Meitiņas gaidīšanas stāsts ar tēta zīmētām ilustrācijām

"Pirms kāda laika, gaidot pirmo bērniņu, katram gaidīšanas mēnesim es uzrakstīju savu stāstiņu. Vīrs tos ilustrēja ar zīmējumiem. Es gribētu piedalīties konkursā, cerot, ka mani stāstiņi uzrunās vēl kādu," tā par konkursam "Mana bērniņa gaidīšanas laiks" iesūtīto darbu raksta Elīna Zelčāne.

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Vecāki kopā ar meitiņu Elizabeti. Foto no ģimenes arhīva

Atnākšana
Tajā naktī viņa sapņoja tik stipri, ka acīs sariesās asaras. Viņa ticēja, ka, ja vien mēs vispār kaut kā spējam ietekmēt brīnumu rašanos, tad tie noteikti rodas no mūsu mīlestības un sapņiem. Līdzīgi kā lietus mākoņi, kas uzsūkuši sevī miljardiem mazu ūdens lāsīšu, visbeidzot nolīst pār zemi, tā arī brīnumi, sasnieguši pietiekamu sapņu un mīlestības koncentrāciju, atstāj debesis, lai iepriecinātu tos, kas tajās lūkojas.
Tas nenotiek tikai šūnu līmenī. Fiziskā savienošanās ir tikai pēdējais nepieciešamais posms, lai mums, dabas likumu sekotājiem, pāreja starp brīnumu un faktu liktos loģiska un neapstrīdama. Viņa palika vēl mirkli ārā un ieelpoja dzestro gaisu. Debesis likās sastingušas un atgādināja rūpīgi veidotu dekorāciju ar tūkstošiem briljanta pogu. Viss šķita tik saskanīgs, it kā pasaule šonakt būtu sagatavojusi skatuvi kādam īpašam uznācienam.

Tajā naktī viņa vēl nezināja, ka Piena ceļš ir atvērts un pa to, maziem, nedrošiem solīšiem viņai pretī nāca pašas izsapņota, izlolota un tik ļoti gaidīta dāvana. Kamēr viņa lūkojās debesīs, viņš kurināja krāsni un domāja par savas mīļotās siltajām rokām. Viņš dzīvoja tagadnē. Viņš mīlēja savu sapņaino meiteni, taču viņu vairāk uzrunāja fizikas likumi.
Mazliet nosalusi un joprojām sapņaina viņa ienāca iekšā un piekļāvās sava mīļotā augumam. Siltums, rūpes un krāsnī sprakšķošās malkas pagales abus satuvināja, un viņi nolaupīja viens otru zemes pievilkšanas spēkam, lai ļautos rotaļai „Augstāks par zemi”.
Viņi cēlās arvien augstāk, bet mazais brīnums, pieķerdamies pie kādas krītošas zvaigznes astes, laidās lejup. Tas notika pusceļā – apmēram tur, kur beidzās pēdējie mākoņi un sākās pirmās zvaigznes. Apmēram tur, kur fakti bija jau atkāpušies, bet līdz brīnumiem vajadzēja vēl mazliet pastiepties. Pēdējā ūdens lāse pirms mākoņa pārvēršanās lietū, pēdējais solis pretī brīnumam un pirmā jaunas dzīvības sekunde. Tas bija noticis - brīnumaini un faktiski.

 

Šūnu kamoliņš atrod mājas

Kad brīnumi kļūst par faktiem, tie nepārstāj būt brīnumi. Tikai kļūst pieejami arī tiem, kas brīnumiem netic. Varbūt ne visi piekritīs, ka bērni nāk no debesīm, taču diez vai kāds apšaubīs, ka nākamais apstāšanās punkts pēc pastaigas pa zvaigžņu pļavām ir mammas siltais un mīļais vēders.
Kādu pēc brīnuma noilgojušos vēderu par savu nākamo mājvietu bija nolūkojis arī mazais šūnu kamoliņš, kurš šobrīd kūņojās vēl svešajā vidē un mēģināja atrast siltāko vietiņu savas nākamās māmiņas puncī.
- Interesanti, kas dzīvo māmiņu vēderos, kamēr viņām vēl nav bērnu? - domāja šūnu kamoliņš. - Nevar taču būt, ka viņu vēderi ir tukši un neviens tajos nedzīvo? Te ir tik silti un mīksti un tik daudz vietas, lai mestu kūleņus! Varbūt māmiņas savos vēderos audzē mazus pūkainus jēriņus vai cālīšus? Šūnu kamoliņš atcerējās, ka jēriņi dzīvo aitu vēderos, bet cālīšu māmiņas ir vistas, taču viņam joprojām nelika mieru doma, ka kādam tur noteikti jādzīvo. Viņš mēģināja atcerēties visus mazos dzīvnieciņus, kam varētu patikt šī siltā un mājīgā vide, taču, lai ko arī šūnu kamoliņš neiedomājās, viņiem visiem jau bija savas māmiņas. Tā domādams par trušiem un vāverēm, ežiem bez adatām un susliku mazuļiem, mazais šūnu kamoliņš jau bija atradis nākamo guļvietu un, ieritinājies gliemeža pozā, saldi iemiga.
Savos pirmajos sapņos šūnu kamoliņš sapņoja par debesīm, kuras bija pilnas brīnumu. Viņš redzēja brīnumus, kas bija sakrauti Lielajos greizajos ratos, brīnumus, kas slēpās aiz mākoņiem ar zelta maliņu un pat tos brīnumus, kas lidinājās, ieķērušies komētu astēs. Savos pirmajos sapņos šūnu kamoliņš vēlreiz atgriezās tur, no kurienes bija nācis, lai pēdējo reizi atvadītos no saviem rotaļu biedriem, kas vēl tikai gaidīja savu lielo uznācienu.
Tas, ka pastāv brīnumi, nav brīnums. Brīnums ir mīlestība un ticība, kuru dēļ tie pastāv.

 

Šūnu kamoliņa brīnumainās pārvērtības
Tas notika tik neticami ātri! Mazais šūnu kamoliņš, kas tikai pirms dažām nedēļām bija atradis savu mājvietu māmiņas vēderā un no netverama sapņu un mīlestības veidola bija pārtapis mikroskopiskā, tomēr reāli fiksējamā objektā, nu jau atgādināja mazu gliemezīti. Viņš vairs nebija tikai šūnu kamoliņš, bet kaut kas daudz vairāk. Bija gan visai grūti aprakstīt, kā šis „vairāk” izskatījās, jo mazais gliemezītis drīzāk līdzinājās garnelei vai tauriņa kāpuram pirms izšķilšanās nevis cilvēkam. 

Tomēr mazā, gliemežveidīgā būtne bija laimīga un lepna par savām pārvērtībām.
Kamēr māmiņa un tētis priecājās par brīnišķīgajiem jaunumiem un mēģināja iedomāties sava nākamā bērniņa izskatu, mazais 

gliemezītis tīksminājās par savu muguras līniju, kas pamazām sāka atgādināt mugurkaulu. Viņš bija dzirdējis teicienu, ka tikai tas, kuram ir stiprs mugurkauls, ir uzskatāms par īstu cilvēku. Un tā kā mazais gliemezītis ļoti vēlējās būt cilvēks, turklāt vēl īsts, viņš patiesi novērtēja savas brīnumainās pārvērtības.
Mazais gliemezītis bija jau pieradis pie jaunajām mājām un māmiņas siltā vēdera. Ja pirms neilga laika viņš vēl prātoja par to, kas varētu būt dzīvojis māmiņas vēderā pirms viņa, tad tagad gliemezītis pat priecājās par iespēju būt pirmajam, kas atklāj šo jauno zemi. Gliemezītis jutās kā Kristofers Kolumbs, un viņam māmiņas vēders bija tikpat noslēpumains un vilinošs kā Kolumbam Amerika.
Pa dienu gliemezītis pavadīja laiku gulšņājot vai pētot apkārtni, bet naktīs devās fantāzijas lidojumos. Gliemezītis fantazēja par brīdi, kad pirmo reizi ieraudzīs savu māmiņu un tēti, par rudzupuķēm, kas ziedēs viņa piedzimšanas dienā un saviem pirmajiem vasaras raibumiem.
Reizēm, kamēr māmiņa atradās dziļā miegā, ziņkārīgais gliemezītis klusītēm ielavījās māmiņas sapņos un, māmiņai nemaz nenojaušot, sapņoja kopā ar viņu. Māmiņas sapņi bija tikpat skaisti kā mazā gliemezīša fantāzijas. Arī viņa sapņoja par sava mazā brīnumiņa pirmo dzimšanas dienu un daudzām citām labām un skaistām lietām, taču diemžēl ļoti bieži visskaistākajā brīdī šie sapņi aprāvās. Iemesls bija pavisam vienkāršs – māmiņai savajadzējās uz tualeti.
Gliemezītis zināja, ka diemžēl faktu un brīnumu pasaule mēdz atšķirties. Lai cik plati arī nebūtu mūsu spārni un cik augsts fantāzijas lidojums, „māte daba” neļauj pārāk ilgi aizsapņoties un nosēdina mūs atpakaļ uz zemes. Tas laikam tāpēc, lai mēs novērtētu to brīdi, kad varam pacelties spārnos, un neaizmirstu, ka tieši lietus mākoņi vairo mīlestību pret sauli.

 

Mazais cilvēks un viņa ausis
Siltums un rūpes palīdz attīstīties ne tikai maziem cilvēkbērniem. Arī tomāti ātrāk gatavojas, ja tos 

audzē siltumnīcā, un mazi cālēni spēj izaugt par lielām vistām un gaiļiem, pateicoties īpašām rūpēm un pietiekamam siltuma daudzumam. Taču neviena siltumnīca, neviens inkubators vai radiators nespēj līdzināties komfortam, kāds valda māmiņas vēderā. Ja šeit nebūtu tik labi, vai jūs spētu noticēt, ka tikai dažu nedēļu laikā no maza šūnu kamoliņa var izveidoties mazs gliemezītis, no gliemezīša cilvēkveidīga būtne ar izteiktu muguras līniju, bet no tās jau īsts mazs cilvēciņš, kuram ir rokas, kājas un kopš šī brīža arī ausis? Diezgan brīnumaini, lai neteiktu vairāk.
Siltā un viesmīlīgā vide, kurā mazā dzīvībiņa tapa par cilvēku, apgādāja jauno iemītnieku ar visu nepieciešamo – barību, pajumti, bezmaksas baseinu un, ja paveicās, arī ar dzīvo mūziku. Pirmajos divos mēnešos dzīvo mūziku gan vēl nebija iespējams dzirdēt, jo mazajam cilvēkam vēl nebija izaugušas ausis, taču no šī brīža ikvakara koncerti kļuva par jaunā ausu īpašnieka mīļāko dienas daļu.
Koncertus visbiežāk sniedza viņa māmiņa, kas, braucot mājās no darba, demonstrēja tētim savas plašās muzikālās zināšanas. Tētis gan labprātāk būtu devis priekšroku kādai radio stacijai, taču, lai neaizvainotu māmiņu un nenogalinātu viņā vēlmi dziedāt, arī tētis tāpat kā mazais vēdera iemītnieks ļāvās dzīvās mūzikas vibrācijām.
Ausu parādīšanās fakts tika apliecināts arī caur citiem novērojumiem. Tā, piemēram, ja agrāk barība pie mazā cilvēka tika nogādāta klusumā un viņš varēja neviena netraucēts baudīt savu maltīti, tad tagad karu ēdienreizi pavadīja burkšķi un citas nenosakāmas skaņas, kas nāca no māmiņas vēdera. Savādās skaņas turpinājās vēl labu laiku pēc maltītes, tāpēc par kārtīgu miegu varēja domāt tikai starp māmiņas ēdienreizēm.
Mazajam cilvēkam ausis atklāja pavisam jaunu pieredzes perspektīvu un vēl vairāk nostiprināja kontaktu starp zināmo pasauli tur iekšā un nezināmo tur ārā. Par spīti ārējās pasaules varenībai un noslēpumainībai, mazais cilvēks nebaidījās no tās un jau pirmajos savas dzīves mēnešos spēra drošu soli pretī svešās pasaules izziņai! Pasaulē, kura ir pilna skaņu, vienlaicīgi iespējams saklausīt gan motoru dūkoņu, gan strazdu dziesmas, dzirdēt steidzīgus soļus vai pavisam nemanāmi sajust, kā elpo tikko nopļauta zāle. Paldies ausīm un paldies māmiņai, kura pavasari savā dārzā mīlēja vairāk kā šoseju aiz tā!

 

Domāju, tātad esmu...
Kalendāra lapas nomainīja viena otru, dienas kļuva aizvien garākas, un garāks auga arī mazais cilvēks. Auga gan viņa rokas, gan kājas, taču straujāk nekā viss pārējais attīstījās mazā cilvēka galva. Tā aizņēma gandrīz pusi ķermeņa, tāpēc māmiņa, rādot tētim pirmās mazuļa sonogrāfijas fotogrāfijas, bija nosaukusi mazo cilvēku par mīļu un nedaudz smieklīgu citplanētieti.
Nu labi, bija tā galva tāda nedaudz lielāka, bet vai tādēļ vien viņš kļuva līdzīgs kādam no citas planētas? Pie tam, māmiņa nemaz nezināja, kā izskatās citplanētieši, jo nekad nebija bijusi tur augšā. Turpretī mazais cilvēks, dzīvodams starp zvaigznēm, ļoti labi pazina gan brāļus Marsiešus, kad attālos kaimiņus no Neptūna. Un ticiet man, viņi nu nemaz nelīdzinājās māmiņas priekšstatam par citplanētiešiem kā maziem, zaļiem cilvēciņiem ar lielu galvu un izbolītām acīm. Taču mazais cilvēks nedusmojās uz savu māmiņu par šādu salīdzinājumu, jo zināja, ka patiesībā viņa galvai bija tāda pati forma kā māmiņai. Jā, jā, tieši tāds pats ovāls ar izteiktiem vaigu kauliem. Tas, ka šobrīd tā izskatījās liela un apaļa bija tikai laika jautājums. Turklāt bija vairāki būtiski iemesli, kāpēc galvai vajadzēja būt tik lielai.
Pirmkārt, mazajam cilvēkam vajadzēja saglabāt atmiņā visas vērtīgās māmiņas norādes, kuras viņa, gaidot savu mazo brīnumiņu, mēģināja tam nodot. -Tu būsi vesels un dzīvespriecīgs, tu mīlēsi dabu un tauriņus un jau no agras bērnības būsi īsta personība! Jūs domājat, ka to visu var paturēt prātā un neaizmirst līdz dzimšanas brīdim, ja tev ir maza galviņa? Protams, ka nē.
Otrkārt, domāja ne tikai māmiņa, bet arī tētis, un mazajam cilvēkam, kurš gribēja būt mīļš un paklausīgs bērns, nācās saglabāt atmiņā arī tēta vērtīgos padomus. - Tu vienmēr zināsi, ko gribi un tev pietiks spēka, lai to sasniegtu. Tu nepakļausies pūlim, bet vienmēr sekosi savai sirds balsij!
Un visbeidzot, domāja arī pats mazais cilvēks. Gan par māmiņas un tēta izlolotajiem sapņiem un to, kā tos piepildīt, gan pats par saviem sapņiem un iecerēm. Un visām šīm domām un sapņiem vajadzēja satilpt mazā cilvēka galvā! Galvas lielumam tiešām bija būtiska nozīme tāpat kā visam domāšanas procesam. Šis bija laiks, kad attīstījās ne tikai maza cilvēkveidīga būtne, bet auga personība. Mazs domātājs ar lielu galvu un sapņiem, kas savā tik agrīnajā vecumā jau saprata, ko nozīmē frāze: - Domāju, tātad esmu!

 

Mazais domātājs un viņa horizonts
Mazais domātājs sēdēja māmiņas vēderā un paplašināja savas smadzeņu krokas, kamēr māmiņa paplašināja zināšanas par bērnu audzināšanu, bet tētis strādāja un paplašināja naudas maku. Kopš mazā domātāja pieteikšanās šajā pasaulē ļoti daudz kas tika paplašināts. Paplašinājās māmiņas vēders un tēta atbildības sajūta, paplašinājās ikvakara sarunu temati un veselīgās pārtikas produkti ledusskapī. Mazais domātājs auga arvien lielāks un līdz ar mazo domātāju auga arī viņa horizonts. Kaut arī māmiņas vēders bija noslēgta un salīdzinoši nemainīga vide, tas netraucēja mazajam pētniekam atklāt arvien jaunus faktus par pasauli tur ārā. Jaunās pasaules atklāšanā palīdzēja mazā domātāja ausis, viņa garšas izjūta, dzīvā fantāzija un, protams, sarunas ar vecākiem. Tieši pateicoties māmiņas un tēta stāstiem un sarunām ar mazo domātāju viņš zināja, ka tikko sajustā patīkamā garša nākusi no siltas, nesen ceptas karameļu maizītes vai ka savādās skaņas, ko viņš saklausīja pastaigas laikā, ir pīļu pēkšķēšana.
Jāpiebilst gan, ka, pateicoties māmiņas rūpēm, paplašinājās ne tikai mazā pētnieka domāšanas, bet arī baudas horizonts. Viņš prata atšķirt un novērtēt labākās smalkmaizītes, viņš lieliski zināja, kuros brīžos priekšroka dodama zemeņu saldējuma kokteilim, bet kad izvēlēties piena kokteili ar augļiem un, protams, mazajam vēdera iemītniekam netrūka argumentu, lai pamatotu, kāpēc vārds „salds” ir labāks par vārdiem „sāļš,” „rūgts” vai „skābs”.
Taču paralēli daudzajām izmaiņām fiziskajā pasaulē, ar mazo cilvēku notika kaut kas ļoti svarīgs arī garīgajā sfērā. Šīs izmaiņas nebija tik skaidri saskatāmas, tomēr tās radīja pievienoto vērtību visam mazā cilvēka attīstības procesam. Tā bija mazās radībiņas augošā dvēsele...
Kaut arī mazā cilvēka dvēsele auga un attīstījās līdz ar viņu, tā nebija aptaustāma kā augoša kāja, un to nevarēja iebāzt mutē un pasūkāt kā īkšķi. Taču dvēsele bija tepat līdzās. Tā dzīvoja savu dvēseles dzīvi, piederot reizē faktu un brīnumu pasaulei, un ik pa brīdim atgādināja mazajam cilvēkam par Piena ceļu un zvaigznēm, no kurām viņš reiz bija ieradies, lai satiktos ar savu māmiņu un tēti.

 

Mazā kustoņa kustīgās lustes
Kamēr māmiņas vēderā vēl bija mazliet brīvas vietas, tā noteikti bija jāizmanto sportiskām aktivitātēm, kā, piemēram, kūleņu mešanai, stepa soļu apguvei vai karstasinīgām dejām latīņu ritmos. Mazais kustonis lika lietā visus no māmiņas saņemtos enerģijas avotus, lai kļūtu aizvien kustīgāks un lustīgāks. Viņa kājas bija pietiekami spēcīgas, lai izdarītu visdažādākā veida spērienus, izklupienus vai vienkārši nedaudz piesistu ritmu, viņa roku kustības kļuva aizvien koordinētākas un pirksti it kā tiecās spēlēt kādu mūzikas instrumentu. Bija pienācis laiks, lai kārtīgāk iešūpotu mazos, līganos gurnus, sarautu uzacis un ar šķelmīgu smaidu sejā sveiktu uzlecošo pavasara sauli.
Mazais kustonis bija īsta estrādes zvaigzne. Viņš šūpojās mūzikas ritmā, ik pa laikam atvēra un aizvēra muti un prata uztaisīt visneiedomājamākās sejas izteiksmes. Māmiņa un tētis varēja tikai nojaust, ar ko mazais kustonis tur iekšā nodarbojās, un kāpēc māmiņas vēders izliecas te uz vienu, te uz otru pusi.
Īpaši priecīgs mazais lustētājs kļuva tajos brīžos, kad tētis stāstīja māmiņai jokus, un viņa gardi smējās. Klausoties māmiņas smieklos, smiekli sanāca arī mazajam kustonim. Viņam patika sajūta, kad māmiņas vēders kratījās no smiekliem vai kad māmiņa uzlika savu mīļāko mūziku un kustējās mūzikas ritmā kopā ar mazo vēdera iemītnieku. Kad smiekli un mūzika apklusa un mazā kustoņa vecāki devās pie miera, bija kāda skaņa, kas nekad nebeidzās un turpināja skanēt arī klusumā. Tie bija mazā kustoņa sirdspuksti. Viņa mazā sirsniņa pukstēja tik ātri, ka likās, tā kaut kur steidzas. Bet uz kurieni gan tā varēja steigties? Māmiņas vēderā taču bija tik labi! Vienīgais iemesls, ko mazais kustonis varēja iedomāties, bija vēlme ātrāk satikties ar savu māmiņu un tēti.
Mazais kustonis atcerējās tēta stāstu par pirmo skūpstu, ko viņš veltīja māmiņai un viņa bangojošo sirdi, kas likās izkāps laukā no krūtīm. Tāpat viņš atcerējās arī māmiņas stāstu par nakti pirms kāzām, kurā viņas sirds sitās trīs reizes straujāk, neļaujot iemigt, un visbeidzot mazais kustonis atcerējās pats savas sajūtas, uzsākot ceļojumu no Piena ceļa uz māmiņas vēderu.
Laikam jau taisnība, ka katra ilgi gaidīta tikšanās liek mūsu sirdīm pukstēt straujāk. Mazais kustonis aizvēra acis un nesteidzīgi ļāvās domām par savu steidzīgo sirdi. Viņš vairs nebija kustīgs un lustīgs. Mazais bija vienkārši laimīgs.

 

Mazā brīnuma garās kājas
Ar mazo brīnumu pa šo laiku bija notikušas milzum daudz brīnumainas pārvērtības. Viņš bija iemācījies saritināties un izstaipīties, mest kūleņus un dipināt ar savām mazajām kājiņām pa mammas lielo, apaļo vēderu. Mazais brīnums bija iepazinis brīnišķīgo skaņu pasauli, paplašinājis savu domāšanas un baudas horizontu un nodibinājis draudzīgas attiecības ne tikai ar savu māmiņu un tēti, bet ar visu dzīvo radību, kas rēja, ņaudēja, čivināja un dūca.
Varētu teikt, ka mazais brīnums bija sasniedzis kādu noteiktu posmu savā attīstībā un vajadzības gadījumā būtu bijis gatavs sasveicināties ar šo pasauli jau tagad. Taču viņš zināja, ka ir vēl par agru, un māmiņa par šādu priekšlaicīgu ierašanos nebūt nepriecātos. Tāpēc mazais brīnums apbruņojās ar pacietību un nolēma vēl nedaudz paaugties.


Tā kā visi mazā brīnuma orgāni viņa paša skatījumā bija pietiekoši lieli, mazais brīnums nevarēja  izlemt, kuram orgānam veltīt vislielāko uzmanību. Galvu audzēt lielāku bija bīstami, jo ārsti šādu neproporcionalitāti varētu uzskatīt nevis par gudrības pazīmi, bet novirzi no normas. Arī ar vēdera apjomu vajadzēja uzmanīties. Dažas gardas karameļu maizītes, un tas jau varētu būt solis pretī liekajam svaram. Vēl viena iespēja bija rokas, taču pārlieku garas rokas varētu liecināt par piederību primātiem, kas atkal būtu novirze no normas, un to savu vecāku miera labad mazais brīnums nevēlējās. Tad nu atlika tikai kājas. Par garām kājām parasti neviens nesūdzējās, bet tieši otrādi - priecājās, cerot, ka no kāju īpašnieka dienās izaugs slavena modele vai basketbolists.
Mazais brīnums apņēmās, ka atlikušajā laikā veltīs uzmanību kāju attīstībai, lai gan, godīgi sakot, šāda kāju garuma sasaistīšana ar kādu noteiktu nodarbošanos viņam likās smieklīga un nepamatota. Vai tiešām garkājainas ir tikai modeles un basketbolisti? Pasaulē taču netrūkst arī garkājainu trompetistu un virpotāju, garkājainu ķirurgu, pastkaršu pārdevēju un politiķu. Turklāt garas kājas var izmantot arī sliktiem mērķiem, piemēram, kļūstot par kabatas zagli, kas pateicoties kāju garumam var ātri aizbēgt no notikuma vietas.
Lai nu kā, mazais brīnums tomēr pildīja savu apņemšanos un veltīja daudz pūļu kāju augšanai. Rezultāts bija manāms jau nākamajā sonogrāfijā, kad ārsts māmiņai paziņoja par mazuļa garajām kājām un, protams, neaizmirsa arī piemetināt bērna nākamo nodarbošanos – modele vai basketbolists.
Lai jau viņi domā, kā grib, nosmīnēja mazais brīnumiņš. Viņiem nav ne mazākās nojausmas, kas no manis dienās izaugs un ar ko es nodarbošos. Varu jums tikai pačukstēt, ka ne jau kājas būs tās, kas to noteiks. Garas vai īsas, taisnas vai nedaudz līkas - nevienas kājas nevar ierobežot lielas apņemšanās un nostāties ceļā sapņiem. Ir tikai ļoti jāgrib, tad arī mazās galvās dzimst lielas domas un ar īsām kājām iespējams mērot garus ceļus.

 

Būtiskā meklējumos
Jau vairākas dienas debesis klāja lietus mākoņi, un šādā laikā cilvēki parasti nodevās pārdomām. Arī mazais cilvēks un viņa vecāki šajās dienās daudz domāja. Par to, kāda būs viņu visu triju dzīve pēc tam, kad satikšanās prieku nomainīs pieradums, par to, ko vēl bez būšanas labam bērnam un labiem vecākiem katrs no viņiem dzīvē gribētu sasniegt un mazliet par to, pašu būtiskāko, kas rada piepildījumu un piešķir jēgu.
Māmiņa domāja par visām labajām lietām, ko viņa gribētu iemācīt savam saulstariņam, tētis domāja par atbildību, kas saistīta ar bērnu audzināšanu un vērtībām, kuras viņš vēlētos nodot savam pirmdzimtajam, bet mazais cilvēks domāja par to, kāpēc viņam dota tieši šī māmiņa un tētis. Mazais cilvēks ticēja, ka bērnu un vecāku satikšanās nav nejauša, taču viņš pagaidām nemācēja atbildēt - kāpēc. Varbūt mums vienam no otra kaut kas jāiemācās? Varbūt tas saistīts ar kādu uzdevumu vai misiju, kas mums kopīgi jāveic? Bet iespējams, šāda kombinācija vienkārši ir vislabākā, jo šajās attiecībās vairāk kā jebkurās citās mēs varam būt katrs pats. Mazajam cilvēkam nebija atbilžu uz šiem jautājumiem, taču viņš vienalga domāja un tās meklēja. Arī māmiņai reizēm trūka atbilžu, un tad viņa parasti uzdeva sev jautājumu - „Kas manā dzīvē ir pats būtiskākais, kas padara būtisku visu pārējo un bez kā manai dzīvei nebūtu piepildījuma?” Atbilde vienmēr bija viena – tā ir mīlestība. Tomēr vārds „mīlestība,” kaut arī bezgalīgi skaists un daudznozīmīgs, reizē ir arī ļoti abstrakts un netverams. Ir viegli nosaukt mīlestību vārdā un postulēt, ka mēs dzīvojam, lai mācītos mīlēt, bet ir grūti atsegt saturu, kas slēpjas aiz šiem vārdiem. Ja es kādu mīlu, vai man vēl ir jāmācās mīlēt? Un vai mīlēt var dažādos līmeņos, nu, piemēram, no mīlestības amatiera kļūstot par mīlestības ekspertu? Un kā noteikt, cik profesionāli esam kļuvuši mīlestības laukā? Sākot sev uzdot šos jautājumus, māmiņa pavisam apjuka un vairs nezināja, ko īsti viņa mācīs savam mazajam saulstariņam un kā viņam izskaidros, ka dzīves jēga ir mīlestībā.
Taču mazajam cilvēkam nebija vajadzīgi māmiņas argumenti. Viņam pat nebija vajadzīga mīlestības nosaukšana vārdā. Mazajam cilvēkam pietika ar to siltumu, rūpēm, patiesumu un visu pārējo labo, ko māmiņa viņam sniedza. Un nebija svarīgi, vai viņa bija mīlestības amatieris vai eksperts, svarīgi bija tas, ka viņa savu mazo brīnumiņu mīlēja no sirds, tātad pa īstam. Un arī tētis viņu mīlēja tikpat patiesi un īsti kā māmiņa.
Mīlestību vislabāk var iemācīt caur mīlestību. Un vislabāk to iemācīt mīlot, nevis mācot.

 

Reklāma
Reklāma

Emocionālais finišs
Mazais cilvēks, kurš attiecībā pret savu sākotnējo stāvokli vairs nebūt nebija mazs, pavadīja savas pēdējās nedēļas māmiņas vēderā. Kaut arī māmiņas vēders bija liels un uzpūties kā gaisa balons, tajā tomēr sāka kļūt mazliet par šauru. Mazajam cilvēkam ar pūlēm izdevās apgriezties no vieniem sāniem uz otriem, nemaz nerunājot par citām sportiskām aktivitātēm. Arī māmiņa juta, ka staigāt kļūst aizvien grūtāk un bija tāda sajūta, it kā uz vēdera būtu pakārta mugursoma ar desmit kilogramiem cukura. Vienīgi tētim vēl bija vieglas kājas. Viņš baudīja pēdējās brīvās dienas pirms lielā finiša un morāli brieda gaidāmajām pārmaiņām.
Un pārmaiņas tiešām tuvojās ļoti strauji. Čemodāni jau bija sakravāti, mazā cilvēka gultas vieta iekārtota un pirmās nepieciešamības preces glīti saliktas jaunajā kumodē. Māmiņa un tētis dzīvoja dežūrrežīmā, bet mazais cilvēks, ieņēmis zemā starta pozīciju, bija gatavs pēdējam pārbaudījumam un uzvaras gavilēm. Šajās dienās kontakts starp māmiņu, tēti un mazo cilvēku bija īpaši spēcīgs un emocionāls. Viņi daudz sarunājās, mierināja viens otru un mēģināja savstarpēji vienoties par dzemdību procesa norisi. Dzemdībām bija jābūt vieglām, salīdzinoši ātrām un iespēju robežās saudzējošām gan pret māmiņu, gan mazo cilvēku. Kaut arī visi trīs finiša taisnē stāvošie biedri izlikās ārēji stipri un mierīgi, viņu sirdīs bangoja satraukums un bailes no nezināmā.
Māmiņa satraucās par mazuļa iespējami lielo galvu, kas varētu padarīt grūtu tikšanās brīdi, un viņa labsajūtu, nomainot silto vēderu pret ne tik mājīgo ārpasauli, tētis domāja par māmiņu, kuru visticamāk vajadzēs mierināt, un savu lomu šajā tik sarežģītajā procesā, bet mazais cilvēks, saraucis pierē rūpju rievu, prātoja par to, vai viņa muskuļi būs pietiekami stipri, lai izkļūtu no visai šaurās izejas, nenodarot pāri nedz sev, nedz māmiņai. Par tēti tika domāts vismazāk, taču nedaudz uzmanības tika arī viņam.
Kaut arī mazais cilvēks bija vēl tikai nepilnus deviņus mēnešus vecs, viņš jau mācījās uzņemties atbildību un izrādīja pirmās empātijas pazīmes. Kā gan viņš zināja, kas ir atbildība, līdzjūtība un rūpes? Tas taču tiek iemācīts un apgūts socializācijas rezultātā! Bet varbūt savus pirmos principus un vērtības mazais cilvēks bija apguvis vēl pirms ierašanās no debesīm? Varbūt bērni, ienākot šajā pasaulē, saprot un jūt daudz vairāk, nekā mēs, pieaugušie spējam iedomāties? Un varbūt šādu „varbūt” ir tik daudz, ka atbilžu meklēšana ir lieka un atliek vien ticēt brīnumam?
Finišs tuvojās. Viņi bija vienoti. Kā trīs musketieri. Viens par visiem un visi par vienu!

 

Satikšanās
Toreiz, kad viņa vēl pilna ticības un lūgšanu lūkojās debesīs, un viņš pilns cerību un mīlestības rūpējās par savu mīļoto meiteni, viņi nezināja, ka tiks apbalvoti. Viņi vēl nezināja, ka mīlestības un sapņu maratons tiks atalgots ar dzīvības brīnumu un pēc deviņiem mēnešiem tūkstošiem briljanta pogu vietā viņiem pretī lūkosies divas uzticības pilnas bērna acis.
Šis bija laiks, kurā viņiem visiem trijiem bija jāiemācās gaidīt, uzticēties un pateikties Dievam par pasniegto dāvanu. Tā bija prelūdija kādam brīnišķīgam, debesīs komponētam skaņdarbam, kura pirmatskaņojumam bija jānotiek dāvanas izsaiņošanas dienā – dienā, kad mazajam brīnumam beidzot bija jāatstāj siltais māmiņas vēders un jāļaujas pirmajam siltajam māmiņas glāstam jau ārpus vēdera.


Tas bija tikai viņiem trijiem domāts mirklis, kurā vārdu vietā runāja prieka asaras. Ar šīm asarām mazais brīnums tika aplaistīts līdzīgi kā ar šampanieti parasti tiek aplaistīta kāda jauniegādāta lieta. Raudāja viņi visi trīs, kāds skaļāk, kāds klusāk, kāds aiz prieka, bet kāds māmiņai un tētim par prieku.
Šķiet arī kaut kur debesīs nokrita prieka asara un krītot pārvērtās par mirdzošu briljanta pogu. Debesis iemirdzējās mazliet spožāk. Tajās bija par vienu piepildītu sapni vairāk. Viņi bija satikušies. Un vārds „laime” vairs neprasīja sevi definēt. Tā bija tepat līdzās. Kā uzklausīta lūgšana, kā devītais vilnis, kā debesīs komponēts skaņdarbs, kura autors šonakt bija kopā ar viņiem.

 

Iesūtījusi: Elīna Zelčāne, stāstu konkursa "Mana bērniņa gaidīšanas laiks" dalībniece.


Konkursu atbalsta ELKOR "Māmiņu karte". Konkursa balvu fonds 70,00 eiro.

Universālveikals ELKOR radījis palīgu jaunajai māmiņai –„Māmiņu karti”. Karti jaunās un topošās māmiņas var saņemt bez maksas, un tā sniedz 15% atlaidi pirkumiem ELKOR bērnu preču nodaļās.  

 Elkor Māmiņu karte

Turpmāk topošie un jaunie vecāki, uzrādot „Māmiņu karti”, ELKOR bērnu preču nodaļās varēs iepirkties ar 15% atlaidi. 

Atlaižu karti māmiņas var saņemt bez maksas, uzrādot „Mātes pasi”, – to var darīt vienu gadu kopš šīs pases saņemšanas brīža. 

 

Par „Māmiņu karti” un tās saņemšanu:

* lai pieteiktos „Māmiņu kartei”, jāaizpilda pieteikuma anketa veikalā;

* saņemot karti, jāuzrāda „Mātes pase”;

* „Māmiņu kartei” var pieteikties vienu gadu kopš „Mātes pases” saņemšanas brīža;

* „Māmiņu karti” iespējams saņemt veikalā ELKOR PLAZA (Brīvības gatve 201, Rīga) un t/c „Spice home”;

* „Māmiņu karti” izsniedz bez maksas;

* karti var izmantot 18 mēnešus no tās saņemšanas brīža;

 * lai iegūtu 15% atlaidi, karte jāuzrāda pirms norēķināšanās par preci;

* atlaides nesummējas un neattiecas uz precēm, kurām jau ir akcijas cena;

* karte ir personalizēta; 

* ja rodas jautājumi par „Māmiņu karti” vai tās lietošanas noteikumiem, sūtiet tos uz e-pastu: karte@elkor.lv vai zvaniet – tālr. 67070719.

Vairāk par „Māmiņu karti” un tās lietošanas noteikumiem var lasīt www.elkor.lv

Elkor Māmiņu karte

Ieskaties: www.elkor.lv