Viedoklis: Katram bērnam vajag mammu un tēti

Nekad neaizmirsīšu kā piecu gadu vecumā sēdēju klēpī mammas brūtgānam. Ar to pēcāk viņa nodzīvoja skaistus sešus gadus un likteņa sarūpētu likstu dēļ šķīrās. Teicu viņam: “Tu esi baigi foršs, bet mans tētis ir vēl foršāks!”. Tā arī par tēvu ne reizi viņu nenosaucu, lai gan mīlēja un lutināja viņš mani ļoti, ļoti.

Mīļie vecāki! Mīliet savus bērnus! Pat tad, ja ģimenes dzīve neizdodas un katram ir jāiet savu ceļu.

FOTO: Shutterstock.com

Mīļie vecāki! Mīliet savus bērnus! Pat tad, ja ģimenes dzīve neizdodas un katram ir jāiet savu ceļu.

Mans tētis atpakaļ uz Sibīriju aizbrauca tad, kad man bija trīs gadi. No skaistās kopā būšanas palikusi vien kopbilde, kas uzņemta aizbraukšanas dienā un neizmērojama mīlestība sirdī, kas vēl joprojām dzīvo manī. Lai arī ilūziju, iedomu un sapņu dimensijā. Par to man sirds sāp visvairāk – ka neesmu saglabājusi nevienu īstu atmiņu par tēvu. Tās top īstas tikai tad, kad atceros sevi skrienam mammai pretim pa dzelzceļa sliedēm, kura kāto mājup no darba ar vēstuli rokā. Tētis raksta! Šogad, uz divdesmit devīto dzimšanas dienu, mana mamma man beidzot uzdāvināja vislabāko dāvanu – tēta vēstules, kuras bija paspējusi paglabāt no laika zoba un iznīcības. Lasīju tās ar sastingušu sirdi un ilgi turēju savās rokās…

 

Par to, ka laiks ir darījis savu un tētis mani ir aizmirsis, sapratu savā septītajā dzimšanas dienā. Lūk, šī aina gan atmiņā ir iespiedusies kārtīgi. Dzestrā marta dienā skrienu uz pastkastīti jau kārtējo reizi – ir taču jābūt vēstulei! Man tak svētki! Nu nevar, nekādi nevar būt, ka mans tētiņš būtu aizmirsis savu meitiņu apsveikt. Vēstuli tā arī nesagaidīju… nekad vairs…

Tagad savam tētim esmu simtkārt piedevusi visu! Taču reizēm vēl pieķeru sevi, ka prātā meklēju vārdus, ko pateikt , ja viņš pēkšņi ienāktu pa durvīm.

Visinteresantākā ir bijusi mana reakcija, emocijas katrā dzīves vecuma posmā, reaģējot uz tēva neesamību un milzīgo trūkumu manā dzīvē. Līdz gadiem desmit, joprojām svēti ticēju, ka mans tētis ir vislabākais pasaulē. Cerēju, ka kuru katru dienu viņš atbrauks pie sava mīļā meituka. Pēc tam sekoja pārdomu laiks. Pusaudža vecumā, kas bija traks un vētrains (īpaši attiecībās ar mammu), gribējās sameklēt vainīgo.

 

Toreiz izdomāju, ka ne velna. Viņš tomēr nav labs! Bezgala sadusmojos un nebiju gatava piedot viņa nodevību, ka ir pametis mūs. Ka tā vienkārši ir aizmirsis savu bērnu. Dzīvoju savās emociju ilūzijās par tēvu, līdz beidzot uzzināju, ka viņa vairs nav šajā pasaulē!

 

Tik ļoti sāpēja sirds! Tiešām! Biju skumju pārņemta, jo sapratu, ka mana izsapņotā satikšanās diena nekad nepienāks…

Dzīvoju savās emociju ilūzijās par tēvu, līdz beidzot uzzināju, ka viņa vairs nav šajā pasaulē!

Tagad pati esmu mamma. Tagad savam tētim esmu simtkārt piedevusi visu! Taču reizēm vēl pieķeru sevi, ka prātā meklēju vārdus, ko pateikt , ja viņš pēkšņi ienāktu pa durvīm.

Reklāma
Reklāma

 

Es esot viņam ļoti līdzīga. Izskatā un raksturā. Pat gaita man esot tēva! Jūtos ļoti, ļoti lepna par to!

 

Ko tad es ar šo savu sāpīgāko atzīšanos vēlējos teikt? Mīļie vecāki! Mīliet savus bērnus! Pat tad, ja ģimenes dzīve neizdodas un katram ir jāiet savu ceļu. Bērnus ņemiet savā dzīves ceļā līdzi! Savā sirdī.

 

Bērnam vajag jūs abus. Ļoti, ļoti vajag! Abus!

 

Autore: Gita Pjulzehttp://karakuda.net