Atklāti par reinkarnāciju. Vai tiešām bērni atceras savas iepriekšējās dzīves?

Iespējams, arī jūsu pirmsskolas vecuma bērnam ir dīvains paradums stāstīt notikumus no savas iepriekšējās dzīves, un jums tas ir radījis neizpratni vai pat īstas šausmas. Neticība šādiem bērnu stāstiem pamatojas uzskatā, ka tam nav nekādu pierādījumu. Tomēr tā gluži nav, jo zinātnieki visā pasaulē sākuši daudzpusīgi pētīt reinkarnācijas jautājumu.

Jebkurā gadījumā, neceliet paniku – pētnieki mierina, ka parasti šie stāsti beidzas paši no sevis, tiklīdz bērns sāk apmeklēt skolu.

Zēns, kurš bija kara lidotājs
1990. gadā Džeimss Lainingers (James Leininger) dzīvoja ar vecākiem Luiziānā, un viņam patika spēlēties ar savām rotaļu lidmašīnām. Taču ap otro dzimšanas dienu viņu sāka mocīt murgi pat četras piecas naktis nedēļā – tajos viņš piedzīvoja lidmašīnas katastrofu. No rīta viņš stāstīja par aviokatastrofu vecākiem, teica, ka bijis pilots un aizlidojis no kuģa. Kad tēvs vaicāja, kā sauca kuģi, Džeimss atbildēja – Natoma. Vēl zēns stāstīja, ka viņu notriekuši japāņi, ka viņš ir nogalināts Ivodzimā (Japānai piederošā salā – red.) un ka uz kuģa viņš sadraudzējies ar Džeku Larsenu (Jack Larsen). Pārbaudot zēna stāstīto, tika noskaidrots, ka patiešām bija tāds ASV aviācijas bāzeskuģis Natoma Bay, kas Otrā pasaules kara laikā atradās Klusajā okeānā. Un tas tiešām piedalījās Ivodzimas kaujā un tajā zaudēja vienu pilotu – kādu jaunu vīrieti, Džeimsu Hastonu (James Huston). Džeimsa Hastona lidmašīna tika notriekta tieši tā, kā to aprakstīja zēns: trieciens motorā, eksplozijas uzliesmojums, iegāšanās ūdenī un ātra nogrimšana. Un, kad tas notika, blakus lidoja lidmašīna, ko vadīja pilots Džeks Larsens.


Kā izskaidrot šo gadījumu – vai tiešām tās ir bērna fantāzijas?
Džeimss Hastons bija pilots, kas tika nogalināts pirms vairāk nekā sešdesmit gadiem, un viņš bija no Pensilvānijas, savukārt Džeimss dzīvoja Luiziānā – šķiet pilnīgi neiespējami, ka viņš, būdams divus gadus vecs, varēja vienkārši uzzināt par Hastonu. Patiesībā, lai tiktu skaidrībā, viņa tēvam tas prasīja trīs vai četrus gadus, neparasto gadījumu komentēja Virdžīnijas universitātes profesors, psihiatrs un neirobiheiviorālo zinātņu speciālists Džims B. Takers (Jim B. Tucker). Viņa interešu lauciņš ir bērnu anomālās atmiņas, viņš pārbauda apgalvojumus par reinkarnāciju, noskaidrojot faktus, vai bērnu teiktais saskan ar kāda cilvēka dzīvi, kas ir miris iepriekš. Virdžīnijas universitāte ar to nodarbojas jau vairāk nekā piecdesmit gadu, un šajā laikā izpētīti vairāk nekā 2500 gadījumu, kad bērni stāstījuši par savu iepriekšējo dzīvi.

Džeimsa Lainingera iepriekšējās dzīves atmiņas Amerikā kļuva par valsts mēroga sensāciju, taču tas bija tikai viens no profesora Takera pētītajiem gadījumiem, kas pēc faktu pārbaudes apliecināja, ka bērns nevarēja uzzināt šādus notikumus citādi kā vien reinkarnācijas ceļā. Starp Takera publikācijām ir arī kāds plašs gadījumu apskats, kuri vedina domāt par reinkarnāciju. Tas ir publicēts 2008. gadā zinātnes un ārstniecības žurnālā Explore. Šajā apskatā profesors raksturo, kāds ir tipisks reinkarnācijas gadījums, kad bērns sāk stāstīt par iepriekšējās dzīves pieredzi. Viens no kopsaucējiem – bērns ir ap 35 mēnešu vecs (aptuveni trīs gadi) –, tas esot parastais vecums, kad bērns sāk izpaust savas atmiņas. Stāstījums bieži vien ir ļoti detalizēts un plašs, un Takers īpaši uzsver, ka daudziem bērniem var vērot spēcīgu emocionālu līdzdalību, kad tie dalās savās atmiņās: vieni pauž lielas dusmas, citi raud un lūdzas, lai viņus aizved pie cilvēkiem, ko tie sauc par savu iepriekšējo ģimeni.

Bērnu reinkarnācijas gadījumu pētnieks konstatējis, ka apmēram 70% reinkarnācijas gadījumu aizgājēji bija miruši nedabiskā nāvē, kas vedināja domāt, ka traumatiska nāve varētu būt saistīta ar hipotētisku pašizdzīvošanu.

Ja izdevies noskaidrot pieminētos cilvēkus, dažkārt bērni pat tikuši aizvesti pie iepriekšējās ģimenes. Bieži viņi pavēstījuši arī faktus, ko nekādi nav varējuši uzzināt. Piemēram, Takers apraksta gadījumu ar Semu Teiloru (Sam Tylor), pusotru gadu vecu puisēnu. Zēns esot palūkojies uz tēvu, kad viņš mainījis tam autiņus un teicis: “Kad es biju tavā vecumā, es mainīju tavus autiņus.” Viņš sācis stāstīt vairāk par to, ka bijis savs vectēvs. Beigu beigās viņš izstāstījis tādus sava vectēva dzīves notikumus, ka viņa vecāki bija pārliecināti – tos nevarēja tā vienkārši uzzināt. Piemēram, ka vectēva māsa tika noslepkavota un ka mūža nogalē viņa vecāmāte izmantojusi virtuves kombainu, lai vectēvam katru dienu gatavotu kokteiļus (zēns bija piedzimis pusotru gadu pēc vectēva nāves).

Bērnu reinkarnācijas gadījumu pētnieks konstatējis, ka apmēram 70% reinkarnācijas gadījumu aizgājēji bija miruši nedabiskā nāvē, kas vedināja domāt, ka traumatiska nāve varētu būt saistīta ar hipotētisku pašizdzīvošanu. Viņš arī norāda, ka laiks starp nāvi un šķietamo atdzimšanu ir vidēji 16 mēneši un ka par fatālajiem ievainojumiem, ko mirušais guvis, var vēstīt neparastas dzimumzīmes.

 

Bērni parasti pārtrauc stāstīt par savu iepriekšējo dzīvi ap sešu septiņu gadu vecumu.

Uz apkopoto gadījumu pamata Takers pat izveidoja īpašu skalu (Strength Of Case Scale, S.O.C.S.), ar ko mērījis četrus iespējamās reinkarnācijas aspektus: “Vai tā saistīta ar dzimumzīmēm/defektiem, kas sasaucas ar iedomāto iepriekšējo dzīvi; cik spēcīgi ir apgalvojumi par iepriekšējo dzīvi; vai uzvedība kādā veidā asociējas ar iepriekšējo dzīvi un vai iespējama saikne starp bērnu, kas stāsta par iepriekšējo dzīvi, un šo iedomāto dzīvi”.


Kā secinājis Takers, bērni parasti pārtrauc stāstīt par savu iepriekšējo dzīvi ap sešu septiņu gadu vecumu. Viņš skaidro, ka tas ir laiks, kad bērni sāk apmeklēt skolu un gūst vairāk pieredzes pašreizējā dzīvē, tad arī viņi sliecas zaudēt savas agrās bērnības atmiņas.
 

Profesors Džims Takers patlaban ir viens no vadošajiem zinātniekiem, kas pēta bērnu stāstus par iepriekšējo dzīvi. Viņš turpina sava bijušā šefa, psihiatra Aiena Stīvensona (Ian Stevenson) sākto darbu, kad tas 2002. gadā aizgāja pensijā. Stīvensonam ir lieli nopelni reinkarnācijas izpētē, viņš tai veltījis četrdesmit gadus. Jau 1967. gadā viņš nodibināja Virdžīnijas universitātes Perceptuālo pētījumu nodaļu (The Division of Perceptual Studies, DOPS) – zinātnieki tajā pētīja šķietami paranormālus fenomenus, īpaši bērnus, kas atcerējās iepriekšējo dzīvi. Taču atšķirībā no Stīvensona, kas fokusējās uz gadījumiem Āzijā, par ko tika smagi kritizēts (jo Austrumos vadošās reliģijas atzīst reinkarnāciju), Takers pievērsies amerikāņu bērnu gadījumiem. Stīvensons cēla gaismā neticamo sakritību, ka ap 35% bērnu, kas atcerējās savu iepriekšējo dzīvi, bija dzimumzīmes un/vai dzimšanas defekti, ko viņi (vai pieaugušie informētāji) attiecināja uz cilvēka ievainojumiem, kura dzīvi bērns atcerējās. Zinātnieks izpētīja 210 šādus bērnus un rezultātus publicēja 1993. gadā.


"Es arī mainīju tavus autiņus"
“Četrdesmit trijos no četrdesmit deviņiem gadījumiem, kad tika iegūta pieeja medicīniskiem dokumentiem (parasti autopsijas ziņojumam), tika atrasta atbilstība starp ievainojumiem un dzimumzīmēm (vai dzimšanas defektiem),” secināja Dr. Stīvensons. Tātad šī atbilstība parādījās 88% gadījumu – tā nešķiet vienkārša sakritība!

Dzimumzīmes atspoguļoja lodes, naža dūrienu, cirvja cirtienu pēdas, čūskas kodienus, liktenīgu operāciju griezienu vietas, un visbiežāk tās bija nevis tumši pigmentētas, bet atgādināja ādas sakrokojumu vai rētas. Dažos gadījumos pat sakrita divas dzimumzīmes, piemēram, viena bija novietota lodes ieejas vietā, otra, kur lode izgājusi cauri. Stīvensons arī aprēķināja, kāda ir varbūtība, ka cilvēkam uz ādas (pamatojoties uz pieauguša cilvēka vidējo ādas laukumu) varētu nejauši būt dzimumzīme kāda cita cilvēka ievainojuma vietā – varbūtība bija 1:160, bet, lai sakristu divas zīmes, – 1:25 600. Viņš atzina, ka līdz šim zinātne vēl nevar izskaidrot, kāpēc (un kāpēc tieši konkrētajā vietā) cilvēkam kopš dzimšanas ir kāda dzimumzīme.

Līdzīgi ir ar dzimšanas defektiem. Kāds turku zēns, kas piedzima ar smagi izkropļotu labo ausi, teica, ka atceras vīra dzīvi, kurš tika nogalināts, kad tam no tuva attāluma iešāva labajā galvas pusē. Kādam mazam indiešu zēnam Lekham Palam (Lekh Pal) kopš dzimšanas vienai rokai trūka visu pirkstu – viņš atcerējās, ka iepriekš bijis zēns no cita ciemata, kurš iegrūdis savu roku lopbarības smalcināšanas mašīnā, un pēc tam viņam pirkstus amputēja. Kāda birmiešu meitene piedzima ar smagu defektu – viņai nebija kājas lejpus ceļa. Meitene atcerējās jaunas sievietes dzīvi, kura bija pakļuvusi zem vilciena un, vilcienam pārbraucot, zaudējusi labo kāju.
Stīvensons noliedz, ka šie gadījumi izskaidrojami ar austrumnieku ticību reinkarnācijai, jo viņi defektus vienkārši attiecināja uz iepriekšējo dzīvi, nemeklējot konkrēta cilvēka dzīvi, kam atbilstu tagadnē redzamās izpausmes.

Kā rodas brīnumbērni
Vēl viens fenomens, kas izriet no Dr. Stīvensona darbiem, attiecas uz mūsu talantiem – iespējams, mēs tos pārmantojam no dzīves uz dzīvi, un tā var izskaidrot daudzu brīnumbērnu rašanos. Jau Mocarts esot paziņojis, ka bijis mūziķis vairākās savās iepriekšējās dzīvēs. Taču arī mūsdienās ir brīnumbērni – bērni ar tik spožām spējām vai lielu talantu, ka tas nešķiet dabisks un nav izskaidrojams.
Viens no spilgtākajiem piemēriem ir angļu zēns Kīrons Viljamsons (Kieron Williamson), kurš sešu gadu vecumā sāka gleznot akvareļus tādā līmenī, ka eksperti bija spiesti atzīt – tie ir pārāk meistarīgi bērnam. Iedēvēts par mini Monē, viņš ir kļuvis ne tikai pasaulslavens, bet desmit gadu vecumā (2013. gadā) ar savām gleznām jau nopelnījis pusotru miljonu mārciņu – īsts “ētisks murgs vecākiem”, kā atzīmēja BBC.

Vai Kīrons ir franču gleznotāja Monē reinkarnācija, nav zināms, taču Dr. Stīvensons šādos gadījumos uzskatīja, ka brīnumbērniem ir tik ģeniālas spējas tāpēc, ka iepriekšējā dzīvē tās dziļi iespiedušās viņu apziņā.

Pētījumu gadījumi attiecas uz ļoti maziem bērniem, tāpēc tos gandrīz nav iespējams turēt aizdomās par mānīšanos. No zinātniskā viedokļa, lai cik intriģējoši būtu, tie joprojām paliek neatrisināta problēma, līdzīgi vairumam parapsiholoģisko fenomenu. Pēdējā laikā lielu uzmanību izpelnījušies DNS pētnieki, kas izvirzījuši teoriju, ka tā sauktā iepriekšējā dzīve apziņā patiesībā ir ģenētiskā atmiņa, kas tiek mantota paaudžu paaudzēs. 2013. gadā zinātnieki no Emorijas universitātes (Emory University) veica eksperimentu – pelēm deva pasmaržot ķiršu ziedus un vienlaikus izmantoja elektrošoku, lai radītu bailes no šīs smaržas. Pētnieki atklāja, ka šīs bailes kā fobiju pārmantoja peļu bērni un mazbērni. Pagaidām gan ar šiem atklājumiem nepietiek, lai sagrautu ideju par reinkarnāciju.


Apziņas pārcelšanās
Profesors Džims Takers ir secinājis, ka procesi, kas varētu būt iesaistīti apziņas pārvietošanā, ir pilnīgi nezināmi. Kādā radiointervijā 2014. gadā viņš rezumēja savu viedokli, sakot, ka ir ļoti grūti saprast šos gadījumus, ja tos analizē ar materiālistiskās realitātes izpratni. “Ja viss ir tikai fiziskā pasaule, tad es nezinu, kā var pieņemt un ticēt šiem gadījumiem. Taču, manuprāt, ir labs pamats domāt, ka apziņa var tikt uzskatīta par atsevišķu esamību no fiziskās realitātes,” teica Takers. “Faktiski daži ievērojami pagātnes zinātnieki, piemēram, Makss Planks, kas ir kvantu teorijas tēvs, teica, ka viņš uzlūko apziņu kā fundamentālu un ka matērija tika atvasināta no tās. Tādējādi tas varētu nozīmēt, ka apziņai nav nepieciešams būt atkarīgai no fiziskajām smadzenēm, lai izdzīvotu, un tā var turpināties arī pēc tam, kad smadzenes un ķermenis nomirst. Šajos gadījumos, šķiet (vismaz ārēji), apziņa ir pievienojusies jaunām smadzenēm un izpaužas kā iepriekšējās dzīves atmiņas,” profesors teoretizēja. “Un es domāju, šie gadījumi pierāda, ka apziņa – vismaz noteiktos apstākļos – var pārdzīvot ķermeņa nāvi; ka dzīve pēc nāves var nebūt tikai fantāzija vai ar reliģisko ticību saistīta lieta, bet to var uzlūkot arī analītiski.”
 

Klasisks gadījums: Polloka dvīņi
Šis ir viens no slavenākajiem gadījumiem, ko attiecina uz reinkarnāciju. Stāsts ir par Džona (John) un Florensas Polloku (Florence Pollock) ģimeni no Heksemas (Anglija). 1957. gada 5. maijā kāds autovadītājs zaudēja kontroli un notrieca abas Polloku meitas – 11 gadu veco Džoannu (Joanna) un sešgadīgo Žaklīnu (Jacqueline), kā arī viņu draugu, kad tie bija ceļā uz baznīcu. Visi trīs bērni bija uz vietas beigti. Gadu vēlāk Florensa bija gaidībās, un, lai gan ārsts teica, ka būs viens bērns, Džons, neraugoties uz to, ka bija katolis, apgalvoja, ka viņai atkal piedzims viņu zaudētās meitenes, tas ir, reinkarnēsies dvīnēs. Viņam izrādījās taisnība, jo 1958. gada 4. oktobrī sieva laida pasaulē dvīņu meitenītes, ko nosauca par Džilianu (Gillian) un Dženiferu (Jennifer). Dženiferai bija savāda balta līnija pāri pierei – līdzīga rētai, ko viņas mirusī māsa Žaklīna ieguva negadījumā ar velosipēdu. Uz viņas kājas bija arī dzimumzīme, tāda pati, kāda bija bijusi Žaklīnai. Lai gan dvīnes bija identiskas, otrai māsai šo zīmju nebija.

Ģimene pārcēlās uz citu vietu un atgriezās Heksemā, kad meitenēm bija apmēram četri gadi. Pirmoreiz būdamas pilsētā un garāmbraukdamas māsu skolai, viņas uzreiz iesaucās, ka tā ir viņu skola, ko viņas apmeklējušas. Mājās vecāki iedeva tām mirušo māsu rotaļlietas – viņas spēja nosaukt pareizajā, māsu dotajā, vārdā katru lelli un rotaļu lācīti. Pāris mēnešus vēlāk abas meitenes nonāca histērijā, kad gāja garām kādai mašīnai stāvvietā, kam bija iedarbināts motors. Meitenes kliedza: “Tā mašīna! Tā mūs notrieks!”

Dvīnēm nekad iepriekš nebija pieminētas mirušās māsas – viņas par tām uzzināja daudz vēlāk. Kad meitenes kļuva piecus gadus vecas, viņu dīvainās atmiņas izgaisa teju vienas nakts laikā. Viņu dzīve iegāja normālās sliedēs.
 

* Dzimuma identitātes konflikts.  Daļa pētnieku skaidro, ka tā sauktās transpersonas, kuru dzimuma identitāte (pašas personas izpratne par sevi kā sievieti vai vīrieti) atšķiras no dzimuma, kāds viņiem ir bioloģiski, iepriekšējā dzīvē bijušas pretējā dzimuma pārstāves, tāpēc šiem cilvēkiem rodas iekšējs konflikts. * Deja vu sajūta. Neizskaidrojama izjūta, kad šķiet, ka mēs esam jau te bijuši vai to darījuši iepriekš, lai gan tas ir neiespējami. Vairāki reinkarnācijas pētnieki, ievedot savus klientus transā vai hipnozē, ir raduši skaidrojumu šai izjūtai, atklājot viņu iepriekšējās dzīves pieredzi.

* Ksenoglosija. Spēcīgs reinkarnācijas arguments – hipnozes seansos daudzi cilvēki sāk runāt vai rakstīt sev pilnīgi svešā valodā, turklāt dažkārt lietojot cita gadsimta leksiku vai pat izmirušu valodu. Dr. Moriss Netertons (Morris Netherton) ir ierakstījis, kā kāds 11 gadu vecs blonds zilacains zēns hipnozē 11 minūtes runāja ķīniešu valodā. Kad ierakstu parādīja austrumu valodu profesoram, atklājās, ka viņš deklamējis aizliegtas seno ķīniešu reliģijas tekstu.

* Mīlestība vai naids no pirmā acu skatiena. Vēsturē ir daudz leģendāru piemēru, kad pāris kļuvis nedalāms kopš pirmās tikšanās reizes: Kleopatra un Cēzars, karaliene Viktorija un Alberts, cars Nikolajs un Aleksandra u. tml. Uzskata, ka šī nepārvaramā savstarpējā pievilkšanās nāk no iepriekšējās dzīves.

* Uzmācīgas idejas un apmātības. Arī to uzskata par iepriekšējās dzīves mantojumu, kas tas nav atstrādāts, tāpēc šajā dzīvē kļuvis nekontrolējams. Ja tas pāraug obsesīvi kompulsīvos traucējumos, atliek tikai apgūt dzīves mācību.

* Apslēptu dārgumu atrašana. Cilvēks atrod lietas, ko paslēpis iepriekšējā dzīvē. Dr. Stīvensons min kādu indieti, kas atcerējusies savu iepriekšējo vārdu un to, ka mājā paslēpusi naudu. Kad nauda netika atrasta un lieta izmeklēta, viņas vīrs no iepriekšējās dzīves atzinies, ka naudu atradis un paņēmis.

Žurnāls "Ko ārsti mums nestāsta"

Avots: www.kasjauns.lv