Zīdaiņu vakcinēšana. Kādas ir vecāku tiesības, un par ko atbild ārsti?
Vakcinācija ir viens no tematiem, kas vecāku starpā raisa diskusijas un neizpratni par pareico rīcību. Arī ārstu viedokļi mēdz būt atšķirīgi.
Mammas jautājumi:
- Gribu zināt, vai ārsti uzņemas atbildību par potēm, kas tiek veiktas tikko dzimušam bērnam, jo tās var radīt arī komplikācijas?
- Es negribētu, lai mazulim, kas tikko nācis pasaulē potētu kaut kādas indes, es saprotu, ka bez manas atļaujas to neviens nedarīs?
- Cik saprotu, tad potes var izdarīt arī vēlāk, kad mazais ir paaudzies un pietiekami stiprs, ko Jūs par to domājiet?
- Vai kaut kur ir pieejama informācija par pošu pamatotu veikšanu vai tiek veikti kādi pētījumi šajā jomā?
Jautājumus uzdevām nesen izveidotā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu vakcinācijas centra ārstiem un arī ārstam – homeopātam, pediatram Edgaram Mednim.
No Bērnu slimnīcas vakcinācijas centra saņēmām atbildi: "Spriežot pēc uzdotajiem jautājumiem, saprotams, ka jautājumu autore ir topošā māmiņa, jo jautājumi galvenokārt ir par pirmajām Latvijas Imunizācijas kalendārā paredzētajām vakcīnām, proti, vakcīnu pret tuberkulozi, ko paredzēts ievadīt pirmo 3-5 dienu pēc dzimšanas laikā, un specifiskos gadījumos vakcīnu pret hepatītu B. Vispirms būtu svarīgi minēt, ka indes vakcīnu veidā netiek ražotas un nav pieejamas. Latvijas Imunizācijas kalendārā ietvertās vakcīnas ir paredzētas nevis kaitniecībai, bet gan veselības veicināšanai un visefektīvākajai pašlaik zināmajai ilgtermiņa profilaksei, kas pasargā no inficēšanās ar infekcijas slimībām un smagām sekām, vai pat nāves, ko var izraisīt konkrētās infekcijas slimības. Svarīgi būtu atzīmēt, ka agrīnais vakcīnu ievadīšanas laiks ir noteikts, ņemot vērā konkrētās infekcijas, un šajā gadījumā tieši tuberkulozes, izplatības (Latvija ilgstoši ir pirmajās vietās pasaulē multirezistentās tuberkulozes izplatības ziņā) un inficēšanās un slimības izpausmju bīstamības konkrētajā vecumā ietvaros. Visas Imunizācijas kalendārā ietverto vakcīnu infekcijas ir īpaši bīstamas, invalidizējošas un potenciāli letālas, ja ar tām saslimst jaundzimušais vai bērns līdz 2 gadu vecumam. To lieliski parāda klīniskā prakse un statistika Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā un Latvijā kopumā. Pētījumi par vakcīnu efektivitāti un drošumu tiek veikti jau kopš vakcinācijas dzimšanas laika - 1796. gada (!) un šodien vakcīnas ir visvairāk pētītais medikaments kopš XX gadsimta sākuma. Informācija un detaļas par šiem pētījumiem ir pieejami gandrīz jebkuram, ja vien mākam tos atrast un mākam tos izlasīt. Būtiski ir pieminēt, ka "Google universitāte" ir reizē gan informācijas, gan dezinformācijas avots, kur nespeciālistam apjukt un apmaldīties ir visai vienkārši. Un noslēgumā par atbildību, šoreiz ārstu atbildību, kas, protams, nav vienīgā. Atbilde ir vienkārša – ārsti katru savas profesionālās darbības brīdi uzņemas atbildību par savu darbu gan verbālu, gan praktisku. Šai atbildībai mūsu valstī pastāv arī efektīva kontroles sistēma. Konkrētas detaļas par uzdotajiem jautājumiem nav iespējams atbildēt šādā saziņas vai sarunas veidā, tādēļ daudz rezultatīvāka un informatīvāka, ar konkrētiem faktiem un datiem, būtu klātbūtnes sarunas ar vakcinācijas speciālistu par jebkuru ar vakcināciju saistīto jautājumu."
Pediatra Edgara Medņa viedoklis ir šāds: "Uzdotais jautājums ir ļoti grūts, jo jebkurām ķīmiskām zālēm ir komplikācijas. Bet vakcinācija mūsu valstī ir zināma tabu tēma. Jo „no tām nekas slikts nevar būt”. Ar to es domāju, ka ārsti komplikācija bieži vien nevēlas redzēt un arī par tām netiek ziņots Veselības inspekcijai, kā tas ir noteikts likumā. Līdz ar to Latvijā vakcīnu komplikāciju uzskaite ir nepilnīga. Mammai ir pilnīga taisnība, ka bez vecāku (mammas un tēva) atļaujas bērnam nevienas nedrīkst veikt nekādas medicīniskas manipulācijas. Tas attiecas arī uz vakcināciju. Tā ir abu vecāku brīva izvēle, ko nosaka Ministru kabineta noteikumi Nr. 330 “Vakcinācijas noteikumi”, kuros ir teikts, ka vecākiem ir tiesības no vakcinācijas atteikties. Domāju, ka vakcinēt var arī vēlāk nekā valsts noteiktajā termiņā. Pirms vakcinācijas vecākiem ir jānoskaidro pret kādām slimībām bērns tiks vakcinēts (valsts piedāvātais) un pret kādām vecāki gribētu vakcinēt. Ir jāizlasa vakcīnas lietošanas instrukcija, lai zinātu iespējamās blakus parādības. Bez tam pēc 1 gada vecuma ir iespējams bērnam noteikt antivielas uz vakcinējamajām infekcijām (izņēmums ir tuberkuloze) un to var darīt arī nevakcinētam bērnam."
Par vakcinācijas problēmām var izlasīt arī šajos materiālos: