Kapu enerģētikas mistika: kādi ir kapu likumi, un kāpēc svarīgi neapbēdināt mirušos

Kapos gribot negribot uznāk apcerīgas, bēdīgas vai pat drūmas domas, jo bez sērām par aizgājušajiem tuviniekiem tur acīm redzams kļūst ikviena dzīves noslēgums – tas, ka viss reiz beidzas, vismaz uz zemes, fiziskajā plāksnē. Neikdienišķās sajūtas ar savu artavu  papildina arī kapu folklora – dažādi briesmu un spoku stāsti.

Nav jau gluži tā, ka vairums no mums domātu tikai par melnu un negatīvu enerģiju, kas valda kapsētās un tā vien gaida izdevību, lai varētu kaitēt dzīvajiem. Tomēr – vai esat ievērojuši, ka kapos nav iespējams padomāt par kaut ko jautru? Pat ja cenšas piespiest sevi to darīt, tas būs ļoti apgrūtinoši. Ja cilvēku ievestu kapos ar aizsietām acīm un viņš nezinātu, kur atrodas, pat tad viņam prāts nenestos uz jautrību.

Nenoliedzami, jau kopš seniem laikiem cilvēki ir sajutuši, ka kapsētā valda sava īpašā enerģētika un ka to veido gan palicēji, kas dodas uz kapiem ar savām domām, gan arī TĀS pasaules mistiskā klātbūtne.

No mirušajiem nav jābaidās
Cik gan bieži ir tā, ka, stāvot vai sēžot pie tuva un dārga aizgājēja kapa, pēkšņi pārņem sajūta, ka viņa neredzamais gars ir turpat blakus. Citreiz tādu domu iedveš pēkšņi uz kapa nolaidies putniņš vai taurenis – it kā atlidojis, lai sasveicinātos. Ekstrasensi visi kā viens apliecina, ka, ieejot pa kapu vārtiem, redz šos aizgājēju garus, savukārt tie, to zinādami, ķeras viņiem klāt un cenšas komunicēt, jo vēlas nokārtot vēl kādas uz zemes nenokārtotas lietas.

Savā ziņā to apstiprina arī latviešu folklorā ļoti izplatīts ticējums, ka, līķa ratiem nogriežoties uz kapu ceļa un tuvojoties kapsētai, zirgi vilka ratus aizvien smagāk, jo miroņa radi un pazīstamie, kas jau nomiruši, nāca no kapsētas viņam pretī un sēdās uz zārka vizināties. Tāpēc arī nedrīkstēja iet šķērsām pār to ceļu, pa kuru mironi vedīs, jo no kapiem jau nāca mironim pretī veļi, kurus cilvēks nevar redzēt. Kas gāja pāri ceļam, varēja kādam velim piedurties, to apgāzt un samīt, un vēlāk šis cilvēks odīs pēc veļiem un tam ausīs skanēs vaidi un raudas. Uzskatīja arī, ka visi miroņi priecājoties par jauno atnācēju. Latvieši ticēja šādai kārtībai – kurš pēdīgais kapsētā tiek paglabāts, tas sargā kapu vārtus, kamēr tiek ienests cits mironis. No šejienes arī cēlusies paruna, ka dažam bijis ilgi kapu vārti jāvaktē, kā arī paradums apglabāt mirušo apavos – jo viņam pēc apglabāšanas jāstāv pie kapsētas vārtiem, līdz nāca kāds cits tā vietā.
 

Cik gan bieži ir tā, ka, stāvot vai sēžot pie tuva un dārga aizgājēja kapa, pēkšņi pārņem sajūta, ka viņa neredzamais gars ir turpat blakus. Citreiz tādu domu iedveš pēkšņi uz kapa nolaidies putniņš vai taurenis – it kā atlidojis, lai sasveicinātos. Ekstrasensi visi kā viens apliecina, ka, ieejot pa kapu vārtiem, redz šos aizgājēju garus, savukārt tie, to zinādami, ķeras viņiem klāt un cenšas komunicēt, jo vēlas nokārtot vēl kādas uz zemes nenokārtotas lietas.

Bet kapu sargi uzsver – no mirušajiem nav jābaidās, jābaidās ir no dzīvajiem. Ar to viņi domā dzērājus, kapu zagļus un pat ļaunākus noziedzniekus, kas nereti ieklīst kapos, tumšu nolūku vadīti. Tie ir vienīgie, kas sagādā problēmas kapu sargiem viņu darbavietā, lai gan pilnībā viņi nenoliedz nedz mistiku kapos, nedz ideju par aizsauli. Un ne jau kurš katrs var veikt šo darbu – lielākā daļa pretendentu pēc vienas kapos pavadītas izmēģinājuma nakts tur vairs neatgriežas.
 

Bet Nataša tur sēž kā dzīva!
Ir ne mazums stāstu par to, ka bez neredzamās mirušo klātbūtnes bieži vien kapos gadās arī dīvainas tikšanās, ko citādi nenosauksi kā par mistiku. Šie stāstītāji savu vārdu neafišē, baidoties tikt izsmieti par māņticību, taču tie ir reāli cilvēki un viņu reālā pieredze.

Kāda sieviete atklāja, ko piedzīvojusi pirms dažiem gadiem svecīšu vakarā kādos mazpilsētas kapos. “Aizbraucām visa ģimene uz kapsētu, apkopām un pušķojām savu tuvo kapiņus. Tad meita izdomāja aiznest pāris svecīšu arī savai klasesbiedrenei, kura bija nomirusi pirms dažiem gadiem. Viņa gāja meklēt tās kapu, bet, tā kā kapsēta liela, protams, neatrada. Atpakaļceļā pie mums viņa ieraudzīja dažas pamestas, neapkoptas kapu kopiņas un, kaut kāda impulsa vadīta, tās sveces nolika tur,” atceras māte, kurai meitas rīcība tai brīdī diez ko nepatika, bet, kas izdarīts, tas izdarīts.

“Nākamajā dienā meita likās tāda jocīga. Prasīju, kas noticis. Viņa pastāstīja, ka redzējusi sapni, kas licies ļoti reāls... Sapnī mēs it kā kopām kapiņus, un garām pa taciņu pagāja aptuveni desmit gadus veca meitenīte un viņas vecāmāte, abas vecmodīgi ģērbtas. Aiz viņām nāca labi, mūsdienīgi ģērbies vīrietis. Vīrietis sapnī piegājis manai meitai, klusi pateicis paldies un aizgājis. Varbūt tie bija mirušie no tiem pamestajiem kapiņiem? Varbūt nemaz nebija slikti, ka viņa tur tās svecītes uzlika?” tagad domā māte.

Vēl dīvaināku gadījumu bērnībā piedzīvoja Tatjana no Ogres. Kad viņa vēl mācījās skolā, vecāki viņu un jaunāko māsu uz visu vasaru mēdza aizsūtīt pie radiem uz ciemu Irkutskas apgabalā. Viņas tur sadraudzējās ar ciema bērniem un iepazina vietējos iedzīvotājus. “Reiz jau pirmajā mūsu atbraukšanas dienā radās ideja par derībām – kurš būs tik drosmīgs un naktī pastaigāsies pa kapsētu? Kā pierādījumu vajadzēja atnest mākslīgos ziedus no kapa. Nu, mēs ar māsu saderējām ar draugiem. Tā nu divas pārbijušās divpadsmit gadus un desmit gadus vecas meitenes stundu pirms pusnakts drosmīgi aizstaigāja līdz pakalnam, kurā atradās ciema kapsēta.

Skatāmies, tur Nataša sēž, mūsu kaimiņiene. Viņai bija 16 gadu, un viņa ar mums nespēlējās – mūsu izpratnē bija jau pieaugusi. Tomēr mēs nospriedām, ka Nataša arī nolēmusi piedalīties derībās, tāpēc, ne vārda nesakot, paņēmām mākslīgās puķes no tuvākās kapu kopiņas un metāmies atpakaļ uz ciemu. Draugi mūs, protams, sagaidīja vētraini, slavēja par drosmi, kamēr es nepaprasīju: “Vai tad Nataša vēl nav atnākusi?” – “Kāda Nataša?” nezin kāpēc čukstus noprasīja ciema bērni. “Nu, mūsu kaimiņiene, tantes Oļesjas meita. Mēs viņu kapsētā satikām.”

Tagad visi draugi nobālēja tā, ka pat tumsā to varēja pamanīt. Viss bariņš izdvesa tādu garu nopūtu, bet pēc tam viens zēns drebošā balsī paskaidroja: “Meitenes, jūs taču nezināt, aizmirsām jums pateikt... Pirms mēneša Natašu pilsētā notrieca automašīna, un viņu te apglabāja”.”

Ja jau pat vienkāršos lauku kapos notiek tādas lietas, tad nav brīnums par tām leģendām un spoku stāstiem, ar ko slavējas senas, pasaulslavenas kapsētas, bet it īpaši –  ievērojamu cilvēku kapi.


Šovbiznesa zvaigznes pielūdz arī kapos
Sabiedrībā pazīstamu cilvēku kapi, īpaši, ja viņi miruši priekšlaikus un traģiski vai arī izdarījuši pašnāvību, piesaista arī tādu cilvēku uzmanību, kas ar aizgājējiem dzīves laikā nebija pazīstami. Reizēm šāda piemiņas godināšana iegūst teju reliģiska kulta formu, kaut arī tā centrā var atrasties cilvēks, kura dzīvi nevar nosaukt par svētu, vismaz ne kristīgajā izpratnē. Mūsdienās visā pasaulē ļoti izplatīta kļuvusi šāda veida prakse, un tās centrālais objekts parasti ir kāda šovbiznesa mākslinieka kaps. Kāpēc tā notiek un vai tam ir sakars ar senču kulta tradicionālajām formām?

Gluži negaidīti par šādu pielūgsmes centru kopš pagājušā gada kļuvis krievu dziedātājas, aktrises un TV personības Jūlijas Načalovas kaps kādā Maskavas kapsētā. Načalova nomira 38 gadu vecumā 2019. gada martā no asins saindēšanās un sirds nepietiekamības. Tas notika strauji, nedēļas laikā, un bija smags trieciens gan dziedātājas paziņām, gan tiem, kas par viņu bija tikai kaut ko pavirši dzirdējuši.

Drīz vien pie viņas kapa kā svētceļojumā sāka plūst svešinieki, kas tur atstāja ziedus, sveces, līdzjūtības zīmītes un mīkstās rotaļlietas, īpaši tīģerīšus. Tas bija Načalovas talismans, kuru viņa liktenīgi aizmirsa paņemt, kad tika pārvesta uz slimnīcu, kurā nomira. Šīs veltes, lai arī ne tādos apjomos kā, piemēram, pie princeses Diānas kapa, tomēr padara dziedātājas kapu no privātas piemiņas vietas par publisku. Cilvēki to apmeklē gan speciāli, gan pa ceļam uz saviem kapiņiem.

Kā uzsver antropologi, mūsdienu VIP personas ir kā radinieki visiem. Tradicionālajam modelim pretrunā ir tikai tas, ka kapsētās ar tuvajiem aizgājējiem sarunājas vien tie, kas viņus atceras un kuru dzimtu aizgājēji sargā.

Mediji ziņojuši arī par daudz dīvaināku uzvedību Jūlijas pēdējā atdusas vietā, piemēram, ir gadījumi, kad apmeklētāji ņēmuši zemi no viņas kapa, lai izmantotu to ārstēšanai pret tām slimībām, no kurām dziedātāja cieta (anoreksija, podagra, vilkēde, otrā tipa diabēts, gangrēna). Pat ja šīs ziņas ir nepatiesas, tās tomēr ataino mūsdienās piekoptu praksi saistībā ar mirušajiem. Kāda Načalovas fane TV stāstīja, ka lūgusi padomu pie viņas kapa, un šajā brīdī no mākoņa izlīdusi saule kā apstiprinoša atbilde. Cita sieviete sociālajos tīklos vēstīja, ka kapos lūgusi dziedātājas aizsardzību pirms plastiskās operācijas (Načalovai pašai krūšu palielināšanas operācija ASV bija neveiksmīga – radās asins saindēšanās un nieru nepietiekamība).

Spēcīga emocionālā iesaistīšanās ir dabiska, apmeklējot tuvinieku kapu, bet šajā gadījumā tā parādās attiecībā pret svešu cilvēku. Taču, kā uzsver antropologi, mūsdienu VIP personas ir kā radinieki visiem. Tradicionālajam modelim pretrunā ir tikai tas, ka kapsētās ar tuvajiem aizgājējiem sarunājas vien tie, kas viņus atceras un kuru dzimtu aizgājēji sargā. Kāpēc tad mūsdienās par tuvinieku var kļūt pilnīgi svešs cilvēks, teiksim, populāra dziedātāja un aktrise?

Šā fenomena pētnieki uzskata, ka pamatā ir divu prakšu – jaunākas un senas – apvienojums. No vienas puses, tā ir kultūras cilvēka piemiņas godināšana ar domu: “Nāve paņem labākos.” No otras puses, tā ir svētuma pielūgšana – šajā gadījumā pseidoreliģiozā formā. Un runa nav par Načalovas atbilstību kristīgajām vērtībām, bet gan par jaunu vērtību formulēšanu. Mainās pasaule, mainās arī modeļi, kuriem gribas pievienoties. Kulta gadījumā, kas izveidojies ap Jūlijas Načalovas kapavietu, pielūgšana jāuztver nevis reliģiskā nozīmē, bet gan kā tāda, kas izriet no mūsdienu dzīves uzvedības modeļiem, scenārijiem un tipiskām briesmām. Iespējams, viņas nāve ļauj izpaust mūsdienu krievu cilvēku tipiskās bailes: neuzticēšanos valsts medicīnai, bailes izdegt darbā.

Vairums cilvēku, kas pazina dziedātāju, raksturoja viņu kā gaišu, priecīgu un vienkāršu; viņa bija “tāda kā mēs”. Savukārt kādam citam ar popkultūru pilnīgi nesaistītam cilvēkam bija tādas domas: “Vīrišķīga un bezatbildīga. Ar lielām sāpēm tomēr devās uz filmēšanām, nolaida savu veselību.” Īstenībā šim raksturojumam atbilst lielākā daļa vidēja vecuma lielpilsētas iedzīvotāju, tāpēc dziedātājas tēls, kas ar mediju starpniecību nonāca katrā mājā, arī rada atbalsi un piesaistīja uzmanību. Neraugoties uz šo teoriju, fakts, ka Načalovas kaps kļuvis par svētvietu, tomēr ir ļoti pārsteidzošs, jo faktiski visiem viņas sasniegumiem un ciešanām bija izteikti laicīgs raksturs.

Zeme, zeme – kam tā kapu zeme?
Attiecībā uz dziedātājas kapa zemi, kas ņemta dziedniecībai, šāda prakse – svētās vietas daļiņas piesavināšanās – ir ļoti sena un plaši izplatīta. Smiltis un zeme šajā gadījumā kalpo par vidutāju starp svētceļnieku un svētvietu. Pēc kontakta maģijas likumiem tautas un reliģiskajā praksē šī zeme tiek uztverta kā brīnumains ārstniecisks līdzeklis, kas paņem prom slimību un dod svētību.

Tiesa, no privāta kapa, visticamāk, neviens neieteiks neko paņemt, taču mēdz būt arī izņēmumi, kad zemei tiek piešķirta mirušā cilvēka aizvietošanas nozīme. Krievijā piekopj zemes apglabāšanas tradīciju – radinieka kapā ierok zemi no citas vietas, lai visi radi, kas apbedīti dažādās kapsētās, varētu apvienoties. Piemēram, ja tēvs un māte apglabāti katrs savos kapos, tad bieži vien bērni paņem pa saujai smilšu no katra kapa un ierok to otra kapā, tādējādi simboliski savienojot vecākus.

Un kur tad vēl pasaulē plaši izplatītā tradīcija aizvest dzimtenes zemi uz mirušā kapa, kurš apbedīts tālu prom no mājām! Šā rituāla pamatā ir pagāniskā ticība, ka cilvēks, kurš apglabāts dzimtajā zemē, nonāks paradīzē. Tāpēc senie karavīri, dodoties karagājienos, parasti ņēma līdzi sauju dzimtās zemes un nēsāja to līdzi kā talismanu. Tieši dzimtenes zeme tika pirmā iebērta karavīra kapā svešumā, un tad viņa dvēsele bija glābta un nokļuva paradīzē.

Mūsu laikos, šķiet, nevienas bēres nav iedomājamas bez rituāla, kas uz kapā nolaistā zārka uzbēr sauju zemes. Parasti pirmie to dara mirušā tuvākie radinieki, tad – pārējie bēru viesi, kas to vēlas. Uzskata, ka šī tradīcija radusies no Vecās Derības: “Jo tu esi pīšļi, un pie pīšļiem tev atkal būs atgriezties.” Savukārt šī priekšstata pamatā ir daudzu tautu senie mīti, kuros pirmais cilvēks, arī Ādams, tika izveidots no māla (zemes, pīšļiem).

Ābramiskās reliģijas, kā dēvē pasaulē trīs izplatītākās ticības – jūdaismu, kristietību un islāmu –, pievērš īpašu uzmanību zemes bēršanai kapā vai uz tā. Kristiešu bērēs līdz viduslaikiem un arī vēlāk sauju zemes kapā noteikti iemeta mācītājs, vēlāk to sāka darīt arī pārējie bēru dalībnieki, tā simboliski atzīmējot miesīgās dzīves galu. Jūdaismā pieņemts bērt zemi nevis ar roku, bet ar lāpstu – trīs, piecas vai trīspadsmit lāpstas zemes. Skaitlis trīs simbolizē dvēseli, garu un elpu, pieci pievieno vēl dzīvi un individualitāti, bet 13 lāpstas nozīmē cerību uz piedošanu pēc nāves, jo tieši tik vārdu ir atbilstošajā psalmu rindā. Musulmaņi savukārt ber sauju zemes, sakot rindas no Korāna: “Visi mēs piederam Dievam un atgriežamies pie Viņa.” Kad kaps aizrakts un uz tā izveidots neliels paugurs, ticīgie aplej to ar ūdeni un uzmet septiņas saujas zemes, lasot no Korāna: “No Viņa mēs radījām jūs un Viņā mēs jūs atgriežam, no Viņa radīsim jūs atkal.”
 

Ļoti ilgi glabā nāves enerģiju
Tomēr kapsētas zeme izsenis uzskatīta arī par ļaunuma iemiesojumu, jo uzkrājusi sevī nāves enerģiju. Ne velti zeme no kapa ir plaši izmantots atribūts melnajā maģijā, solot drošu bojāeju tam, pret ko tā vērsta. Taču arī bez speciālas maģijas cilvēki vienmēr centušies izvairīties no saskares ar šo bīstamo matēriju.

Daudzus uztrauc doma, ka, aizejot no kapiem, viņi ar apaviem aiznes līdzi daļu no kapu zemes. Latviešu folklorā ir atrodams šāds ieteikums: “No kapsētas izejot, nokrati pīšļus, trīs reiz kāju piesitot pie zemes, tad nekādas pamašas (vaina, kas ceļas no burvības un ļaunās acs), ne sliktums tevim nepiemetīsies.”

 Kapsētas zeme izsenis uzskatīta arī par ļaunuma iemiesojumu, jo uzkrājusi sevī nāves enerģiju.

Ir dzirdēts ne mazums gadījumu, kad no kapiem pat netīšām paņemta zeme var negatīvi ietekmēt visu, kas ar to nonāk saistībā, nemaz nerunājot par tām leģendām, kad kaut kas uzcelts uz kādreizējās kapu zemes. Latvijas ezoteeriķis, kurš izvēlējās palikt anonīms, pastāstīja, kā nesekmīgi centies enerģētiski attīrīt kādu māju, kuru saimnieki nespēja pabeigt celt vairāk nekā divdesmit gadu un kurā paši vienmēr bija jutušies tik slikti, ka nelabprāt tur uzturējās. “Tīrīju, tīrīju, bet man tas darbs nekā negāja. Sāku apsekot māju, kurā vietā tā enerģētiskā netīrība visvairāk. Izrādījās, pamatos, zem pamatiem. Tad sapratu – vai tik smiltis nav no kapiem? Pajautāju saimniecei, un tā apstiprināja, ka smiltis zem mājas pamatiem ņemtas no smilšu kalniņa, kas atrodas ļoti tuvu kapiem. Nedomāju, ka celtnieki, kas meklēja smiltis mājas pamatiem, bija melnie magi vai vēlējas ieriebt saimniekiem. Starp citu, šo smilts meklētāju vidū bija arī pats jaunbūves saimnieks – galīgais nezinītis bioenerģētikā. Bet tas viņu nemaz neglāba no 20 gadu raizēm par neuzceltu māju, diskomfortu, liekiem naudas un nervu tēriņiem. Arī pašā ģimenē nebija viss kārtībā ar veselību, saticību un finansēm. Tā ka ticībai un pašiedvesmai kapu maģijā ir ļoti maz teikšanas.” Galu galā dziednieks bija atteicies šo māju tīrīt, jo uzskata, ka “pret kapu enerģijas cunami vēl neviens nav uzvarējis – tādu cilvēku vai speciālistu nav, vismaz Latvijā”.

Daudzi rīkstnieki un dziednieki, arī no citām zemēm, iesaka ļoti nopietni izvērtēt vietu, kurā celt māju. Uzskata, ka kapsētu enerģija konkrētajā vietā saglabājas ilgus gadus proporcijā 1:10. Tātad vecu kapu vieta, kur tika glabāti cilvēki 100–150 gadu, var turpināt izplatīt savu negatīvo enerģiju vēl veselus tūkstoš gadus. Kaut arī ar laiku šī enerģija vājinās, tomēr celt kaut ko jaunu šai vietā drīkst tikai pēc simts vai, vēl labāk, 200 gadiem.

No kapiem nenes uz mājām ne zariņa, ne puķītes - jo mirušie nāks to atprasīt
Mirušo kaitīgo enerģiju kapos satur ne tikai zeme, bet arī viss pārējais, kas tajos atrodas. No kapsētas nedrīkst nest uz māju ne kociņu, ne puķīti – tad miroņi nāk pakaļ, un tam cilvēkam būs drīz jāmirst. Šis ir viens no draudīgākajiem ticējumiem par kapiem latviešu folklorā, kas stingri tiek ievērots arī šodien un ko mātes iemāca bērniem jau no mazotnes.

“Varbūt tā bija tikai sakritība, bet bija tāds gadījums. Es jau no bērnības atceros mammas teikto, ka kapos neko nevar plūkt un nest prom. Man bija apmēram desmit gadu, kad abas ar draudzeni gājām cauri kapiem pie manas vecmammas. Draudzene no viena kapa noplūca puķes (tajā brīdī es atcerējos mammas teikto, tomēr skaļi neko neteicu), tad turpinājām ceļu. Mums bija jāiet pāri nelielai upītei, un viņa tajā iemeta noplūktās puķes. Tajā pašā gadā viņa noslīka,” pieredzē dalījās Anna.    

Kāda cita sieviete atceras, ka viņas māsas klasesbiedrene reiz no kapa paņēma puķes, ko aiznesa uz mājām un ielika vāzē. Tajā naktī meitene vispār nav varējusi gulēt – mocījuši visādi murgi, šķiet, arī pats nelaiķis parādījies. “Otrā dienā viņa tās puķes aiznesa atpakaļ, atvainojās, un viss bija kārtībā – lai cik tas smieklīgi nešķistu,” atzina sieviete.

Latviešu folklorā ir arī citi ticējumi, kas, iespējams, šais laikos nav tik populāri, tomēr der tos ielāgot. Viens no tiem: “Kas no kapsētas akas dzer, tas drīz mirst.” Vēl arī ieteikts pievērst uzmanību maziem bērniem – neļaut viņiem kapsētā bedri rakt, jo tad mirst māte. Patiesībā bērnus līdz vismaz septiņu gadu vecumam labāk uz kapiem vispār nevest, jo viņu aizsardzības enerģija ir vāja. Saskaņā ar tautas ticējumu bērnu iecienītā kapu rotaļa – apbedīt beigtus putniņus vai citu dzīvo radībiņu un uzlikt uz to kapiņa koka krustiņu – arī nav atbalstāma lieta, jo var vēstīt par kāda dzimtas locekļa nāvi.

Daudzu tautu pasakās pastāv tāds noteikums, kā aiziet no kādas sliktas vietas un nekādā gadījumā neatskatīties. Slāvu folklorā šis ticējums attiecināts arī uz kapsētu: “Kad pabeigtas visas lietas kapos un jau ejat prom, nekad neatskatieties.” Tā kā kapos pavadītais laiks bija smags brīdis dvēselei, ķermeņa priekšpuse būs zaudējusi spēkus un kļuvusi vārīgāka pret ļauno garu ietekmi. Ejot prom, visa atlikusī enerģija aizsardzībai koncentrēsies mugurā.

Patiesībā arī senie latvieši juta, ka nepieciešams kaut kas vairāk par vienkāršu kapu sētu, lai norobežotos no mirušo gariem. Piemēram, pastāvēja paradums bērēs, braucot uz kapsētu, iegriezt krustu kokā, lai mirušā dvēsele negrieztos atpakaļ citus biedēt. Mājas Viesis 1880. gadā rakstīja, ka blakus Kapu kalnam Gatartā (Raunas novadā) stāvējusi ļoti resna priede, kuras mizā no vienas vietas bija iegriezti krusti. “Priedi saukuši par krusta priedi. Šinī priedē, mironi garām vedot, bērinieki arvien iecirtuši krustu, lai mironis, pastarā dienā augšām celdamies, zinātu, no kuras puses, un varētu nemaldīdamies uz māju atnākt. Senāk katram apgabalam bijusi sava krusta priede,” rakstīts šajā izdevumā.
 

Kāpēc svarīgi neapbēdināt mirušos
Kā uzskata bioenerģētikas speciālisti, kapsētā ikviena cilvēka aura vājinās nelabvēlīgās enerģijas lielā sakopojuma dēļ, tāpēc cilvēks var viegli piesaistīt savā dzīvē kaut ko negatīvu. Daudzi, apmeklējot mirušo tuvinieku kapus, mēdz domās vai vārdos dalīties ar viņiem savos dzīves plānos, problēmās, un daļa pat lūdz padomu vienā vai otrā jautājumā. To, protams, nevar aizliegt darīt, tomēr pārliekas emocijas, sevišķi negatīvas, kapos nav ieteicams izrādīt. Nedrīkst paust ļaunumu, dusmas, skumjas un liet asaras par savu grūto dzīvi. Uzskata, ka tas ļoti apbēdina mirušos, līdz ar to iztraucējot viņu mieru. Un kur nu vēl sākt kapos strīdēties vai lamāties! Ar šādu uzvedību var sev piesaistīt milzīgas problēmas – zaudējumus, smagas grūtības, bankrotu un tamlīdzīgi. Nevajag arī kapos neko plānot un meklēt pareizos risinājumus – visticamāk, šie pūliņi nenesīs augļus, bet sliktākajā gadījumā nebūs veiksmīgi.

Daudzi droši vien arī dzirdējuši, ka vislabāk kapus apmeklēt rīta pusē, līdz pusdienlaikam, bet ne vēlāk par trijiem pēcpusdienā. Tas arī ir sens kapu likums, balstīts pieņēmumā, ka milzīgās negatīvās enerģijas sakopojuma ietekme pastiprinās uz vakarpusi un tādējādi var atstāt nelabvēlīgas sekas uz cilvēka fizisko un garīgo stāvokli. Ieteicams arī nedoties uz kapiem vienatnē, jo iedomātās mirušo sabiedrības neredzamā klātbūtne var izrādīties pārāk nomācoša.

Daudzi ekstrasensi un spoku mednieki uzskata, ka lielāka mirušo garu ietekmes varbūtība pastāv senās, vismaz 150 gadu vecās, mazās, lieliem kokiem (it īpaši ozoliem) bagātās un jo īpaši pamestās, nekoptās kapsētās, jo tur nav tik lielas cilvēku aktivitātes. Viņi to izskaidro tā, ka senāk ļaudis kapiem izvēlējās vietas ar īpaši augstu enerģiju – enerģijas plūsmu krustojumus, kuros veidojās spēcīgs magnētisms. Tādējādi izveidojās sava veida krēslas zona, kur divas dimensijas var savstarpēji iedarboties daudz tiešāk. Kapsēta ir kā vārti uz ēterisko pasauli, kaut gan ne tajā veidā, kā mēs vēlētos to sasniegt. Ir kļūda domāt, ka kapi ir garu paradīze. Lai arī fiziskajā aspektā tā ir mūžīgā miera vieta, tomēr astrālajā vidē šeit var dominēt dažādi nepatīkami gari no ēnas pasaules, sevišķi jau naktīs.