Lienu no ādas ārā viņa dēļ, bet pretī saņemu pārmetumus un lamas

Sen jau gribēju izkratīt sirdi, tad nu lūk, beidzot es to daru. Stāsts ir par manām attiecībām ar manu vīru. Viss sākās pirms gandrīz trīs gadiem. Iepazinos ar viņu,kad biju vēl kopā ar savu bijušo. Izšķīros un pēc kāda laika mēs sagājām kopā. Sākumā viss bija jauki, bet ne līdz galam. Parasti attiecību sākumā pāri iet uz randiņiem utt, bet mums nekā tāda nebija. Pārsvarā bija tādas pasēdēšanas un iedzeršanas draugu lokā. Man tas toreiz nelikās nekas traks.
Laikam ejot, sāka parādīties biežāk strīdi un pārsvarā tie bija dēļ alkohola, jo viņam pat ļoti patīk iedzert. Viņš parasti vilka mājās savus dzērājdraugus, kurus es nevarēju ciest.Manā viedoklī nekad neieklausijās. Darīja, ko grib. Tagad ir vēl trakāk. Kad viņš iet dzert ar saviem draugiem, neko man nesaka, drīzāk pat samelo, ka vienkārši pa darīšanā iet. Sola būt mājās vienā laikā, bet ierodas daudz vēlāk. Es cenšos būt laba sieva - taisu ēst, kārtoju māju, mazgāju, vienvārdsakot, lienu no ādas ārā dēļ viņa. Bet pretī saņemu pārmetumus un lamas. Jo vairāk es cenšos, jo sliktāka attieksme pret mani.
Es nejūtos, ka dzīvoju, es vienkārši eksistēju. Dažkārt man nav spēka pat piecelties no gultas, jo es esmu nogurusi no šīs dzīves. Es viņu mīlu un negribu iet no viņa prom. Man tomēr sirdī dzīvo tā doma, ka kādreiz viss būs labi, ka viņš sapratīs savas kļūdas. Stulbi,es zinu....