Sāpīgā mīlestība: kāpēc ir tik grūti pārtraukt attiecības

"Jo vairāk laika pavadām kopā ar vienu cilvēku, jo vairāk viņš kļūst par daļu no mums. Jo arī par sevi nereti mēdzam domāt ne kā par atsevišķu indivīdu, bet gan kā vienu punktiņu bezgalīgajās cilvēku attiecību peripetijās," portālā “Psychology Today” raksta psiholoģijas doktors un Hārvarda universitātes pasniedzējs Kreigs Malkins (Craig Malkin).

FOTO: Shutterstock.com

Reizēm šķiet, ka šķiršanās sāpes būs tik neizturamas, ka labāk ir palikt kopā, nevis šķirties. Un vissliktāk ir, ja mēs paliekam kopā vainas apziņas dēļ.

Arī es pats neesmu tikai dakteris Kreigs vai dakteris Malkins. Esmu Annas psihoterapeits, Dženiferas vīrs, Eižena dēls – ikviena cilvēka identitāte ir nesaraujami saistīta ar tiem, kurus mīlam,” viņš atgādina, “un kad šīs attiecību saites izjusto dusmu vai sāpju dēļ kļūst saspringtas vai vājākas, mēs tomēr cīnāmies, lai tās nepārtrūktu. Jo tikai tā – cīnoties – mēs vēl varam nepazaudēt daļu no sevis. Līdz beigu beigās tas, kas sākās kā cieša saikne, kļūst par pamatīgu nastu vai pat slazdu, no kura nekādi nevar tikt ārā.”

 

Kad Anna pieņēma lēmumu, ka viņai vairs nevajadzētu satikties ar Neilu, viņa pārstāja būt “Neila mīļotā meitene”. Taču tas bija tikai viens no daudzajiem zaudējumiem. Viņi pārstāja arī dzīvot kopā. Viņi pārstāja kopā ēst, kopā mosties un kopā iet gulēt.

 

Tagad viņiem bija jāsāk pārejas process un no viņiem ierastā “Neils un Anna kā pāris” jāmainās uz “Neils un Anna kā atsevišķas individualitātes”. Un šī pāreja ir tikpat sāpīga kā zoba izraušana. Tieši šī iemesla dēļ reizēm šķiet, ka šo neizturamo sāpju dēļ labāk ir palikt, nevis šķirties. Un vissliktāk ir, ja mēs paliekam vainas apziņas dēļ.

Ja paši sevi pārliecinām, ka otrs cilvēks pret mums izturas slikti un neiejūtīgi tāpēc, ka arī paši neesam ideāli, mēs vēl saglabājam cerību. Jo šajā gadījumā vienīgais, kas jāizdara, ir jāpilnveido sevi un jāizskauž pašam savas sliktās īpašības.

 

“Ja problēma esmu es, tātad arī laime mūsu attiecībās ir atkarīga tikai no manis” – šis ir mānīgs secinājums. Jo cerība saglabāt attiecības tiek noturēta, maksājot par to dārgu cenu - ar mūsu pašcieņu un mīlestību pret sevi.

 

Bieži vien šādi secinājumi tiek izdarīti, ņemot vērā bērnības pieredzi. Tāds ir arī Annas stāsts. Viņas tēvs pamatīgi dzēra un reibuma mirkļos no aizkaitinājuma mēdza vai uzsprāgt. Tā vietā, lai pieņemtu savu bezspēcību šajā situācijā, Anna kādā no savas bērnības posmiem izdomāja, ka kļūs paklausīgāka, jo tad viņas tēvs izturēsies labāk.

 

“Ja problēma esmu es, tātad arī laime mūsu attiecībās ir atkarīga tikai no manis” – šis ir mānīgs secinājums.

 

Tieši šādas pašas cerības vadīta, viņa centās saglabāt savas attiecības ar Neilu. Un tieši šī cerība viņu burtiski iedzina stūrī – lai arī kā viņa centās pārtraukt šīs smagās attiecības, vainas apziņa arvien atvilka atpakaļ.

 

Reklāma
Reklāma

Ir vēl viens veids, kas var palīdzēt tikt vaļā no šī paškritikas un vainas apziņas slazda. Taču tādā gadījumā jāmācās pieņemt sajūtu, no kuras baidāmies vairāk nekā spējam iztēloties. Un tā ir – vilšanās.

 

Rūdīti “sevis vainotāji” nogalina sevī spēju vilties, jo pagātnē (parasti bērnībā) šīs sajūtas publiskošana, pēc viņu domām, varēja situāciju vēl vairāk pasliktināt. Tādējādi daudziem cilvēkiem jau kopš bērnības ir ļoti grūti atklāti pateikt, ka attiecīga situācija viņus ir sāpinājusi vai likusi vilties. Tā vietā viņi uzskatījuši, ka vieglāk ir šo vilšanos “norīt” un secināt, ka pats/pati jau vien esmu vainīgs/vainīga, jo sacerējos par daudz.

 

Ja šajā situācijā atpazīsti sevi, tad vienmēr atceries: TEV IR TIESĪBAS JUST VILŠANOS. Un, ja tu ar savu partneri vēlies dalīties savos pārdzīvojumos, sapņos vai zudušajās cerībās, bet baidies, ka tas tevi no viņa attālinās, tas nozīmē, ka attiecībās ar šo cilvēku tu nekad nejutīsies laimīgs/laimīga.

 

Ja skaidri sapratīsi, kurā brīdī attiecībās jūties pazemots, vientuļš vai mazvērtīgs, tu iemācīsies pieņemt arī savas vajadzības. Tas satuvinās tevi ar mīļajiem cilvēkiem un draugiem. Un iemācīs viņiem mīlēt tevi tādu, kāds patiesībā esi.

 

Novelc skaidras robežas. Ja kaut kas sāpina, nebaidies to pateikt

Pasargāt savu partneri no zināšanas, ka viņš/viņa ir rīkojies negodīgi vai slikti, nekādā gadījumā nav tavs pienākums. Runā par savu vilšanos un nebaidies atklāt savu ievainojamību – tas ir labākais veids, lai tevi sadzirdētu. Neliec cilvēkiem domāt, ka esi laimīgs, lai gan patiesībā tā nejūties. 

 

Atpazīsti vēlmi vainot sevi

Ja partneris vai draugs tevi pieviļ, ņem vērā, ka tavas bailes atklāt savas patiesās izjūtas un vēlmes atkal var novest tevi pie vēlmes visā vainot sevi. Tā vietā, lai sev jautātu “Ko sliktu es izdarīju?”, labāk pajautā: “Vai es tagad jūtos vīlies/vīlusies? Vai es baidos pateikt, ka kaut kas nav labi vai ka man kaut kas nepatīk?”

 

Nejauc empātiju ar atbildību

Iejusties cilvēku emocijās un censties saprast, kāpēc viņš/viņa tā ir rīkojies, pat ja tevi tas aizvaino, ir normāli. Un tajā patiešām nav nekā slikta, bet tikai tādā gadījumā, ja šādu viņa/viņas uzvedību tu neuztver kā savu vainu. Neuzņemies atbildību par citu cilvēku darbībām, jo tas ir tikai viens no veidiem, kā vainot sevi.