Šodien Mārtiņam būtu 45... Vēl nepublicēti stāsti no Freimaņa dzīves

Nu jau 11 gadi, kopš mūsu vidū nav talantīgā mūziķa, dzejnieka un aktiera Mārtiņa Freimaņa. Viņš mūžībā aizgāja 27. janvārī. Šogad 7. februārī viņš taptu 45 gadus vecs. Eh, kas tā būtu par ballīti!
Mārtiņš Freimanis ar sunenīti Pepi.

FOTO: no personīgā arhīva

Mārtiņš Freimanis ar sunenīti Pepi.

Jo tiešām tā bija – kur Mārtiņš, tur svētki! Viņš spēja uzburt svētku sajūtu ne no kā. Dzīvoja, lai visapkārt būtu čalas un smiekli, lai apkārtējiem būtu jautri. Un kādas ballītes Mārtiņš rīkoja! Kaut viņa slavenās tematiskās dzimšanas dienas, par kurām šovbiznesa aprindās vēl ilgi klīda leģendas, vai arī Mārtiņdienas svinības – ar zoss cepeti un bluķa vilkšanu pa Rīgas ielām.

Tā nu žurnāls "Kas Jauns" publicējis līdz šim plaši vēl neizskanējušas Freimaņa laikabiedru atmiņas par Mārtiņu, par viņa ballītēm, plašo sirdi, dāvanām un viesmīlību.

 

Šokē, uzdāvinot suni!

Aktrise, mūziķe un pedagoģe Zanda Štrausa vienmēr atcerēsies Mārtiņu ar siltu sirdi.

Zanda Štrausa bija laba Mārtiņa draudzene kopš Liepājas laikiem. Un, kad abi satikās, jautrības un ēverģēlības gāja uz pilnu klapi! (Foto: no privātā arhīva)

“Ar viņu kopā bija jautri, viņš vienmēr centās parūpēties par citiem, sevi pat aizmirstot,” teic Zanda un dalās savās atmiņās. “Kad viņš ieradās pie manis ciemos, kāds padomātu, ka esmu no maznodrošinātas ģimenes, jo Mārtiņam vienmēr bija rokas pilnas ar nešļavām, pārpildītas dažādākiem cienastiem. Viņam vienmēr gribējās cilvēkus apdāvināt, ne tikai dzimšanas dienās. Tikai tās dāvanas... Viņš tās pasniedza no visas sirds, viņš gribēja to vislabāko, taču... Nu jā, tikai dažreiz tās dāvanas cilvēkiem sagādāja vairāk rūpju nekā prieka... Tas bija Freimja stilā. Bet ne jau aiz ļauna prāta, viņam vienkārši tā sanāca. Viņš bija ārprātīgi nepraktisks, viņš nesaskatīja tās lietas, ko patiešām cilvēkiem vajadzēja,” smejas Zanda un izstāsta, ka reiz Mārtiņš viņai uzdāvinājis suni!

“Toreiz Mārtiņam visi uzsvēra, ka man nedrīkst dāvināt suni, ka es nespēšu ar to tikt galā. Jo es tik bieži biju prom no mājām, ka nekādi nevarēju pienācīgi parūpēties par dzīvniekiem. Kāds vēl suns man?! Turklāt vēl šķirnes, ar kuru obligāti jāapmeklē suņu skola! Taču Mārtiņš palika pie sava un uzdāvināja man zelta retrīveru! Un kāds tam bija rezultāts? Gan es, gan suns bijām nelaimīgi. Toreiz strādāju Liepājas radio, ik rītu sešos gāju uz darbu un biju spiesta suni ņemt līdzi. Un tas, rakaris tāds, nevis nokārtojās laukā, bet savu milzu “dāvaniņu” atstāja studijā tieši pa vidu! Es biju šausmās! Ak, kā es toreiz ar Mārtiņu lamājos! Es uz viņu nekad nebiju tā dusmojusies, kā toreiz. Kliedzu telefona klausulē, lai viņš brauc uz Liepāju un savāc šo zvēru. Bet Mārtiņš taisnojās: “Bet kā, Zaņģik, vienmēr, kad tu, ejot pa ielu, ieraudzīji zelta retrīveru, sajūsmā ģībi!” Atbildēju: “Es varu iet arī gar Brīvības pieminekli un sajūsmināties, taču es neiedomājos, ka kāds to man atvilks uz mājām!”
 

Zanda un Mārtiņa uzdāvinātais zelta retrīvers. (Foto: no privātā arhīva)
 

Zanda stāsta, ka, paldies Dievam, sunim atradās vislieliskākās mājas un labākais saimnieks – viņu pie sevis paņēma aktieris un rakstnieks Ēriks Vilsons. Protams, ar Freimja akceptu. “Kad katru reizi ierados pie Ērika, suns man laizīja rokas. Ēriks teica – redz, cik jauki, Lūkass tevi atceras. Bet es atbildēju, ka šādi viņš dara aiz pateicības, ka ticis no manis vaļā, jo droši vien ar šausmām atcerējās to mēnesi, ko pavadīja kopā ar mani,” stāsta Zanda, piebilstot, ka retrīvers pie Ērika Vilsona nodzīvojis savai šķirnei netipiski garu mūžu – 14 gadu – un tikai aizvadītajā vasarā devās mūžībā.
 

Lasi arī: VIDEO. Mārtiņa Freimaņa skaistākās dziesmas

 


Zelta retrīvers nav vienīgā savdabīgā dāvana, ko Mārtiņš reiz pasniedzis Zandai. “Vienā no manām dzimšanas dienām Freimis tik laimīgs ienāk pa durvīm un, priekā starojot, pasniedz dāvanu – masāžas vanniņu kājām. Es uz viņu skatos un domāju – mīļo Mārčukiņ! Tu taču simtiem reižu esi bijis pie manis mājās, bijis vannasistabā, kur jau sen stāv tieši tāda pati vanniņa! Jo tas, kā viņš ievēro lietas... Protams, kā jau izklaidīgs mākslinieks, viņš tādiem sīkumiem nepievērsa vērību. Bet nekas, toties mana mamma bija laimīga, jo tika pie vanniņas,” atceras Zanda un izstāsta vēl vienu piemēru par Mārtiņa labo sirdi un izklaidību: “Man ļoti garšo mīdijas, bet tikai marinētās. Un Mārtiņš, kā pie manis atbrauca ciemos, tā vienmēr atveda mīdijas. Bet tikai sālījumā. Viņš nekad neatcerējās, kuras man garšo. Un tā man tās burciņas ar mīdijām krājās plauktā... Lūk, tā Mārtiņam ar tām dāvanām gāja. Bet nekas, par to jau neviens neapvainojās, jo visi zināja, ka viņš patiešām to darīja no visas sirds un gribēja visiem tikai labu. Viņš tiešām gribēja visus iepriecināt, tā bija viņa būtība,” atceras Zanda Štrausa.



 Pilna māja ciemiņu

“Tas tiešām tā bija – Mārtiņš varēja svētkus sarīkot jebkurā vietā, jebkurā laikā. Pārsteigt negaidot! Viņš varēja ierasties ciemos ar diviem pilniem maisiem cienasta, un svētki sākās. Nereti bija tā, ka viņš bija uzaicināts pie kāda ciemos, un Mārtiņš, saimniekam pat nepaprasot, bija jau sazvanījis citus draugus, un tā šī ciemošanās izvērtās par jautru ballīti ar cilvēkiem divdesmit! Esot kopā ar Mārtiņu, vienmēr bija jābūt gatavam kādam pārsteiguma momentam, jo nekad nezināji, ar ko tas beigsies,” atceras Freimaņa labākais bērnības draugs Ingars Gudermanis - viņi kopā bija gan skolas gados Aizputē, gan studiju laikā Liepājā.

 

 

Nereti bija tā, ka viņš bija uzaicināts pie kāda ciemos, un Mārtiņš, saimniekam pat nepaprasot, bija jau sazvanījis citus draugus, un tā šī ciemošanās izvērtās par jautru ballīti ar cilvēkiem divdesmit! Esot kopā ar Mārtiņu, vienmēr bija jābūt gatavam kādam pārsteiguma momentam, jo nekad nezināji, ar ko tas beigsies


 

Reklāma
Reklāma

“Kad Mārtiņš dzīvoja Liepājā, tajā slavenajā Apšu ielas dzīvoklītī, tur durvīm nebija rokturu. Kāpēc? Mārtiņa kucīte Šeila nebija diez ko draudzīga pret ciemiņiem. Šis suns bija iemācījies attaisīt ārdurvis, uzspiežot uz rokturiem, tāpēc, lai Šeila netiktu ārā un pirmā nemestos virsū atnācējiem, Mārtiņš rokturus izņēma. Reiz viņš pēc izrādes "Kaupēn, mans mīļais" mēģinājuma bija sarīkojis mājās svinības, saaicinot mūs, savus Liepājas draugus, un, kā pats teica, “vēl dažus ciemiņus” no Rīgas. Sēžam, gaidām šos viesus, suni pieturot, un... ieradās pilna māja, gandrīz visa izrādes radošā grupa, aktierus un režisorus ieskaitot! Mēs Šeilu pieturējām, lai tā svešiniekiem nemestos virsū, tikmēr Mārtiņš bija iegrimis galda uzklāšanā. Kad visi apsēdās pie galda, suns kaut kur tuvumā šeptējās. Taču neviens pie cienasta pat neķērās klāt. Mārtiņš bija neizpratnē: “Ēdiet, ēdiet droši!” Tikai neko no galda nevarēja paņemt, jo, tiklīdz kāds pastiepa roku, tā Šeila centās tajā iekost!” šādu amizantu situāciju no Freimaņa sarīkotajiem svētkiem atceras Ingars.
 

Runājot par Mārtiņa māksliniecisko haosu praktiskas dabas jautājumos, Ingars Gudermanis ar smaidu atceras: “Viņa dzīvoklis Apšu ielā bija ar malku apkurināms. Tuvojās rudens, un Mārtiņš bija sarunājis kravu pagaļu. Tās tika izgāztas pagalmā, un Mārtiņam šķita, ka ar to pietiek, ka nevajag ne sakraut kaudzē, ne ienest šķūnī. Mārtiņš neiespringa – tas nekas, ka kaimiņos dzīvoja ne tie sociāli uzticamākie ļaudis. Pamanīju, ka katru dienu tā kaudze paliek arvien mazāka un mazāka, vaicāju Mārtiņam, vai viņam nešķiet, ka malka pazūd? Nu, jā, ir kaut kā aizdomīgi, nosprieda Mārtiņš, un pārklāja kaudzi ar nelielu plēves gabaliņu, domādams, ka tā vieglāk varēs pamanīt kaudzes apmēra izmaiņas. Un, jā! Vienu dienu piefiksēju, kā kaimiņi nes savos dzīvokļos šo malku – Mārtiņš esot viņiem atļāvis! Protams, ka neko tādu nebija ļāvis. Un tā nu sanāca, ka Freimis negribot bija sarūpējis visiem kaimiņiem malku. Taču viņš par to lieki nekreņķējās.”

 

Mani draugi, tavi draugi

“Svētkus viņš mācēja sarīkot. It sevišķi visiem pārējiem. Freimim bija tā maniere tusiņos savākt visdažādākos cilvēkus, no kuriem daļa vispār tur bija “ne pa tēmu” un kuriem nebija nekādu savstarpēju sakaru. Un bieži vien šie cilvēki nez kāpēc uzradās paši par sevi, bet Mārtiņš par to lieki nesatraucās – ka tikai ballīte un visiem jautri,” atceras grupas "Tumsa" menedžeris un Mārtiņa skolas biedrs Mareks Bērents, turpinot: “Reiz iekārtojāmies viesnīcā Dublinā, un numuriņā sāka sanākt vairāk un vairāk cilvēku – Īrijā dzīvojošie latvieši. Tusiņš pamatīgs, šķiet, vienu brīdi bija kādi 40 cilvēki! Bet, kā jau ballītēs ar Freimi, neviens īsti nepievērsa uzmanību, kas šie par cilvēkiem, vai kāds viņus pazīst, jo visiem ir labi, visi cits citam kā draugi. Tikai nākamajā dienā Freimis prasīja Jančukam ["Tumsas" basģitārists Jānis Daugalis – KJ], kas tie visi bija par cilvēkiem. Jančuks izbrīnīts atbildēja: “Nu kā? Tavi draugi! Viņi teica, ka atnākuši pie tevis!” Uz ko Freimis bija vēl lielākā izbrīnā: “Nē, es tur nevienu nepazinu. Es domāju, ka tie ir tavi draugi! Viņi teica, ka nāk pie tevis!””

 

Atceroties "Tumsas" braucienus uz Īriju, Mareks izstāsta vēl vienu jautru atgadījumu. “Mūsu viesnīcā bija mazs ķīniešu restorāniņš, kurā oficiante – gados jauna ķīniete – runāja nu ļoti nosacītā angļu valodā. Un tad ķīniete prasīja Freimim, vai viņam vajadzēs dakšiņu. Tikai “Do you want a fork?” vietā meitenei sanāca pateikt ko tādu, kas izklausījās kā “Do you want a fuck?” (Vai vēlies nodrāzt...? – angļu val.). Uz ko Freimis, uzliekot roku viņai uz pleca, braši atbildēja: “Darling, everybody wants a fuck!” (Dārgā, visi grib nodrāzt...!)"


 
Kā iekļūt viesnīcas melnajā sarakstā

Mareks arī izstāsta, ar ko reiz beigusies grupas "Tumsa" puišu jautrība Madonā. “Pēc koncerta nakšņojām Madonas viesnīcā. Nākamajā rītā, kārtojot mantas, Freimim istabiņā no griestiem uzkrita uz galvas lustra! Pati par sevi tā vienkārši nokrita. Par laimi, bez traumām, bet viesnīcas darbinieces ļoti, ļoti atvainojās, ka tā noticis. Pēc pāris mēnešiem atkal mums bija koncerts tajā pusē un atkal nakšņojām Madonas viesnīcā. Kompensējot nesen notikušo ķezu ar lustru, viesnīca Mārtiņam piešķīra jaunlaulāto numuru – šikāko un lielāko no visiem, ar burbuļvannu tajā! Protams, ka Freimim radās ideja koncertu atzīmēt ar ballīti tieši džakuzi! Mēs tovakar bijām vienīgie visā viesnīcā, un vispār grupai tika atvēlēts vesels stāvs.

Gatavojoties tusiņam, Mārča man saka, lai es ieslēdzot burbuļvannu un ielejot tajā putas. Es tā arī izdaru, džakuzi pildās ar ūdeni, es iespiežu putas, un taisāmies uz vakariņām. Tikai Freimis, pēc kāda laika pamanījis, ka ūdens vannā neputo, iespieda vēl putas un pārmetoši man vaicāja: “Tu to džakuzi vispār ieslēdzi!” Protams, ka nē! Tad nu ieslēdzām un gājām visi vakariņot. Kad atgriezāmies, vannasistaba bija pilna ar putām. Viss putās, līdz pat griestiem! Protams, tas ansambli tikai iepriecināja,” stāsta Mareks, sakot, ka nākamais rīts vairs tik jautrs nav bijis: “Taisāmies prom, bet Freimis kā nenāk, tā nenāk, līdz parādās ar rūpju nomāktu seju – izrādās, ka no burbuļvannas nekādi vairs nevar nolaist ūdeni, esam kaut ko tur sabojājuši. Un, kad braucām prom, Freimis teica: “Jūs vispār zināt, kā tas mans numuriņš un koridors izskatās? It kā tur varza ar netīriem suņiem būtu mazgāta!”
 

Sekas šai kolektīvajai putu ballītei jaunlaulāto numuriņā bijušas tādas, ka pēc gada "Tumsai" atkal bijis koncerts Madonā un Mareks zvanījis uz viesnīcu pieteikt numuriņus, bet... “Reģistratūras meitene sākumā teica, ka nav problēmu, taču tad iestājās pauze. Dzirdu, ka tiek šķirstīti kaut kādi papīri, notiek kaut kādas sarunas, līdz atbildēja: “Ziniet, mums tomēr nebūs brīvu numuriņu. Es kļūdījos, viesnīca visa pilna!” Bet es jau apzinājos, kur tā sāls – viesnīcā sapratuši, kam tiek veikta rezervācija. Jo laikam kompensācija par nokritušo lustru viesnīcai izmaksāja pārāk dārgi – ar mūsu sabeigto burbuļvannu. Starp citu, vēl kādus gadus četrus pēc Mārtiņa nāves, kad "Tumsa" koncertēja ar Valču [Valters Frīdenbergs – KJ], Madonas viesnīcā joprojām mums atteica numuriņus,” atklāj Mareks Bērents.

 

Ar milzu balonu rokās

Par Freimja dīvainajām dāvanām runājot, Mareks ar smaidu atceras pēdējā mūzikas festivālā "Beach Party" notikušo Liepājas pludmalē: “Bija jau agrs rīts. Sēdējām ar "Beach Party" rīkotājiem brāļiem Raivo un Mareku Mediņiem VIP sektorā, skumām par pasākuma finišu, līdz Freimis izdomāja, ka viņam jāiet ciemos un dāvanā kaut kas jāpaņem piemiņai no festivāla. Un viņš savāca vienu no festivāla galvenā sponsora reklāmas hēlija baloniem. Tādu milzīgu, vismaz divu metru diametrā! Un nelīdzēja Mediņu saucieni, ka šis balons maksā milzu naudu. Freimis, ja kaut ko bija ieņēmis prātā, to īstenoja. Un tas tik bija skats – festivāls beidzies, saule sākusi aust, un aiziet Freimis, turot striķī milzīgu hēlija bumbu!”

 

Šašliks kamīnā

“Freimim iemeslu svētkiem nevajadzēja. Viņš tos spēja sarūpēt no zila gaisa,” atceras grupas "Tumsa" dibinātājs Jānis Daugalis, piebilstot: “Kad Mārča pārcēlās uz Rīgu, bet visa pārējā grupa dzīvoja Liepājā, viņa ballītēs reti kad sanāca piedalīties. Jo viņš jau tās varēja uzrīkot jebkurā brīdī, jebkurā laikā – vai tā būtu pirmdiena vai trešdiena. Un mēs, kuri bez grupas strādāja vēl katrs savā darbā, nevarējām to diži atļauties – nākamajā rītā taču bija jābūt darbā Liepājā!”
 

Bet tajās reizēs, kad grupa bija Rīgā, Freimis par kolēģiem un draugiem rūpējies no visas sirds, pat nepadomādams par sekām. Kā tas bijis pirms viena "Tumsas" koncerta Rīgā, kad Mārtiņš bija nolēmis Tumsas puišus pabarot pie sevis dzīvoklī. “Bijām ceļā uz Rīgu, un Mārtiņš mums zvanīja, lai kādā degvielas uzpildes stacijā nopērkam malku kamīnam. Diemžēl bija tikai skaidu briketes. Izrādās, Freimis bija izlēmis mūs paēdināt ar savā kamīnā ceptām desiņām un šašliku! Es jau tad strādāju par pavāru, tāpēc man tika uzticēta maltītes pagatavošana. Es vēl stingri Freimim pārjautāju, vai tiešām ir laba doma gaļu cept kamīnā. Taču viņš uzstāja, ka tas būs superīgi! Rezultātā viss dzīvoklis bija vienos dūmos, ka knapi kaut ko redzēt varēja, paši visi smirdējām pēc dūmiem. Tādi arī braucām uz koncertu.”


Jānis atceras arī, ka tad, kad Mārtiņš dzīvoja Stabu ielā pretī "Skonto" stadionam, viņš no sava dzīvokļa loga lieliski dzirdējis skatītāju reakciju futbola spēļu laikā. “Mārča zināja, ka esmu kaislīgs Latvijas futbola izlases fans, un reiz, kad Skonto stadionā spēlēja Latvijas izlase, viņš, labu gribēdams, man zvanīja ik pēc katriem iesistajiem vārtiem, paziņodams rezultātu. Es viņam teicu, ka es taču to zinu, jo skatos spēli televīzijā, tomēr tas neatturēja Freimi zvanīt man vēl un vēl, tiklīdz stadionā fani skaļāk iesaucās,” smejas Jānis.


Pepes atriebība

“Mārtiņam bija ļoti plaša sirds,” uzsver Tumsas bundzinieks Kaspars Boroduško, izstāstot kādu atgadījumu, ko līdz šim zinājuši tikai daži.


“Tas notika laikā, kad "Tumsa" studijā Rīgā ierakstīja albumu. Mārtiņš par katru cenu gribēja pierunāt mūs, lai dzīvojam pie viņa, nevis tērējam naudu viesnīcai Rīgā. “Man taču ir pašam savs dzīvoklis, pietiekami liels, lai visi varētu sagulēt. Nāciet pie manis!” aicināja Mārtiņš. Taču puiši izlēma palikt viesnīcā, bet es biju vienīgais, kurš nakšņoja pie Freimja. Mārtiņš, kā jau vienmēr ļoti gādīgs namatēvs, pagatavoja vakariņas, kopā noskatījāmies multeni Ledus laikmets, kas viņam ļoti patika un kuru varēja skatīties stundām ilgi... Mārtiņš paziņoja, ka es gulēšot viņa gultā guļamistabā, tikmēr pats – dīvānā. “Kasīt, tu gulēsi goda vietā!” teica Mārtiņš un uzklāja man jaunu gultasveļu, lai būtu jauki un ērti.
 

Pienāca laiks miegam, likos gultā zem segas, bet tur... svaigs suņa sūds! Izrādās, Mārtiņa sune Pepe greizsirdībā bija šādi man ieriebusi – nav ko viņa saimnieka gultā gulēt! Mārtiņš bija nikns bez gala, norāja Pepi, ka padarījusi viņam kaunu, bet nekas – vēlāk mēs jau par to pamatīgi izsmējāmies. Taču tā jau nebija vienīgā Pepes atriebība! Kādu citu reizi pie Mārtiņa ierados ar nupat kā nopirktiem jauniem ziemas zābakiem. Atstāju tos koridorā, un no rīta... Pepe bija izgrauzusi no zābakiem visu silto vilnu! Tā mētājās izpluinīta pa visu koridoru, savukārt man nācās pirkt jaunus zābakus. Bet ko lai dara – Pepe ļoti mīlēja Mārtiņu un patiešām bija greizsirdīga uz citiem,” sirsnīgi smej Boroduško, piebilstot: “Starp citu, es Mārtiņu joprojām redzu sapņos. Viņš tajos ir savā vislabākajā formā, mums Tumsai ir mēģinājums, un mēs tajā spēlējam jaunu Freimaņa dziesmu. Diemžēl man nav muzikālās dzirdes, tad vismaz varētu pamostoties pierakstīt dzirdētās melodijas notis. Žēl, jo no rīta tās vairs neatceros.”