"Vakar es gulēju gultā un domāju par viņa bērēm" - māmiņa Keita atklāti par izjūtām, audzinot dēliņu ar autismu

Kad pasaulē nāk bērni, jaunie vecāki ļaujas sapņiem par to, kāda gan būs viņu nākotne – vai meita būs māksliniece, vai dēls būs ārsts, varbūt bērns piedalīsies olimpiskajās spēlēs? Vienai no māmiņām šie sapņi sabruka, kad bērnam konstatēja autismu. Tagad viņai ir tikai viens jautājums: kāda dzīves kvalitāte sagaida viņas atvasi.

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Māmiņai Keitai ir dēls Kūpers, kurš sirgst ar autismu smagā formā. (Foto: Ekrānuzņēmums)

Māmiņa Keita nelielā video dalās pārdomās par „pēdējām reizēm”, kas ir tik labi pazīstamas ikvienam no vecākiem: pēdējā reize, kad nesi viņu klēpī, pēdējā reize, kad baroji ar krūti. Taču vecākiem, kuri rūpējas par bērnu ar īpašām vajadzībām, šī „pēdējā reize” ir pavisam atšķirīga un... smaga.

 

„Facebook” ievietotajā video Keita pauž sirdi plosošu atklāsmi par savu dēlu Kūperu, kuram autismu diagnosticēja, kad viņš bija trīs gadus vecs. „Tā bija pēdējā reize, kad padomāji, ka viss taču būs labi,” atceras Keita.

 

Septiņu minūšu garajā video Keita cenšas valdīt asaras, stāstot, kāda ir dzīve ar Kūperu. Viņa turpina stāstīt savu skaudro dzīvesstāstu, lai padalītos ar citiem vecākiem, jo īpaši tiem, kuru ģimenēs aug līdzīgi bērni. Keita atklāti stāsta, kāda ir vecāku ikdiena, ja ģimenē ir bērns, kurš sirgst ar autismu smagā formā.

„Manam bērnam ir smags autisms,” norāda Keita. „Vakar es raudāju visu ceļu uz darbu, jo pēdējos mēnešos es pārstāju lūgties, lai viņš kļūtu par ārstu vai advokātu un tagad lūdzam vien par viņa dzīves kvalitāti. Šī ir ļoti smaga pārmaiņa, jo tu ienīsti sevi par to, ka atmet cerības, taču tāda ir realitāte. Viņš varēja būt viens no miljona, bet tāds nav. Es apzinos, ka ar viņa prieku vajadzētu būt pietiekami – daudzreiz tā tiešām ir. Taču vakar es gulēju gultā un domāju par viņa bērēm. Ja manis vairs nebūs? Ja neviens uz tām neies? Viņam neviena nebūs.”

Reklāma
Reklāma

 

„Tas patiešām ir smagi. Es neesmu reliģioza, taču centos runāt ar Dievu un viņam teicu: „Es darīšu visu, ja vien tu viņu izārstēsi vai palīdzēsi viņam.” Taču no tā nebija nekādas jēgas. Patiešām nebija. Tik ilgi es turpināju cerēt, ka viss būs labi. Es zināju, ka viņam nebūs lielas karjeras... Tas nekas, ja viņš ir vientuļnieks. Ir labi, ja viņš jūtas laimīgs, labojot velosipēdus vai strādājot uz dzelzceļa. Man vienalga, es tikai vēlos, lai viņš būtu laimīgs. Pārsvarā ar to ir pietiekami – gribu, lai jūs to zinātu. Pietiek, ja tu kā mamma zini, ka viņš jūtas patiesi laimīgs...”

 

„Vakar pēc smagas dienas, kad piedzīvota disregulācija, sišana un spārdīšanās, es apsēdos un aizdomājos – kad gan pienāca tas brīdis, kad es no laimīgas mammas pārvērtos un sāku domāt par nākotni pavisam citā gaismā. Tas ir nežēlīgi. Tas ir tik sasodīti nežēlīgi.”

 

Avots: portāls Jauns.lv