Neizturēju šķiršanos un pametu Latviju...

Iepazināmies pavisam neparastā veidā - internetā. Es nekad nebiju tam ticējusi, ka internetā var atrast ko nopietnu. Sarakatījāmies, bet tad vienā brīdi aizmirsām viens par otru. Pēc neilga laika izdomājam ar draudzenēm uzrīkot ballīti. Karstvīns bija tieši laikā, jo aiz loga valdīja liels sals. Pasēdējam pie manis dzīvoklī un ar katru minūti palika arvien jautrāk un jautrāk, un, protams, noslēgums bija iešana uz klubu. Saposāmies un devāmies uz vienu no Rīgas klubiem. Tieši pie kluba atkal iedomājos par viņu, jo atcerējos, ka viņš teica, ka tieši šodien viņš ar draugu arī būs klubā. Izdomāju - jāuzzvana. Pusstunda un mēs jau sēdējam visi kopā pie galdiņa, dejojām un likās, ka viņš ir cilvēks, kuru pazīstu jau visu mūžu. Tas viss notika tik strauji, un viss pārtapa attiecības.
Pēc diviem mēnešiem - kāpņutelpā viņs atzinās, ka mani mīl un viss - man tauriņi vēderā un tāda sajūta, ka lielā mīlestība rokās. Pēc laika sākam dzīvot kopā. Atceros, ka toreiz domāju - es vienmēr esmu vēlējusies šādu dzīvi un man viss toreiz bija... viss...
Nodzīvojām kopā 3 mēnešus, bet tad vienā brīdī viņš pateica, ka brauc prom uz mājam pie vecākiem - kādu laiku padzīvot. Labi, es arī braucu pie vecākiem, jo Latgalē nedzīvojam viens no otra tik tālu - kādus 40 kilometrus.

Es tagad atceros to brīdi - viņš mani atveda uz mājam ar visām mantām, nolika visu pie mājas un pateica čau. Un tā arī tas viss palika. Vēlāk bija kaudze īsziņu, kaudze asaru, kuras viņš ignorēja un vēlāk pateica, ka nemīl mani... Kā tā var būt? Kā?

Mēnesi jutos briesmīgi - kolēģi, draudzenes mierināja, bet, sēžot darbā, asaras krita gandrīz katru dienu. Es zināju, ka ilgāk vairs to nepacietīšu. Es zinu, ka viņam nav citas. Viņa mamma zvanīja man un teica, ka ļoti pārdzīvojot un vienīgais, ko viņa pateica: tagad nogaidi.
Zināju, ka ar katru dienu paliek ar vien sliktāk nevis labāk, jo no visas sirds mīlu to cilvēku. Mēnesi nomocījos un viņš vienalga tā mēnešā laika gribēja mani redzēt skype, runāt ar mani. Un tad šā gada sākuma uzrakstīju: "Viss, es vairs nevaru, es braucu uz ārzemēm, es vairs nespēju klausīties: "Lūdzu sāc dzīvot, tad tiksimies, lūdzu pieaudz...".
Tā nu jau trešo dienu esmu ārzemēs, es jūtos labi šeit un zinu, ka tikšu galā ar visu to, kas manī pašlaik notiek. Un viņš arī raksta un runājam pa skype. Apsolīja, ka tiksimies un parunāsim. Es tik ļoti ceru, ka tad, kad būšu tiksu galā ar sevi, viņš to spēs novērtēt, kaut mazliet spēs novērtēt, ka es viņa dēļ tā... Sirds dalās divās pusēs, bet runājot pa skype, es jūtu, ka neesmu viņam vienaldzīga. Ceru, ka viņš sadzirdēs, kaut mazliet sajutīs savā sirdī: "Viņa mani mīl un viņa manis dēļ ir tik daudz ko darījusi...".