Kur gribu, tur šļūcu… Kam jāuzņemas atbildība par bērnu izklaidēm uz bīstamiem kalniņiem? VIDEO

Nekāda oficiāla regulējuma, kur drīkst un kur nedrīkst braukt ar ragaviņām, īsti nav nevienā Latvijas pašvaldībā. Lielākoties notiek tā – katrā apdzīvotā vietā izsenis ir iegājušies kalniņi, pa kuriem bērniem patīk vizināties. Tad nu bērni, atkarībā no vecuma, ar vai bez vecākiem uz tiem arī dodas, un paši ar savu šļūkāšanu tos, tā teikt, arī labiekārto. Neņemot vērā, ka daži kalniņi noslēdzas uz ielām ar dzīvu satiksmi, ir pilni ar kokiem, kuros ietriekties ir tīrais sīkums, un visādi citādi nav droši. Mediķi lūdz ievērot piesardzību, bet bērnu traumatisms tik un tā saglabājas augstā līmenī.

Ekstrēmās Grīziņkalna izklaides

Kāda mammāmuntētiem.lv lasītāja stāsta, ka visai interesanta situācija šoziem izveidojusies Grīziņkalnā. Tur viena kalniņa puse ir bez šķēršļiem un droša. Otra apaugusi ar kokiem un krūmiem, bet ir tieši tikpat iecienīta. Un ekstrēmākas izklaides kārojoši bērni to izmanto, kā saka, bez bremzēm – gan vārda tiešajā, gan pārnestajā nozīmē.

Ikšķilē un Ogrē – kā no kalna lejā, tā uz ceļa virsū

Sākoties kalniņu šļūkšanas sezonai, noraizējušies bija arī Ogres novada iedzīvotāji. Ne tikai vecāki, bet arī autobraucēji. Un kā nu ne – Ikšķiles bērnu iemīļotais kalniņš aiz pilsētas estrādes iziet uz pilsētā visai noslogotas ielas. Pagājušajā gadā pašvaldība drošības apsvērumu dēļ tur bija novietojusi siena ķīpas un novilkusi sietu starp tām, lai pasargātu mazos ragaviņu braucējus. Arī šogad, tiesa gan, laiciņu pēc sezonas sākuma, ķīpas ir saliktas.

Diezgan līdzīga situācija bija arī netālu esošajā Ogrē. Tur bērnu iecienītā nobrauktuve ir ne tikai stāva, bet arī noslēdzas tieši uz ceļa. Arī šeit pašvaldība vairākus gadus mēģinājusi rast risinājumus, novietojot siena ķīpas. Protams, arī tajās ietriekties nav nekas patīkams, bet tas pilnīgi noteikti ir labāk nekā sadurties ar garām braucošu automašīnu. Gods, kam gods pašvaldībai – šogad īsi pēc kalniņu sezonas sākšanās tur gar ceļu izvietotas speciālās mīkstās barjeras..

Atbildība par bērnu drošību tomēr jāuzņemas vecākiem

Kā jau ar visām lietām – arī par uzvedību uz kalniņiem ar pašiem mazajiem braucējiem ir jārunā vecākiem. Jo ne vien nepiemēroti apstākļi, bet arī nepiemērota uzvedība var novest pie nopietnām sekām. Ļoti bieži novērojams incidents – bērns ar savām ragavām uztriecas citam, kurš šobrīd tās velk augšā pa kalnu. Vai arī vairāki bērni sasēžas vienās ragaviņās un tad šļūc lejā, viens otram pāri krizdami. Ja mazākajiem bērniem uz kalniņiem līdzi dodas arī vecāki un uzvedību var nokontrolēt, tad skolēni bieži vien mēdz izklaidēties, kā vien ienāk prātā. Tāpēc ar bērniem atkal un atkal ir jārunā par drošību un sekām, ja to neievēro.

Līdzīgās domās ir arī portāla mammāmuntētiem.lv sastaptās mammas, kuru bērni ikdienā ziemas prieku baudīšanai izmanto rakstā iepriekš minētos kalniņus:

• “Neviens kalniņš nav līdz galam drošs, ja ragavas vai pūšļus izmanto ne tā, kā to ir paredzējis ražotājs, vai uzliek pārāk lielu svaru. Sekas var būt visdažādākās. Pat mežā, tālu no ceļiem, blakus kalniņiem var būt koki, saknes, bedres. Atbildību par bērna drošumu nes tikai un vienīgi vecāki. Nav jāļauj trīsgadniekam kāpt vienam pašam pašā kalna virsotnē un šļūkt uz vēdera, ja vecāks pirms tam nav pārliecinājies par drošumu. Nevajag sēsties 90 kg smagam tētim ar bērnu klēpī un šļūkt no stāva kalna ar nenormālu ātrumu (pāris dienas atpakaļ redzēju tieši šādu situāciju, kas beidzās ar bērna asarām). Tāpat arī, pirms ļaut bērnam izbaudīt pilnu ātrumu, ir jāpārliecinās, ka viņš vispār ir iemācījies bremzēt un stūrēt. Ikšķiles estrādes kalns nav drošākais, protams. Nožogojums ir ļoti ciets, bet es nedomāju, ka tas kalns vispār kādreiz bijis paredzēts bērnu ziemas priekiem. Var, protams, lūgt pašvaldībai ieguldīt līdzekļus un nodrošināt mīkstākas barjeras utt, bet ziema ar sniegu mums ir tik īsa, ka, manuprāt, cilvēki varētu izvēlēties alternatīvas – vai nu kontrolēt, cik augstu bērns tur kāpj, vai nu izvēlēties drošākus kalniņus.”

• "Protams, ka visvairāk atbildības jāuzņemas vecākiem! To,ka tas kalns nepazudīs un tas ir mīļākais un ātrākais nobrauciens, tas ir absolūti nemainīgi...bērni gaida pirmo sniegu, lai tik varētu šļūkt! Mans risinājums maniem bērniem (sevišķi lielajiem, kurus vairs neved vecāki, bet iet vieni uz kalnu) – nebraukt ar ragavām, bet ar paliktni, kas jau ir tuvāk zemei, nav tik ātrs un ir labāk nobremzējams! Pašvaldībai gan vajadzētu vismaz ziemā tur uzlikt ātruma ierobežojumu ar paskaidrojošo zīmi "uzmanību bērni" un padomāt par aizsargbarjeru, vai, iespējams, var sašķūrēt sniega valni, kurš neļautu bērniem pēkšņi "izlidot" uz ceļa."
• “Uzskatu, ka pašvaldībām iespēju robežās būtu jāmēģina minimizēt riski, pieņemot, ka bērni tāpat dosies baudīt ziemas priekus savās iecienītajās vietās. Bet galvenā atbildība tomēr jāuzņemas vecākiem. Pirmkārt, izvēloties slidināšanās vietu. Otrkārt, iemācot pareizi stūrēt un bremzēt slidinoties. Un šis attiecas gan uz maziem bērniem, kam varam būt blakus un kontrolēt situāciju, gan uz lieliem – kam jāiemāca uzņemties atbildība par savu rīcību.”