Vecāki ārzemēs, pusaudzis Latvijā. Kā bērns jūtas?

Vārds pusaudzis sevī ietver lielu domu – izaudzis pa pusei. Tieši šādu izturēšanos viņš pret sevi arī sagaida – šad tad kā pret pieaugušo, šad tad – kā pret bērnu. 

Ja savu pusaugušo atvasi atstājam Latvijā vienu, mēs viņu ierindojam lielo pasaulē, un visbiežāk šī atbildība jaunietim piešķirta pāragri. „Ai, nu, beidz – paskat, kāds zirgs izaudzis! Viņš taču ir pietiekami liels,” tēvs ar māti saka, cenšoties noticēt, ka tā ir patiesība, ka vecākiem ir droša, bezrūpīga zaļā gaisma braucienam peļņai ārzemēs. Jā, pusaudzis ir pietiekami pieaudzis. Tomēr, viņš joprojām ir tikai liels bērns.

Viņam ir 15 gadu, un viņš dzīvo viens pats privātmājā. Mamma atbrauc ik pēc trīs mēnešiem, lai nedēļu paciemotos. Attiecības starp viņiem nav diez ko sirsnīgas. 

Vai mazu bērnu Jūs atstātu Latvijā vienu un nepieskatītu? Ar prātu mēs visi kā viens sakām nē. Bet realitātē? Pusaudzis ir bērns ar pieaugušā iezīmēm, un tieši šos bērnus vecāki atstāj vienus, dodoties peļņā ārzemēs.

„Viņam ir 15 gadu, un viņš dzīvo viens pats privātmājā. Mamma atbrauc ik pēc trīs mēnešiem, lai nedēļu paciemotos. Attiecības starp viņiem nav diez ko sirsnīgas. Iedomājies? Viņam jārūpējas par privātmāju! Vasarās pļauj zālīti, ziemās – šķūrē sniegu. Vecvecāki? Viņi dzīvo diezgan tālu, pašiem ir savas privātmājas. Protams, mamma dēlam regulāri sūta naudu.”

„Viņai ir 13 gadi un 37. grūtniecības nedēļa. Viņu it kā pieskata omīte, kas dzīvo blakus dzīvoklī, bet abas ir uz nažiem. Mamma – ārzemēs. Pēc sava izskata un izturēšanās viņa izskatās tāda pieaugusi meitene.”

„Abas manas draudzenes vecāki ir pametuši. Aizbrauca pirms vairākiem gadiem – uz vienu vasaru peļņā, bet mājās vēl nav. Tagad meitenēm ir 14 gadi. Jā, sākumā viņām ļoti pietrūka mammas. Vakaros raudāja spilvenā, bet saprata, ka citādi jāpaliek bez naudas. Un nu jau ir pieradušas – būt vienas. Vienīgi viena no viņām paliek arvien neciešamāka – egoiste, rūpējas tikai par sevi.”

Trīs mazi stāstiņi. Ar pirmo un pēdējo dalījās pusaudži. Tāds uzdevums iztēlei – kā Jums šķiet, kā ikdienā šo stāstiņu varoņi jūtas? Vai kādam no Jums šķiet, ka pusaudži ir laimīgi, palikuši mājās vieni paši?

Arī pusaudzis, ne tikai bērndārznieks ļoti, ļoti ilgojas pēc mammas un tēta tuvuma, mīlestības. 

Pusaudža gadi ir laiks, kad cilvēks vēlas, lai vecāki viņam noteiktu robežas. Pārāk liela, nekontrolēta brīvība vienam pusaugušam cilvēkbērnam var radīt tādu reiboni kā svaigais gaiss pavasarī pļavā palaistam telēnam.

Par pieminēto pusaudzi-grūtnieci. Šķiet, ka psihologi šo sauktu par žanra klasiku – meitenes, kurām pietrūkst mātes mīlestības, bieži vien dzimumattiecības uzsāk pāragri. Meklējot to, ko nav saņēmušas no savas mātes, pusaudzes paliek stāvoklī. Iekrita – tā mēs mēdzam dēvēt šīs grūtniecības, tomēr psihologi var iebilst. Tā ir likumsakarība un loģisks iznākums neizmērojamajām alkām būt mīlētai. Mīlētai ne vairāk, ne mazāk, bet tā, kā mīl citus bērnus. Tās ir gaidas pēc maiguma, siltuma. Ja pašas mamma to nevēlas vai nespēj sniegt, pusaudzei neapzināti rodas ilūzija, ka to varēs saņemt no sava bērniņa.

No otras puses – kāds ir cits risinājums? Būt visai ģimenei kopā Latvijā un mīlestībā kopā mirt badā? Kad ierunājos par pamestajiem pusaudžiem, vecāki dusmojas un cenšas izskaidrot situāciju. Es neaicinu ciest badu, tomēr gribu atgādināt, ka arī pusaudzis, ne tikai bērndārznieks ļoti, ļoti ilgojas pēc mammas un tēta tuvuma, mīlestības. Pēc ķermeniska kontakta ar saviem vecākiem – apskaušanās, paņemšanu opā, matu sabužināšanu, pēdu izmasēšanu. Bērns ilgojas pēc siltām attiecībām ar saviem vecākiem. Jā, ilgojas – pat tad, ja satiekoties šim spuras gaisā un izskatās lecīgs kā ēzelis. 

Autore: Inga Akmentiņa-Smildziņa, mammamuntetiem.lv vadītāja speciāli portālam e-klase.lv

Foto: Sintija Erta. Modelei attēlā nav saistības ar raksta problemātiku.