Nemitīgi pērkot jaunus tālruņus, veidojam milzīgu veco telefonu miskasti

Saskaņā ar analītiskās kompānijas “Recon Analytics” 2011. gada pētījumu cilvēkiem ir tendence mainīt mobilos vidēji ik pēc 2–7 gadiem. Līderi šajā ziņā ir amerikāņi, kas visbiežāk – ik pēc pāris gadiem – nomaina mobilo, lielākoties tāpēc, ka beidzas divu gadu līgums. Visretāk savus mobilos maina somi – ik pēc sešiem gadiem – un indieši – ik pēc 7–8 gadiem. Latvieši šajā pētījumā neietilpa, bet, visticamāk, atrastos kaut kur pa vidu. 

Taču tas pat nebūtu tik svarīgi, galvenais, ka telefonu modeļu atjaunināšana – kad patērētāji iegādājas jaunu modeli ik pēc dažiem gadiem – rada milzīgu veco telefonu miskasti un atstāj smagas sekas uz vidi globālā mērogā. To apliecina arī jauns pētījums, ar ko šovasar nāca klajā britu zinātnieki no Sarejas universitātes. 

Četras tonnas zelta “kaķim zem astes” 
Sarejas universitātes pētnieki analizēja mūsdienu mobilo telefonu pastāvēšanas ciklu – no rūpnīcas līdz tā lietošanas beigām, īpaši pievēršot uzmanību, kā katra stadija ietekmē apkārtējo vidi. Un nonāca pie negaidīta secinājuma: pašreizējais mobilo telefonu biznesa modelis, ko virza uz priekšu bieža modeļu uzlabošana, dārgi izmaksā gan ražotājiem, gan videi. 

Zinātnieki lēš, pašlaik ir ap 85 miljoniem mobilo telefonu, kas netiek lietoti.

Piemēram, Lielbritānijā, zinātnieki lēš, pašlaik ir ap 85 miljoniem mobilo telefonu, kas netiek lietoti. Taču šo telefonu ražošanā izmantoti vērtīgi metāli – zelts, varš un sudrabs, tātad šie atvilktnēs nomestie telefoni glabā kopumā ap četrām tonnām zelta! Ko tas nozīmē ražotājam? Resursus aptuveni 110 miljonu mārciņu vērtībā. Videi? Aptuveni 84 000 tonnu patērēta oglekļa dioksīda, kas tiks izmests gaisā, saražojot vietā jaunas zelta detaļas. ASV Ģeoloģiskais pārskats jau 2005. gadā vērtēja, ka amerikāņu atvilktnēs atrodas vairāk nekā pusmiljards veco mobilo un tajos ir zelts, pallādijs, sudrabs, varš, platīns vairāk nekā 300 miljonu dolāru vērtībā. 

Mobilo telefonu pārdošanas līgumu (parasti uz diviem gadiem) biznesa modelis iedrošina un pat skubina cilvēkus bieži mainīt telefonu pret jaunāku modeli, kaut arī esošais ir joprojām funkcionējošs. Britu pētījums liecina, ka stimuls nodot telefonus otrreizējai pārstrādei ir niecīgs. Tas nozīmē, ka vairākums nelietoto telefonu iestrēgst kādā kastē vai atvilktnē, kamēr galu galā tiek izmesti un nonāk atkritumu izgāztuvē, izraisot kaitējumu apkārtējai videi. Mobilie telefoni kopā ar citiem elektroniskajiem jeb e-atkritumiem veido miljoniem tonnu un pēdējā laikā ir visstraujāk pieaugošā pilsētu atkritumu plūsmas daļa, kas pieaug vidēji par 5% gadā. 
Vērtīgie metāli, kas tiek izmantoti telefonu ražošanā, ir zuduši – tos var aizvietot tikai ar jauniem izrakteņiem. 

Vērtīgie metāli, kas tiek izmantoti telefonu ražošanā, ir zuduši – tos var aizvietot tikai ar jauniem izrakteņiem. 

Virszemes izrakteņi 
Pārstrādātie mobilie telefoni ir vērtīgākā e-atkritumu forma. Katrā telefonā ir zelts un citi vērtīgie materiāli apmēram dolāra vērtībā. 
Viens no pazīstamākajām e-atkritumu pārstrādātajiem ir Beļģijas kompānija Umicore, kurā apvienojās četras raktuvju un metālkausēšanas firmas, lai pārslēgtos uz jaunu darbības jomu. Umicore to dēvē par virszemes raktuvēm. No izmestajiem televizoriem, datoriem un mobilajiem telefoniem kompānija iegūst 17 metālus, tostarp zeltu, ko tie sauc par zaļo zeltu, un sudrabu, ko pārdod Itālijas juvelieriem. Iegūtie metāli tiek tirgoti arī Āzijā, kur tos izmanto jaunas elektronikas ražošanā. Tas ir otrādi, nekā reiz bija koloniālās kārtības laikā, tagad resursi tiek sūtīti no bagātākām valstīm uz nabadzīgākām, pārvērsti precēs un sūtīti atpakaļ. Un šie resursi patiesībā ir mūsu atkritumi. Tiesa, Umicore lēsa, ka 2006. gadā viņi un to konkurenti saņēma tikai nožēlojamu vienu procentu no visiem pasaulē izmestajiem telefoniem. 
Bet kā ir tagad? Kāds Šefīldas Halama universitātes pētījums 2014. gada septembrī prognozēja togad visā pasaulē pārdoto 1,8 miljardu mobilo telefonu likteni dažu gadu laikā: 44% no tiem, visticamāk, beigs dzīvi īpašnieka atvilktnē, 4% – atkritumu izgāztuvē, tikai 3% tiks pārstrādāti. 

Sliktā ziņa – pat ja kāds elektronikas gabals tiek pārstrādāts, ir liela iespēja, ka dažas tā daļas var tikt eksportētas, piemēram, Ganu vai Ķīnu, kur strādnieki – pat bērni – raksies cauri elektronikas kaudzēm, meklējot vērtīgos metālus un sadedzinot pārpalikumus. Mobilie telefoni iekļaujas šajā vispārējā e-atkritumu problēmā, kas ir milzīga vides un veselības problēma jaunattīstības valstīs. Saskaņā ar ANO šā gada ziņojumu ik gadu 90% no pasaules e-atkritumiem tiek nelegāli tirgoti vai izgāzti. 

Latvijas mobilo tālruņu pārdevēji secinājuši, ka mums ir pierasts veco telefonu atdot radiem, draugiem vai paziņām – kādam varbūt viņa telefons ir sabojājies vai vecs modelis, kāpēc ne? 

Dati kā akmenī iecirsti 
Šogad ir publicēts vēl kāds pētījums, kas īpaši varētu satraukt tos 500 miljonus mobilo telefonu īpašnieku, kuri izmanto Android operētājsistēmu. Divi Kembridžas zinātnieki analizēja 21 viedtālruni ar Android sistēmu un atklāja: īsziņas, fotogrāfijas, video un e-pastu var atjaunot pat pēc pilnīgas šo telefona datu izdzēšanas. Tas nozīmē, ja cilvēks ir atdevis, pārdevis vai pazaudējis savu telefonu, ir risks, ka tas, kura rokās telefons nonācis, var iegūt viņa personīgo informāciju. 

Faktiski, šis atklājums nebija liels pārsteigums, jo jau pirms tam bija citi pētījumi, kas arī secināja, ka Android telefonos nav iespējams pavisam izdzēst informāciju. Piemēram, drošības programmatūras kompānijas Avast digitālās kriminālistikas grupa veica eksperimentu ar 20 lietotiem Android telefoniem, ko iegādājās interneta veikalā eBay. Iepriekšējo īpašnieku informācija šajos telefonos bija izdzēsta, taču Avast komandai tik un tā izdevās no šiem telefoniem izvilkt vairāk nekā 40 000 fotogrāfiju (tostarp 250 kailfoto selfiju), simtiem e-pasta un īsziņu tekstu, aizpildītu aizņēmuma veidlapu (ar visiem personīgajiem finanšu datiem), četru iepriekšējo telefonu īpašnieku identitāti. Turklāt Avast pētnieki neizgudroja nekādus jaunus un speciālus izmeklēšanas ieročus šim eksperimentam, viņi izmantoja jau pieejamos datu atgūšanas rīkus. Un tas ir vēl biedējošāk. 

Pie mums uz vienu iedzīvotāju savāc mazliet vairāk par diviem kilogramiem elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu, kas ir viens no zemākajiem rādītājiem Eiropā.

Kembridžas pētnieki izdabūja visu analizēto telefonu Google kontus un konstatēja, ka pat šifrēšana daudz nelīdz, jo viņiem izdevās iegūt pietiekami daudz informācijas, lai restaurētu šifra atslēgu. 
Ko darīt tiem nabaga Android telefonu lietotājiem, kas patiešām grib izdezinficēt savu telefonu, lai to atdotu prom bez bažām? Eksperti mierina – ir kāda metode, bet tā ir ļoti laikietilpīga un sarežģīta. Vienkāršāks paņēmiens – pārplūdināt telefona atmiņu ar jaunu, nesvarīgu informāciju, kas nosegs patiešām konfidenciālus datus. Var, piemēram, atkal un atkal no jauna ielādēt un saglabāt kādu lielu failu vai nekaitīgas fotogrāfijas un video (kas var nebūt personīgie), līdz telefona atmiņa ir pilna. 

Ko darīt ar veco mobilo? 
Šis jautājums, ņemot vērā iepriekš aprakstīto, nav nemaz tik ātri izlemjams. Pasaulē ir vairākas tendences, ko cilvēki dara ar saviem vecajiem mobilajiem: pārdod, glabā atvilktnē, izmet atkritumos, ziedo labdarībai (lielākā daļa ziedoto telefonu nonāk Āfrikā), atdod vai par simbolisku samaksu pārdod utilizācijai. Latvijas mobilo tālruņu pārdevēji secinājuši, ka mums ir pierasts veco telefonu atdot radiem, draugiem vai paziņām – kādam varbūt viņa telefons ir sabojājies vai vecs modelis, kāpēc ne? 

Mūsu sabiedrībā varētu būt pietiekami liela vēlme savam vecajam telefonam dot otro elpu. Protams, ja šo vēlmi uztur laba motivācija. Kā liecina bēdīgi slavenais gadījums ar telefonu atpirkšanas firmu Mobipaka.lv, nauda ir labs stimuls. 2010. gadā Mobipaka.lv piedāvāja nopirkt vecos telefonus par diezgan labu samaksu – sevišķi, ja telefons darbojās – un ērtā veidā. Tos vajadzēja nosūtīt pa pastu īpašās aploksnēs. Jau pirmajos trīs mēnešos uzņēmums saņēma ap 20 000 telefonu! Diemžēl ne visi sūtītāji saņēma solīto samaksu, un drīz vien arī pati Mobipaka.lv nozuda no skatuves, tā arī atstājot neziņu, kas tas bija par pasākumu. Savā ziņā tas varētu būt stipri iedragājis Latvijas iedzīvotāju interesi pienācīgi utilizēt savu nokalpojušo telefonu. 

Tomēr, ja fakti par vecajos telefonos aprakto zeltu un potenciālo kaitējumu videi liek aizdomāties, iespējams, ir arī morāls stimuls, jo pie mums ir iespējams nodot telefonus otrreizējai pārstrādei vai drošai utilizācijai. Jau 2002. gadā Eiropas Savienības direktīva noteica, ka iedzīvotājiem ir jānodrošina iespēja bez maksas nodot nolietotās elektropreces, tostarp telefonus. Nevajadzīgo telefonu savākšanas vietas ir visā Latvijā, sev tuvāko var uzzināt no elektropreču vai telefonu pārdevējiem, kā arī internetā. 

Žēl, bet veco telefonu nodošana nav tik izplatīta kā jauno modeļu iegādāšanās – tā tas ir visā pasaulē. Pie mums uz vienu iedzīvotāju savāc mazliet vairāk par diviem kilogramiem elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu, kas ir viens no zemākajiem rādītājiem Eiropā. Visticamāk, kilogramiem nolietoto elektropreču mēs glabājam sentimenta vai slinkuma dēļ pagrabos, garāžās un citās vietās, kur tās nekrīt acīs. Tikmēr e-atkritumu problēma nākotnē kļūs arvien aktuālāka. Kāpēc nesākt to risināt jau tagad? 

Avots: www.kasjauns.lv