Ziemassvētki mūsdienu straujajā laikmetā. Kur palicis dāvināšanas prieks?

“Noveļot vainu uz mūsdienu straujo laikmetu, mēs gaidām, kad kāds mūs iepriecinās, sagatavos un uz paplātes pienesīs klāt prieku,” teic Jauno psiholoģiju centra goda direktore, neirolingvistiskās programmas trenere Dace Rolava. “Tirgotāji zina, ka esam slinki, tāpēc piedāvā gatavas dāvanas, kurās nav jāiegulda laiks, izdoma un darbs. Kurš gan mūsdienās ada, tamborē, lej sveces, gūstot no lēnā, darbietilpīgā procesa prieku un svētku gaidīšanas noskaņu? Aizbildinoties ar laika trūkumu, mēs izvēlamies ātrāko variantu – bezpersoniskas dāvanas.” Lai gan atrodamies nepārtraukta apritē, daudz komunicējam – runājot pa telefonu, sūtot īsziņas, e-pastā, sociālajos tīklos, tviterī, saskarsme ir iluzora, jo saruna ir zaudējusi personiskumu, tuvību, dziļumu, līdz ar to savstarpējās attiecības ir virspusējas, turpina Dace. “Patiesībā mēs tik maz zinām viens par otru, ka diez vai spējam izvēlēties dāvanu, kura otram cilvēkam ļoti patiktu. Nu, un pretim saņemam kaut ko tikpat bezpersonisku.”

Latvietim vajag sniegu
Neirolingvistiskās programmas un kouča trenere norāda uz kādu būtisku aspektu: mēs esam spēruši pirmos soļus jaunā ērā, bet no ezoterikas viedokļa laikā, kad mainās tūkstošgades, enerģētiskā līmenī notiek būtiskas izmaiņas. Tostarp ir zudis prieks, kas atgriežas ļoti lēni. “Pēc gadiem piecpadsmit, ap 2024. gadu, mēs kļūsim emocionāli stabili, un prieks atgriezīsies – liels, beznosacījuma kopā būšanas prieks. Prieks kā sajūta vienkārši būs katrā no mums, un, cilvēkiem tiekoties, veidosies sinerģija, kas atraisīs vēl lielākus enerģijas resursus. Tomēr pagaidām dzīvojam laikā, kad Visuma enerģētika ir noplakusi, un, to zinot, varam novērtēt, cik lielās devās patiess prieks ir mūsos, un padomāt, kā to vairot.

Cilvēkiem mūsu platuma grādos gēnos ielikta sniega sajūta – mums vajag, lai no debesīm krīt sniegpārsliņas – brīnums, kas rada laimes apjausmu. 

Cilvēkiem, kas atnāk pie manis šajās dienās, es jautāju: “Vai tevī ir svētku noskaņa? Kas to rada?” Es gribu saprast, kā cilvēki to iegūst, jo svētku noskaņa ir prieka sastāvdaļa. Visums, zvaigžņotā debess ir piesātināta, daba ir pārmaiņu gaidās, bet kas šajā laikā notiek cilvēkā? Kad uzsniga pirmais sniegs, cilvēki iekšēji sarosījās, kaut ko sajuta. Sniegs lielām pārslām krita minūtes divdesmit, bet cilvēku acis jau mirdzēja: “Brīnišķīgi, es noķēru to sajūtu! Pat ja Ziemassvētkos sniega nebūs, es izjutu šo mirkli,” viņi sacīja. Cilvēkiem mūsu platuma grādos gēnos ielikta sniega sajūta – mums vajag, lai no debesīm krīt sniegpārsliņas – brīnums, kas rada laimes apjausmu. Lielās, lēnās vai vēja savirpuļotās pārslas ir dabas vēstneši, ka svētki ir klāt.” Pirms dažiem gadu desmitiem materiālajā līmenī mums daudz kā pietrūka – dzīvojām deficīta apstākļos, toties visi bijām radītāji – šuvām, līmējām, adījām, cepām, zīmējām. Vizuāli rezultāts bija vairāk smieklīgs nekā perfekts, toties lietas sevī nesa radoša prieka enerģiju, atceras Dace. Tagad viss gatavs – dāvanas, cepeši, vārdi mīļajiem – viss pateikts priekšā – tik ņem un lieto. Svētku histērijas nomākti, intelektuāļi viebjas un aicina boikotēt bezgaumīgo ārprātu, bēgot no pilsētām uz laukiem. Mērenāk noskaņotie vienojas viens otram neko nedāvināt, divpadsmit ēdienus negatavot, visus pasākumus neapmeklēt.

Dace Rolava saka, ka viņai vissimpātiskākais šķiet modelis, kad katrs pieaugušais ieliek savu artavu kopējo svētku organizēšanā, izdomājot kaut ko neparastu galdam vai svētku norisei, bet dāvanas tiek tikai bērniem. “Ir labi, ja vecāki laikus apspriež, ko dāvināt bērnam. Varbūt visa ģimene var salikt naudu kopā un nopirkt ko lielāku, piemēram, mūzikas instrumentu. Muļķīgi, ja bērnam uzdāvina desmit kastes ar mazvērtīgām, nesaistošām mantām. Ja bērns raksta vēstuli Ziemassvētku vecītim un saņem ilgi kārotu dāvanu, lieta iegūst pievienoto vērtību. Re, kā Ziemassvētku vecītis zināja, ko tieši tev vajag!” Lai mērķtiecīgi izraudzītos dāvanu, reizēm der kļūt par materiālistu labā nozīmē, jo visnejēdzīgākā sajūta ir tad, kad, melnu muti, sūri grūti strādājot, nopelnīto naudu izmetam nejēdzīgos niekos.

Krustmāte feja ir jāpadzen
Ir daudz vecāku, kas tomēr ļoti cenšas, dodot bērnam svētkos to labāko – īstajos ziemas saulgriežos kopā ar mazo velk un dedzina bluķi, iet budēļos, kristiešu Ziemassvētkos ved bērnu uz baznīcu... Bet vakarā... zem eglītes noliek glīti iesaiņotu iPhone. Jo neiztur mīlošās vecāku sirdis laikmeta spiedienu. Vajag, nevajag – visiem ir, tev, bērniņ, arī būs. Un kā var nebūt, ja bērns ir pārliecināts – telefonus dala par velti, naudu aizdevumu firmas met pakaļ, kur nu vēl vecāku izmisums – ko tam bērnam dāvināt, lai viņam būtu prieks! Un prieciņš ir – uz vienu vakaru, bet patērētāja plaisa pamatos kļūst dziļāka. Bluķis un baznīca pārtop par šova elementiem, vecāku izliktās ceļa zīmes rāda pretējus virzienus, idejas kļūst eklektiskas, tas viss bloķē bērna prātā iekšējo dialogu, radot apziņā jucekli.

Bērnu audzināšana ir smags darbs, kas prasa ārkārtīgi daudz laika. Vecākiem būtu jādomā ne vien par vārdiem, ko viņi saka, bet arī par kopējo kontekstu.

Krustmāte feja ar burvju nūjiņu vairs nav mūsu labvēle – tā jādzen prom, jo maitā serdi. Tev, bērns, vairs nav jākrāj nauda krājkasītē, nāc paņem jebkuru, vismodernāko gadžetu un lieto uz nebēdu. Tev nav sūri, grūti jāmācās, lai iestātos augstskolā. Nepietiks prāta – paņemsi studiju kredītu. Tev nav jābūt labākajam, gudrākajam, lai nokļūtu virsotnē, tev tikai jāuzraksta īsziņa telefonā, un desmit minūšu laikā kontā ielēks nauda. Dace: “Bērns raksta vēstuli Ziemassvētku vecītim, lūdzot Lego, kas maksā sešdesmit vai simts eiro. Lego ir kā mūsdienu dzīves modelis – lakonisks, uzkrītoši krāsains, īslaicīgs – jauc un būvē no jauna, katru dienu jauna rotaļlieta! Lai saprastu, kura lieta bērnu ietekmēs labvēlīgi, kas viņam patiesi ir vajadzīga, ir jāiegulda darbs. Vienkāršāk ir ieskriet lielveikalā un nopirkt kaut ko spīdīgu, pulsējošu un dārgu. Tas, ko bērns lūdz vecākiem un Ziemassvētku vecītim, ir saistīts ar viņa vērtību izpratni, kas savukārt ir tieši tāda, kādu mēs viņā ieliekam. Mēs ļaujam bērnam tecināt ūdeni un spļaudīties, tīrot zobus, un nemācām, ka ūdens ir vērtība, ka uz Zemes ir tautas, kurām trūkst ūdens. Mēs ļaujam bērniem mest maizi miskastē un kāpt tai virsū ar kājām, mums pat prātā neienāk pateikt, ka maize ir vērtība. Mēs nepaskaidrojam bērniem, kāpēc planētai nedrīkst darīt pāri, kāpēc pret visu, kas nācis no dabas un ir cilvēku roku radīts, jāizturas ar cieņu un pietāti. Visapkārt valda patērnieciskums un pārsātinājums. Mēs esam nonākuši līdz tam, ka planēta ir izsūknēta, sāk slimot un darīt pāri arī mums. Attiecības ar pasauli mazajā sociumā, kurā bērns dzīvo, sākas ar faktu, kādā stāvoklī ir viņa rotaļlietas, ko viņš saņēma dāvanā pagājušajos Ziemassvētkos. “Bērniņ, vai dāvinātajā Lego komplektā ir visi klucīši, vai vilcieniņam ir visas detaļas, vai tu to novērtēji? Vai tu varēsi to uzdāvināt bērnam, kuram nav tādas mantiņas?” Bērnu audzināšana ir smags darbs, kas prasa ārkārtīgi daudz laika. Vecākiem būtu jādomā ne vien par vārdiem, ko viņi saka, bet arī par kopējo kontekstu. Bērns zibens ātrumā nofiksēs, ka tas, ko vecāki prasa no viņa, nesaskan ar viņu pašu uzvedības modeli. Četrus, piecus gadus vecs bērns jau to zina un zemapziņas līmenī pieņem lēmumu, kā izturēties. Pavērojiet bērnus! Pozās, vajadzībās, kustībās, darbībās viņi perfekti atdarina vecākus. Nav jēgas stāstīt bērnam, ka dāvanas skaisti jāiesaiņo, tas vienkārši pašiem jādara. Attieksmi pret realitāti bērni būvē uz vecāku uzvedības modeļiem – ja viņi redzēs, ka vecākiem dāvanu gādāšana rada prieku, domājot par tuviem cilvēkiem, arī bērni šo procesu izjutīs kā prieku. Paskatieties uz saviem bērniem, un jūs ieraudzīsiet sevi!”

Dāvanu citādā matemātika
Nedabiski kupla svētku egle – milzene, izrotāta ar gludām spoguļbumbām un krāsainu vadiņu mudžekli, baltas gaismiņu asaras kailajos koku zaros gandrīz vienmēr ir netālu no vietām, kur notiek aktīva tirgošanās. Ziemassvētki kā ātrvilciens tev drāžas pretim – nopērc mani! Turpretī nomalēs, kas piesētas ar tipveida daudzdzīvokļu mājām, ir krēslas zona – grafiti uz sienām, salauzti soliņi, smird pēc kaķiem, izlijuša alus un ceptiem kartupeļiem. Tur, kur pažobelēs tirgo spaisu, ļaudis īsti nezina, kad ir tas lielais pārdomu laiks – pirms Ziemassvētkiem vai pēc braukšanas pālī. Ejot pa bedraino, salūzušo asfaltu, tev izsprūk “F***, kaklu var nolauzt!” Nolūst tikai papēdis, un ausīs ieskanas zvaniņš. Tu gribi aizbēgt no visa, bet nekā nebija, no muguras tev piezogas Ziemassvētku rēgs un uzmet ķetnu uz pleca: “Nu ko, draudziņ, dāvanas jau sagādāji?”

Katrai tautai ir savi mīti un vēstījumi, kas saistīti ar dāvanām. Latviešu attieksmi raksturo: “Dod, Dieviņi, otram dot, ne no otra mīļi lūgt.” 

Tas ir jautājums par cilvēka pašpietiekamību un to, vai cilvēks ir saskaņā pats ar sevi, vai vērtības, ko uzspiež mediji un sabiedrība, atšķiras no viņa pamatprincipiem – apmēram tā, spriežot par dāvināšanas filozofiju, Latvijas Radio ēterā reiz sacīja psiholoģe Diāna Zande. “Cilvēkam sev vajadzētu uzdot jautājumu: ko es gribu dot, un vai man vispār ir ko dot otram cilvēkam,” runāja psiholoģe. Dažam labam ir saraksts ar pagājušā gada Ziemassvētku dāvanām, lai salīdzinātu cenas. Bet mērīšanās ar dāvanām ir kā slidkalniņš, pa kuru gāžamies lejā. Lai iekļautos standartos, mums patīk salīdzināt, tāpēc, saņemot dārgāku dāvanu, nekā varam iedot, rodas neērtības izjūta. Turklāt došana ne vienmēr ir dāvināšana – aiz tās var slēpties savtīgums. Nav brīnums, ka, izjūtot negatīvo gaisotni, kas virmo ap dāvanām, dažreiz rodas riebums. Neapzināts, neatlaidīgs, kas ziņo – man tā visa dāvanu jezga apriebusies. Mēs paši pieņemam lēmumu radīt stresu vai dzīvot bez tā, saka Diāna Zande. Viņai piekrīt psiholoģe Natālija Tolstaja – dāvanas materiālo vērtību nevar nolikt vienā līmenī ar mīlestību, jūtām, pieķeršanos. Dāvanas nepakļaujas parastajiem ekonomikas likumiem, tās nevar mērīt ar finanšu mērauklu, jo te darbojas cita matemātika. Dāvanai ir savāds mehānisms, tās enerģētika atdzīvojas tikai tad, kad ir viens, kas, atverot sirdi tīrām domām, dod, un otrs, kas bez aizspriedumiem, ar prieku to pieņem.

Katrai tautai ir savi mīti un vēstījumi, kas saistīti ar dāvanām. Latviešu attieksmi raksturo: “Dod, Dieviņi, otram dot, ne no otra mīļi lūgt.” Skaisti skan, tomēr nereti šī patosa kods ir izkropļota lepnība vai viltus pazemība “Man jau neko nevajag, ko tad es.” Bieži mums dāvanu saņemt ir grūtāk nekā dot, jo saņemot jūtamies parādnieki. Vai vainīgi.

Dāvināšana aktā ir došanas un ņemšanas pamatprincips. Cilvēkam ir jāspēj gan pajautāt, ko otram vajag, gan jāspēj palūgt, gan jāmāk saņemt. “Un nevajag noniecināt savu dāvanu, sakot: es jau neko, es tev tikai tādu nieku,” pamāca psiholoģe Zande. Vēl viens būtisks apstāklis: nereti mēs prieku jaucam ar apmierinājumu. Tie ir divi dažādi emocionālie stāvokļi. Garda maltīte restorānā, jauna kleita, sauļošanās solārijā, SPA procedūra rada apmierinājumu. Prieks rodas procesā – kad mēs mīcām piparkūku mīklu, klājam uz pannas, izgriežam neveiklas figūriņas, pēc tam dekorējam ar glazūru un, šķaudot baltiem deguniem, niekojamies ar pūdercukuru. Mēs rodam milzu apmierinājumu, kad ceļojuma laikā mūs kalna virsotnē uznes pacēlājs, lai pēc tam sēdētu terasē, malkotu kafiju un vērotu bezgalīgās tāles. Bet prieks būs tad, kad elšot un pūšot pa klinšainām takām mēs uzkāpsim virsotnē, ievilksim elpu un palūkosimies apkārt. Prieks rodas darbībā. Darbībā ar prieku. Priekam ir bumeranga efekts – tas atgriežas.

Vai tā būtu grāmata, rotaslieta, SPA vai sporta zāles apmeklējums – tas ir labs temats sarunai. Tas ir process, kas neapraujas iedošanas brīdī.

Gribu NEKO!
Jau labu laiku modes spicē ir dāvanu kartes. Mēs uzdāvinām otram ko ekskluzīvu un nepraktisku, par ko paši sapņojam, bet neatļaujamies. SPA procedūru, eksotisku masāžu, trenažieru zāles vai baseina apmeklējumu. Ideja ir laba un skaita, ja vien... Izrādās, daudzas dāvanu kartes paliek neizmantotas mētājamies atvilktnē, jo cilvēkam vienkārši pietrūkst laika. Dāvana kļūst par vēl vienu pienākumu milzīgajā steigā un darbu gūzmā. Protams, dažreiz cilvēks attopas pēdējā brīdī, kad kartes termiņš iet uz beigām, pārņem vainas izjūta un kauns par kārtējo neizdarību, un cilvēks pa galvu, pa kaklu metas izmantot dāvanu. Labi, ja tā ir masāža, bet ko darīt, ja nedēļas laikā jānotriec desmit reizes trenažieru zālē? Necieņa pret dāvanu? Nē. Vāveres ritenis. Ko vēlas darīt cilvēks, kad viņš uz mirkli apstājas un lielajā pienākumu gūzmā paveras brīva laika caurums? Viņš nedara neko! Laiski vāļājas dīvānā, snauž, šķirsta žurnālu vai skatās televizoru. Varbūt iziet pastaigāties. Viņš grib NEKO! Vērtīgs ir kļuvis laiks un iespēja pabūt vienatnē ar sevi.

Tomēr dāvanu karte pie tā nav vainīga, problēma ir mūsos. Dace pārliecināta – dāvanu karte ir daudz labāka par aploksnē ieliktu naudu, kas neprasa ne piepūli, ne izdomu. “Kad es dodu dāvanu karti, saku, ka vēlēšos zināt, kā tu to esi izmantojis. Man tuvi cilvēki pēc tam pastāsta, ko izvēlējušies, kā realizējuši doto iespēju. Tieši dāvinātājam ir jārūpējas, lai dāvana nepazustu atvilktnē, jātur rūpe par to, kas notiek tālāk. Turklāt dāvinātajam jādāvina tas, ko vēlas nevis viņš, bet otrs. Un te mēs atkal nonākam pie tā, cik mēs pazīstam otru cilvēku. Dāvanu karte ir iespēja turpināt komunikāciju, izbaudīt abpusēju prieku, uzlabot attiecības. Vai tā būtu grāmata, rotaslieta, SPA vai sporta zāles apmeklējums – tas ir labs temats sarunai. Tas ir process, kas neapraujas iedošanas brīdī.” Ir pāri, kas Ziemassvētku apdāvināšanos ignorē, jo uzskata, ka šajā laikā ar dāvanu pārsteigt nevar. Reklāmas jomā strādājošais Ansis saka, ka viņam patīk mīļotajai pasniegt dāvanas – gan mazas, gan dārgas – parastās darbdienās. Tieši tā – uz mirkli apstādinot garlaikoto, dvēseliskā snaudā aizvadīto ikdienas plūdumu, lai dzimtu neviltots prieks. “Ir lietas, ko mēs nevaram ietekmēt, bet ikdienas plaknē mēs paši atbildam par to, ar ko ir piepildīta mūsu dzīve. Nav nemaz tik grūti dzīvi pārvērst aizraujošā ceļojumā. Vētras laikā mēs esam braukuši uz Kolku skatīties, kā jūrā viļņi sitas kopā, veidojot vairākus metrus augstu ūdens kalnu, pavasarī vērojam atgriežamies putnus, ziemā braucam uz Igauniju pētīt ledus kritumus, bet vēlos rudens vakaros, ja debesis ir skaidras, steidzamies uz StarSpace observatoriju Suntažos, lai vērotu zvaigznes un meteorītu lietu. Atceros Ziemassvētkus laukos, kad iebridām mežā, izpušķojām eglīti, dzērām karstvīnu no līdzpaņemtā termosa un savēlām sniega cilvēciņus. Visburvīgākā dāvana ir sajūtas! Sev un citiem ir jādāvina mirkļi, iepauzēts laiks, jo diez vai vecumdienās mēs atcerēsimies uzdāvinātās pannas un šampūnus, mēs veldzēsimies brīžos, kad kopā sēņojām rudenīgā mežā un traucāmies ar slēpēm no kalna.” Pēc viņa domām, nobriedušas personības stāv pāri pūļa instinktiem. “Nav jēgas svinēt svinēšanas pēc. Brīvajā laikā atkārtot miljons reižu apzelētus rituālus ir dzīves laika izšķērdēšana.”

Dāvana var būt līks koks vai dārzā uzziedējusi puķe. Tikai no cilvēka vēlmes un izdomas ir atkarīgs, vai viņš grib otru pārsteigt.

 Dzīvo tīri, elpo brīvi!
“Kolēģiem, kas atbrauc no ārzemēm, saku – man jums ir sagatavota dāvana – brīnums – un vedu viņus pie jūras skatīties saulrietu,” stāstu turpina Dace Rolava. “Pēc daudziem gadiem esmu saņēmusi vēstules – izrādās, viņi atceras šo notikumu. Esmu cilvēkiem dāvinājusi skatu, kā Daugava, kuras reljefs ir augstāks, ietek jūrā. Es meklēju dabā kaut ko neparastu, un, kad cilvēks, izrāvies no lielpilsētas, iziet pastaigā un ierauga mazu brīnumu, viņš jūtas apdāvināts. Dāvana var būt līks koks vai dārzā uzziedējusi puķe. Tikai no cilvēka vēlmes un izdomas ir atkarīgs, vai viņš grib otru pārsteigt. Mēs varam tāpat vien apdāvināt kādu cilvēku – viņam nemaz nav jāzina, kas ir dāvinātājs. Apziņa, ka esat izdarījis ko labu, būs vislielākā dāvana sev.” Runā, ka Kosmosā un uz planētas Zeme kaut kas mainījies – subjektīvi vai objektīvi, bet laiks rit straujāk, tāpēc, kad mēs saņemam mazu dāvaniņu vai ar roku rakstītu kartīti, ir jānovērtē tas, ka sūtītājs ir atradis laiku, lai par mums domātu. Mūsdienu jaunā dāvanas forma ir laiks. “Kad es domāju par daudzajiem draugiem, bijušajiem kolēģiem, sadarbības partneriem, es prātoju, kurš no viņiem ir paveicis ko tādu, lai aploksnē saņemtu ar roku rakstītu apsveikuma kartīti, kas mūsdienās ir kaut kas īpašs. Kāds cits saņems īsziņu, vēl kāds sirsnīgus vārdus elektroniskā pasta vēstulē, varbūt kāds dāvanu. Ir jānovērtē, kāda līmeņa attiecības tev ir ar cilvēku, un jāizvēlas atbilstošs apsveikums. Ja mēs atrodam laiku, lai ar kādu pasēdētu pie vīna glāzes vai kopā paēstu pusdienas, tā ir dubulta dāvana – prieks abiem. Klātesamība ir labākais, ko mēs varam dot. Es augstu vērtēju cilvēkus, kas uzaicina kādu stundu pasēdēt kafejnīcā vai kopā kaut kur aizbraukt. Ja cilvēki var kopā staigāt gar jūru vai pa mežu un baudīt dabas maģiju, tas ir ļoti daudz. Tas nedrīkst notikt steigā, procesam ir jāļaujas un jābauda.”

Krūzes, bļodas, pīti groziņi, koka zaķītis, svečturi, māla vāzes, naktslampiņa Budas izskatā, rozā spilventiņš un čības ar bumbuļiem. Lietas, kas tiks iestumtas pagultē, noglabātas antresolā, uz bēniņiem vai arī pa taisno dosies uz atkritumu izgāztuvi. “Nevajag dāvināt krāmus,” iesaucas Dace. Dāvanām jābūt klātesošām šeit un tagad. Brīnišķīgi, ja varam uzdāvināt ceļojumu, piemēram, vienas dienas tepat, pa Latviju, biļetes uz teātra izrādi vai koncertu – kaut ko baudāmu, ko, laikam skrienot, nereti palaižam garām. Ja ir iespēja baudīt pasākumu vai ceļojumu divatā, prieks ir dubultā. Pēc izrādes varam pasūtīt galdiņu restorānā – kaut vai tikai ar kūku un glāzi šampanieša. Skaisti taču! Protams, mammai vai vecmāmiņai varam uzdāvināt kādu praktisku lietu – viņa katru reizi, kad lietos, priecāsies. Bet veidot barikādes no mantām nevajag.” Zīmīgs ir stāsts no Daces pieredzes. “Mūsu mājā notika kapitālais remonts, tāpēc visas mantas bija jāsaliek kastēs. Es kārtoju savas mīļās lietas un domāju: ak, cik daudz to ir. Tur bija mana bibliotēka ar milzum daudz grāmatām, divdesmit gadu laikā sakrājušies suvenīri no ceļojumiem, jaunības lietas – viss, bez kā, man likās, es nevaru dzīvot. Kad remonts tika pabeigts un mēs atgriezāmies mājā, es neatvēru nevienu kasti. Ir pagājuši septiņi gadi, un es joprojām neesmu tām pieskārusies. Man ne reizi neievajadzējās servīzes, par kurām domāju: tām jābūt kopā ar mani. Es sapratu, cik brīnišķīgi ir dzīvot, elpot un būt kopā ar to, kas tev ir šajā brīdī, nevis zināt, ka man sekcijā stāv tāda un šitāda lieta. Man recepte ir: sakārtojiet lietas, ar kurām apaugat, uzrakstiet uz maisa vai kastes, kas tur atrodas, un izbaudiet šo mirkli askētismā un pašpietiekamībā – lasot grāmatu, kas tieši šobrīd interesē, dzerot no krūzītes, kas šobrīd patīk. Mēs pārāk pieķeramies pagātnes vēstnešiem un aizmirstam, kā ir dzīvot tīri, svaigi, brīvi elpojot.”

Teksts: Evija Hauka, žurnāls “Patiesā Dzīve”

Avots: www.kasjauns.lv