6 nabadzīgo cilvēku domāšanas piemēri jeb Nabadzības psiholoģija

Labāk mazapmaksāts, toties stabils darbs 
Cilvēks, kam ir trūcīga cilvēka domāšana, parasti izvēlas zīli rokās nekā medni kokā. Viņš cieši turas pie mazapmaksāta, toties droša un stabila darba. Parasti šādas darba  vietas piedāvā valsts sektorā, tāpēc gadu gaitā nabadzīgā domāšana tiek izkopta īpaši rūpīgi, pieņemot, ka valsts pienākums ir tevi nodrošināt un glābt, ja rodas problēmas. Šie cilvēki reti kad izvēlas riskēt, aizejot strā. dāt uz kādu nopietna līmeņa uzņēmumu, jo baidās konkurēt un .... zaudēt. 

Tas nozīmē arī to,  ka cilvēks netic pats sev, savām spējām un nākotnes potenciālam. Netic tik ļoti, ka pat nemēģina uzlabot savu kvalifikāciju, mācīties kaut ko jaunu, apgūt kādu citu profesiju.  Visu dzīvi viņš strādā sev neinteresantu, garlaicīgu un mazapmaksātu darbu un pamazāk paliek īgns un patiešām neinteresants. 


Bailes no pārmaiņām 
Baidoties zaudēt to mazumiņu, kas viņam ir, cilvēks baidās arī no jebkurām pārmaiņām. Viņa devīze ir samierināties ar to, kas ir, nesapņot (un neriskēt) par to, ko gribētos sasniegt. Cilvēks, kuram piemīt nabadzības domāšana, nekad neriskēs uzsākt savu biznesu, nedodies tālā un ekstrēmā ceļojumā, neiestāsies augstskolā 40 gadu vecumā, un 50 gados nesāks jaunu skaistu dzīvi. 
 

Zems pašvērtējums 
Tipiska nabadzīgo cilvēku iezīme ir ļoti zems pašvērtējums. Bet tas nav tāpēc, ka nepietiek līdzekļu. Ir otrādi – dzīves izvēles tiek pakārtotas tam, ko viņš patiesībā par sevi domā. Neizvēloties riskēt, viņam nav iespējas gūt apliecinājumu savai varēšanai. Viņš netic, ka spēj gūt panākumus un ļoti baidās zaudēt, tāpēc izvēlas pieticīgus sasniedzamus mērķīšus un nesper soli nezināmajā. Bet sevi cienīt un mīlēt var tad, ja tu tici savām spējām un nebaidies apliecināt to darbos. Turība un panākumi iespējami tikai tiem, kas rīkojas, riskē un vienreiz nokrītot, ceļas un atkal dodas tālāk. 


Pasivitāte
Lai kaut ko sasniegtu, ir nepieciešama zināma aktivitāte un ir jāiegulda pūles. Pat meklējot jaunu darbu, ir jāizskata neskaitāmi darba piedāvājumi, katram jāuzraksta jauns pieteikums un motivācijas vēstule. Tas prasa laiku un enerģiju. 
Cilvēks ar tipisku nabaga domāšanu nevēlas saspringt. Viņš to pat nekas īsti nav mēģinājis. Viņš jau iepriekš zina, ka nesanāks, nav vērts pat mēģināt. Pasivitāte ir nabadzības otrs vārds. 

 

Man visi ir parādā 
„Visi man ir parādā, neviens man nepalīdz un vispār maksā pārāk maz” 
Tipisks nabadzīgās domāšanas pārstāvis uzskata, ka viņa darbs netiek novērtēts un alga ir stipri par mazu. Pilnīgi pietiek ar to, ka viņš izpilda visu, ko liek vadība un nepieļauj kļūdas, tāpēc laiku pa laikam darba alga būtu jāpaaugstina. Algai jābūt tādai, lai pietieku gan ikdienai, gan atpūtai ar vērienu. Bet viņš piemirst, ka stājoties darbā, pats piekrita saņemt tik, cik saņem. Turklāt neizrāda nekādu iniciatīvu vai aktivitāti, jo ir taču pasīvs un bailīgs. Tas ir veids, kā atbildību par savu dzīvi šādi domājošs cilvēks pārliek uz citiem, bet pats postulē, ka censties nav vērts, jo tāpat neviens to nenovērtēs un vairāk nesamaksās.


Labāk būt taupīgam 
Nabadzīgie tērē enerģiju nevis lai nopelnītu, bet gan lai ietaupītu un saņemtu atbalstu no valsts. Viņi ir gatavi stundām ilgi sēdēt vietējās pašvaldības gaiteņos, lai saņemtu kaut dažu procentu atlaidi ikdienas maksājumu samazināšanai; apskriet neskaitāmus veikalus, lai tikai dienišķu desu nopirktu par pāris centiem lētāk, gādāt dokumentus, lai saņemtu sociālos pabalstus. Patiesībā šo enerģiju varētu ieguldīt izglītošanā un cita darba atrašanā. 


Vai pamanījāt kādu no šīm īpašībās sevī? Laiks mainīties un ņemt savu dzīvi savās rokās. 

No portāla http://happyphilosophy.com/