telpu. Automātisks reflekss man liek atkāpties, kad sarunas partneris (ja vien tas nav vīrs vai tuvs draugs) šķietami „iekāpis” manā privātajā zonā – pienācis par tuvu. Tāds pat automātisks „reflekss” nostrādā, kad svešas rokas aizskar manu bērnu (glāsta, paijā u.tml.). Taču man izdevies savu attieksmi pamainīt. Un nepazīstamu roku pieskāriens mani vairs nesatrauc. Ar retiem izņēmumiem. Bet tad es sev atgādinu, ka šis cilvēks pieder citai kultūrai, kurā pierasts emocijas izrādīt daudz atklātāk. Un kas gan slikts var notikt, ja bērns saņem šī cilvēka pozitīvās emocijas. Baciļi nereti daudz lielākā mērā tiek „pārnēsāti” mūsu galvās, nekā ar pieskārieniem.

Māra Simons

, mammām.lv reģistrētā māmiņa

Māra par sevi:

Kopš 2007.gada nogales dzīvoju Zviedrijas pilsētā Upsalā. Nokļuvu tur sava toreiz vēl nākamā vīra dēļ. Gregs ir jaunzēlandietis, bet nu jau astoņus gadus dzīvo un strādā par pētnieku Zviedrijā. Audzinām divus dēlus: manu deviņus gadus veco dēlu Andreju un pusotru gadu veco Martinu. Ik pa laikam mūs apciemo arī Grega desmitgadīgie dvīņu puikas. Pirms pārcelšanās uz Zviedriju strādāju PR jomā. Pašlaik mans vienīgais darbs ir būt mammai.