32 gadus jaunas sievietes stāsts: esmu nogurusi no dzīves

Esmu tik drausmīgi nogurusi. Nogurusi no dzīves. Tik ļoti, ka brīžiem gribas vienkārši izgaist, izkūpēt, pazust bez pēdām. Un nemaz vēl neesmu tik veca, man ir tikai 32 gadi…

FOTO: Aleksandrs Ivanovs

Iekšā ir liels, liels tukšums. Vienīgais, kas nebeidzas – asaras.

Jā, man ir tikai 32 gadi. Gudri ļaudis mēdz teikt – visa dzīve vēl priekšā. Man ir vīrs. Daudz labāks par latviešu vidusmēru – mīļš, gādīgs, cenšas pelnīt, cik var, labprāt gatavo ēst, vāra kafiju, vakaros paijā matus, lai varu aizmigt, nomaina izdegušās spuldzītes, labprāt auklē trīsgadīgo meitu jau kopš viņas pirmajām dzīves dienām. Meita mums mīļa. Kā jau trīsgadniecei, gadās savi stiķi, niķi. Bet nekas tāds ārpus kārtas. Viņa iet bērnudārzā.
Man ir darbs. Strādāju pilsētas domē. Alga nav liela, bet viena no labākajām tuvākajā apkārtnē. Kad iepazinos ar vīru, viņam bija savs uzņēmums. Taisīja guļbūves. Slavenā krīze pārvilka treknu strīpu biznesam. Nācās pat atlaist abus strādniekus. Tagad piepelnās darot dažādus darbus, jo patstāvīgu darbu atrast neizdodas. Bet cītīgi meklē.

Mūsu regulārie ienākumi ir tik, lai nomaksātu visu iepriekš minēto un paliktu tieši 3,50 ēšanai dienā.

Un tā mēs te cīnāmies un sitamies. Bet man vairs nav spēka. Kad mēģinu pazīstamiem pasūdzēties, cik jūtos nogurusi un nomākta, man saka – nu beidz, jums taču iet labi, jums nav kredītu. Jā kredītu nav. Bet tik un tā par dzīvokli jāmaksā, rēķini jāmaksā, par dārziņu jāmaksā. Mūsu regulārie ienākumi ir tik, lai nomaksātu visu iepriekš minēto un paliktu tieši 3,50 ēšanai dienā. Jā, jā, izdzīvot var. Jā, jā, Āfrikā bērni mirst badā. Manis pēc viņi visi var nomirt jau rīt, man no tā vieglāk nepaliek…
Es esmu tik nogurusi sekot līdzi, lai netiktu pārtērēts budžets, citādi mēneša beigās pusdienas būs pavisam trūcīgas. Es esmu nogurusi skriet pa veikaliem un meklēt atlaides. Man tik ļoti gribētos aiziet uz kafejnīcu vai aizbraukt uz teātri. Bet tāpēc neņemšu kredītu. Un NAV no kā atlicināt. Nesaprotu, kādas izvēles es savā dzīvē esmu izdarījusi nepareizi, ka tagad ir tik grūti. Kad biju jauna (he, he), bija lieli plāni. Pabeigšu augstskolu, ko veiksmīgi izdarīju, strādāšu darbā, kas patīk (un darbs man patīk), varēšu atļauties dažādus prieciņus. Bet nevaru. Mani tik ļoti nomāc eksistēšana, ka nožēloju lēmumu radīt bērnu. Nebūtu bērna, būtu vieglāk. Un vairs pat nespēj iepriecināt – mammīt, to es uzzīmēju tev! Iekšā ir liels, liels tukšums. Vienīgais, kas nebeidzas – asaras. Meita vēlas kādu mājdzīvnieku. Nekad tam nepiekritīšu. Man nav vajadzīgas vēl vienas rūpes un klapatas.

Pēdējā laikā dramatisma paspilgtināšanai mēdzu lietot frāzi – gribas nomirt. Bet pēkšņi saprotu – patiešām gribas nomirt…

Reklāma
Reklāma

Man gribējās iet uz aerobikas nodarbībām. Uz divām aizgāju, bet tad sapratu, ka 3 lati (!!!) nedēļā ir par daudz no manis prasīts. Vajadzētu aiziet pie zobārsta, bet par dārziņu jāmaksā. Zobārstam nesanāk. Jaunas kurpes? Tikai nākamgad. Varbūt.
Man gribas sist gudrajiem padomdevējiem – atstājiet kādam meitu un dodieties uz kino. Pirmkārt, mums šeit nav kino, otrkārt, mēs nevaram to atļauties, jo nav no kā atlicināt. Vienkārši nav. Man gribas sist tiem, kuri gudri pamāca – ir cilvēki, kas dzīvo daudz sliktāk. Vai tam jābūt kādam mierinājumam? Vai tāpēc es gribu mazāk justies kā cilvēks? Un nestāstiet man par pārlieku materializēto pasauli. Ja jums pašiem naudas par daudz, varu nosūtīt savu konta numuru. Jā, nauda nav viss, bet bez arī nevar.
Man ir tikai 32 gadi, bet es raudu, domājot par pensiju… Es jau tagad raudu par sačakarēto dzīvi. Un man nav spēka saņemties, lai kaut ko mainītu. Ģimenes ārste izrakstīja nomierinošas zāles. Es nenopirku, jo nepietika naudas.
Vienīgi vainas sajūta manī nav mirusi Šodien sakliedzu uz meitu, jo viņa izlaistīja pienu. Pēc tam jutos vainīga. Sakliedzu uz vīru. Bez iemesla. Vienkārši gribējās kliegt un ārdīties. Saplēsu dažus šķīvjus. Bet vieglāk nepalika… Man galvā ir tik daudz ļaunu domu. Tik liels naids un vilšanās pret pasauli… Ienīstu visu un visus…
Pat nezinu, kāpēc šo visu rakstu. Ir tik grūti, tik nomācoši. Pēdējā laikā dramatisma paspilgtināšanai mēdzu lietot frāzi – gribas nomirt. Bet pēkšņi saprotu – patiešām gribas nomirt… Tik pagaidām mazliet dūšas nepietiek.
 

Iesūtījusi: Viviana Viviana