"Aborts ir pretrunā ar sievietes visdziļāko būtību." Stāsta ārste, kura neveic abortus

"Visi ārsti pūlas, lai glābtu cilvēka dzīvību, vienīgi ginekologam dota izvēle – palīdzēt nākt šajā pasaulē jaunai dzīvībai vai arī to nogalināt... Viņš var veikt abortu, un viņam ir arī tiesības to nedarīt." Saka Siguldas slimnīcas ginekoloģe, dzemdību speciāliste, četru bērnu māmiņa Aiga Rotberga un dalās savā personīgajā pieredzē.

FOTO: Dana Romaņuka, http://www.photokidz.lv/

– Vai jūs jau pašā sākumā, uzsākot ginekoloģes darbu, atteicāties veikt abortus?
– Nē, es biju no tiem ginekologiem, kuri taisa abortus. Jutu, ka tas, ko daru, nav īsti labi, bet es ļoti veiksmīgi iemācījos apklusināt savu sirdsapziņu. Iestāstīju sev, ka daru tikai to, kas ietilpst manos ārsta pienākumos. Domās pieļāvu, ka tas varbūt ietekmē manu pacientu dzīvi, bet uzskatīju, ka ar manējo tam nav nekāda sakara.

Lūzuma punkts notika, kad es kļuvu par kristieti. Kādu laiku es veicu abortus arī pēc tam, kad biju iepazinusi Dievu, līdz reizei, kad braucu mājās pēc kārtējās aborta procedūras un pēkšņi sapratu, ka bauslis "Tev nebūs nokaut!" attiecas uz mani personīgi. Kā šodien atceros, ka biju mašīnā pie stūres un stāvēju pie sarkanās gaismas luksoforā. Grēku nožēla nāca tik spēcīgi, ka pāris mirkļos izmainīja visu manu dzīvi. Es skaidri zināju, ka nākamajā dienā, kad atgriezīšos darbā, es to vairs nedarīšu.
 

– Kāda bija nākamā diena? Kā kolēģiem pateicāt, ko esat piedzīvojusi?
– Es piegāju pie māsiņām un lūdzu, ja kāda sieviete nāk uz abortu, lai nesūta pie manis, jo es to neveikšu. Neviens man nejautāja, kāpēc. Es drīz vien aizgāju no tā darba, jo man piedāvāja vadīt ginekoloģijas nodaļu Valmieras slimnīcā. Biju diezgan uztraukusies, kad braucu uz turieni, jo domāju, kā lai pasaku, ka abortus netaisu. Bet viss izrādījās daudz vienkāršāk – mani Valmieras kolēģi atbildēja: "Viss kārtībā, mēs arī to nedarām."

– Sabiedrībā valda uzskats, ka dzīvē mēdz būt izņēmumi, piemēram, ir sievietes alkoholiķes, ir nelabvēlīgas ģimenes utt.
– Cilvēciski mēs gribam spriest tā, kā esam pieraduši domāt un redzēt. Mana pārliecība ir, ka cilvēks nevar būt Dieva vietā, lai gan ļoti bieži gribam šo lomu uzņemties. Mēs tikpat kā neko nezinām par otras sievietes dzīvi. Mūsu viedoklis veidojas tikai no tā, ko viņa pati pastāsta, ko redzam, ko dzirdam no citiem.

Ja stāvoklis patiesi ir smags un problēmas ir nopietnas, tad grūtniecība beidzas bez cilvēka iejaukšanās. Mums nav tiesību iejaukties citu cilvēku dzīvē un izlemt, kuram ir jādzimst un kuram nav.

– Slimnīcā veic dažādas operācijas. Vai arī tā nav iejaukšanās otra cilvēka dzīvē?
– Ķirurgs operē pacientu, lai palīdzētu viņam, lai glābtu viņa dzīvību vai uzlabotu dzīves kvalitāti. Veicot abortu, mērķis ir pilnīgi pretējs – nogalināt, un to mēģina attaisnot ar visdažādākajiem iemesliem.

Kad to aptvēru, es sapratu, ka ginekologs ir vienīgais, kurš var atļauties likumīgi nogalināt. Vienīgi ginekologam ir iespēja izvēlēties, jo var gan tā, gan tā. Jautājums ir, ko viņš izvēlas. Tātad arī atbildība gulstas uz viņa pleciem.

Domāju, ka arī manus kolēģus, kuri veic abortus, moka sirdsapziņa. Ne reizi neesmu sirdī jutusi pamudinājumu kādu nosodīt, jo cilvēks īsti nesaprot, ko dara. Bija laiks, kad es pati to nesapratu. Vienīgais, ko varu, ir paust savu attieksmi un paskaidrot, kāpēc es atsakos to darīt.

– Kādus iemeslus sievietes visbiežāk min, nākot veikt abortu?
– Ļoti, ļoti reti ir gadījumi, ka sieviete nāk veikt abortu bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem. Lielākā daļa to negribētu darīt. Viņas raud pirms aborta un vēl daudz vairāk pēc tā. Tāpēc, ka dziļi sirdī jūt, ka patiesībā nav gribējušas to darīt. Aborts ir pretrunā ar sievietes visdziļāko būtību.

Parasti tas ir spiediens no malas, apstākļi vai notikumi, kuru dēļ sieviete nejūtas īsti brīva pieņemt lēmumu saskaņā ar savu sirdsapziņu. Bieži viņai saka: "Tu esi par jaunu vai vecu, lai dzemdētu!"; "Vispirms pabeidz augstskolu, izveido karjeru un tad domā par bērnu!"; "Tev jau ir trīs bērni, kam vēl ceturto?"; "Domā ar galvu – kā tu viņu uzturēsi, ja esi bez darba?" un tā tālāk. Tas it kā neredzamais spiediens no malas ir ļoti spēcīgs. Un sieviete paliek viena. Ne jau svešinieku, bet savu vistuvāko cilvēku vidū.
 

– Kā stiprināt paļāvību sev?
– Ir svarīgi, uz ko mēs paļaujamies un ceram. Bieži vien cilvēki pieņem lēmumus, vadoties no tā brīža situācijas. Taču ir jāpatur prātā, ka mēs neko nezinām par savu rītdienu. Grūtniecība ilgst vairāk nekā deviņus mēnešus. Un gadās, ka pa šo laiku sieviete, kurai ir ļoti labs darbs, to pazaudē, bet grūtniece, kurai nav darba, to atrod.

Ir sievietes, kuras izšķiras par abortu tāpēc, ka baidās pazaudēt partneri. Taču nevar zināt, kā vīrietis rīkosies pēc tam, kad sieviete izpildīs viņa vēlmi un būs viņam izdabājusi.

Reklāma
Reklāma

Ir jāapzinās dzīvības vērtība. Mēs katrs taču sevi uzskatām par ļoti vērtīgu, vai ne? Bet cik pūļu mēs esam pielikuši, lai būtu šajā pasaulē? Necik. Tas nav bijis atkarīgs no mums, ka mēs esam šeit. Dzīvība ir unikāla vērtība. Mēs nevienam dzīvību nevaram iedot, vienīgais, ko varam, – to aizsargāt, par to cīnīties un priecāties.

Iedomājieties, kā būtu, ja kāds mūs būtu nosaucis par traucējošu apstākli un izlēmis, ka mums te nemaz nevajadzētu būt. Vai vērtība ir tikai mūsu nopelniem dzīves laikā? Mēs katrs esam vērtība pati par sevi! Katrs visizcilākais ģēnijs vai zinātnieks kādreiz ir bijis embrijs savas mātes miesās.
 

– Ko pēc dzemdībām saka sievietes, kuras ir mainījušas lēmumu veikt abortu?
– Viņas saka: "Paldies, dakter, ka jūs mani atbalstījāt, stutējāt garīgi un emocionāli! Es nespēju iedomāties, ka mana dzīve varētu būt bijusi citādāka!"
 


– Kā vērtējat to, ka daudz bērnu dzimst nelaulātiem vecākiem?
– Man ļoti sāp sirds par to, jo laulība ir pamatu pamats. Mūsdienās to bieži uzskata par formalitāti, taču sievietei, kuru vīrietis apprec, tas sniedz neizmērojamu drošības sajūtu. Līdz galam nesakārtotas attiecības ir cēlonis, kura dēļ parasti arī rodas jautājums, vai vajag grūtniecību un bērnus.

Var jau teikt, ka laulības apliecība ir tikai papīrs. Kamēr dzīvoju bez Dieva, es domāju tieši tāpat. Taču pasaulē tomēr ir zināma kārtība, kā saprast un kārtot lietas. Kāpēc jāprecas? Dieva vārds skaidri saka: "Vīrs atstās savu tēvu un māti un ar savu sievu kļūs par vienu miesu."

Laulību ceremonijā, uzvelkot otram pirkstā laulības simbolu – gredzenu, vīrietis un sieviete slēdz derību, ar savu muti skaidri apsola Dieva un cilvēku priekšā, ka es ar šo cilvēku būšu kopā uz mūžu. Es viņu pieņemu tādu, kāds viņš ir. Es būšu ar viņu priekos un bēdās līdz mūža galam.

Salaulājoties cilvēks aizver durvis savai egoistiskajai vecajai dzīvei, kurā pats noteica, ko un kā darīs, un pasaka, ka turpmāk dzīvos un rēķināsies ar otru. Bībelē ir skaidri noteikts, kāda loma laulībā ir sievietei un kāda vīrietim: "Sievas, klausiet saviem vīriem!" un "Vīri, mīliet savas sievas!"

Ja ģimene veidota pēc Dieva likumiem, vīra "galva" ir Kristus, un vīrs ar saviem jautājumiem par ģimenei un arī savu sievu vispirms griežas pie Dieva, tad sieva var paklausīt savam vīram. Ja to pārkāpjam, nākas cīnīties ar sekām.

Kas liek šaubīties par to, vai vajag laulāties? Pieredze. Ja cilvēkam līdz laulībām ir bijušas vairākas attiecības, tās ietekmē kopdzīvi, kad ir satikts īstais cilvēks. Tā ir negatīvā pieredze, kas liek šaubīties.
 

– Vīrietis un sieviete ir garīgi atšķirīgas būtnes. Kā panākt, lai attiecībās valdītu harmonija un saticība?
– Mēs katrs esam unikāls. Šajā pasaulē nav divu vienādu cilvēku un nekad nebūs. Cilvēks, ar kuru apprecos, ir tikpat neatkārtojams cik es. Viņš nav mana kopija, un viņam tādam nav jākļūst. Laulībā ir svarīgi, ka vīrietis un sieviete, veidojot ilglaicīgas attiecības, ir gatavi mainīt nevis otru, bet mainīties paši šajās attiecībās. Saticību vairo cieņa pret otru un prieks par vērtībām, kas ir viņā.

Ja vīrs ar sievu veido attiecības, kā Dievs to ir nolicis, tad arī bērni izaug vidē, kur tētis mīl mammu un mamma ciena tēti. Ģimenes ir kā mazi ķieģelīši, no kuriem veidota valsts. Ja šie ķieģelīši ir sadauzīti un sasisti, arī valsts sanāk tāda šķobīga. Ģimene ir pamatu pamats, tāpēc jāpieliek visas pūles izglītībā, likumdošanā, saimnieciskajā darbībā un politikā, lai to stiprinātu.

 

Avots un foto: Aprinkis.lv