Pagāja vairāk kā 8 gadi, kamēr sapratām, ka jābūt kopā!

Sāku mācīties jaunā skolā, tad vēl tikai 7. klasē. Jā, tas, iespējams, ir tas vecums, kad pretējais dzimums sāk interesēt pastiprinātāk, nekā citā laika periodā," savu stāstu iesāk Zane, konkursa „Mans sapņu Vīrietis” dalībniece. Konkursu atbalsta un balvu dāvā kamīnu salons „Baltic Smile”.

FOTO: Marika Eglīte

Nakts vidū braucām uz jūru skatīties zvaigžņu lietu. Gulējām smiltīs. Biju sagatavojusi pārsteigumu – svecītes un viņa mīļāko saldo ēdienu – trifeles. Tas bija punkts uz „i”.

Protams, vecākiem puišiem tika dota lielāka loma, uz ko skatīties, čalot ar draudzenēm par ieraudzīto, apsriest, kā būtu, ja kaut kur aizietu. Neizpalika sarunas par to, kā piesaistīt puiša uzmanību.
Bija pagājuši 2, vai pat 3 mēneši, kad ieraudzīju viņu. Nē, pareizāk, viņus – divus vienādus, izskatīgus un, patiešām, skaistus puišus. Tu nepārlasījies! Divi vienādi! Abi! Lielāko daļu kopā. Tas nav izsakāms, kāda sajūta mani pārņēma, ieraugot viņu. Vienu no abiem. Lai arī abi vienādi, pēc izskata un stila un manierēm, tomēr viens no abiem iekrita acīs vairāk. Tad vēl nesapratu, kāpēc tā. Kā var būt viens, ja abi ir vienādi, jauki, skaisti un superīgi puiši! Es nevarēju likties mierā. Viņi gāja 12. klasē, kas, kā saprotams, ir liela starpība. Es 7.klasē, viņi 12. klasē. Viņi – pieauguši, nobrieduši puiši, es – jauna, nepieredzējusi, viņu acīs drošvien „sīkā”, bet mani tas neatturēja. Pazinu cilvēku, kurš gāja ar viņiem vienā klasē. Prasīju, izjautāju, kā viņus abus sauc, rādīju ar roku, kurš man interesē. Uzzināju, kā sauc.
Melošu, ja teikšu, ka abus dvīnišus bieži nejaucu. Abiem gaita vienāda, stils līdzīgs, balsis līdzīgas, manieres un kustības arī. Viņš, kurš pa manu galvu dzīvoja ar vien biežāk, ar mani nebija runājis. Ejot mājās, bieži redzēju, kā abi dodas uz mājām. Uz pavisam citu pusi, nekā es dzīvoju. Reiz izdomāju, ka paiešu aiz viņu mugurām, pasekošu, kur tieši viņi iet. Līdz pusceļam tiku, kad atkal gāju uz savu māju. Kad ar klasesbiedrenēm runājāmies, izstāstīju, ka mani interesē Viņš. Izrādijās, ka viena mana klasesbiedrene dzīvo netālu no viņa. Klasesbiedrene bija ļoti prasīga, teica, ka parādīšot, kur Viņš dzīvo, ja es viņai nopirkšu šokolādi. Protams, nebija divu domu! Šokolāde? Darīts! Gājām, viņa parādija! Tā bija fantastiska sajūta, it kā es jau būtu soli tuvāk viņam. Jau vairāk par viņu zinu un tas man patika un ieintriģēja vēl vairāk.

Saņēmos aizrakstīt vēstuli, tikai, lai apvaicātos, kā iet, kas jauns ir noticis pa šo laiku. Lēnā garā sarakste kļuva biežāka, nopietnāka, dziļāka.

Pagāja neliels laiciņš, un es saņēmos skolā pieiet Viņam klāt. Iepriekš pārbaudot, vai neesmu sajaukusi un piegājusi pie Viņa dvīņu brāļa. Balss tembrs perfekts. Un, kas mani fascinēja vēl vairāk – gaita. Jā, gaita, kāda viņš gāja, rokas – koptas, smarža – debešķīga. Tagad liekas dīvaini, ka es, tajā laikā maza meitene būdama, piefiksēju tādas lietas. Sarunas mums bija īsas, kautrīgas. Un tas man patika, jo lika meklēt vēl vairāk informācijas par Viņu.
Reiz pienāca tāda reize, kad kopā gājām līdz pusceļam. Pusceļš līdz viņa mājām, pusceļš līdz manām. Divas stundas runājāmies par viņa vecākiem, par to, ko viņš dara ārpus skolas. Teicu, ka zinu, kur viņš dzīvo. Sarunājām, ka nākamajā reizē, kad iesim kopā mājās, viņš pavadīs mani līdz vārtiņiem. Apmainijāmies ar telefona nummuriem. Sākās īsziņu rakstīšana. Atzīšos, ka manu īsziņu daudzums pārsita rekordus!
Atceros, kā rakstīju viņam „Ar labunakti”, bet viņš atrakstīja, ka guļ slimnīcā. Uztraucos, domāju, kas noticis. Īsziņu bums pārstrūka. No viņa nebija nekādas ziņas. Arī skolā. Gāja laiks, kontakts bija mazliet izzudis, taču manā galvā viss bija tā, kā bija no sākuma. Nekas nebija mainījies.
Viņš pabeidza 12. klasi, kas nozīmēja, ka skolā Viņu vairs neredzēju. Tajā laikā uzzināju, ka viņam ir draudzene. Viņa vecuma draudzene. Arī es iepazinos ar puisi, ar kuru man bija nopietnas attiecības. Kontakts pazuda vēl vairāk.
Bija pagājuši 7 gadi, kopš nebijām redzējušies, tikušies, kur nu vēl sarakstījušies ar īsziņām. Atradu viņu draugiem.lv portālā. Skatījos bildes, un atkal bija liels blīkšķis manā galvā. Nevaru izmest no galvas, domāju, sapņoju. Tad jau vairāk, kā pieaugušāka meitene ar prātu.

Bija pagājuši 7 gadi, kopš nebijām redzējušies, tikušies, kur nu vēl sarakstījušies ar īsziņām. Atradu viņu draugiem.lv portālā. Skatījos bildes, un atkal bija liels blīkšķis manā galvā.

Reklāma
Reklāma

Saņēmos aizrakstīt vēstuli, tikai, lai apvaicātos, kā iet, kas jauns ir noticis pa šo laiku. Lēnā garā sarakste kļuva biežāka, nopietnāka, dziļāka. Sarakstījāmies pusotru gadu, līdz izdomājām satikties. Vienkārši satikties, parunāties, neko vairāk. Un tā notika.
Tikāmies ar vien biežāk, sarunas kļuva intriģējošākas, mīļas. Katru tikšanās reizi atzīmēju kalendārā ar uzzimētu sirsniņu. Katru īsziņu, ko Viņš man sūtīja, pierakstīju burts burtā un vārds vārdā. Katra tikšanās reize bija svētki. Viņa mīļā balss, vīrišķīgie un džentelmeniskie gājieni mani tuvināja ar vien vairāk pie viņa. Un viena tikšanās reize mums abiem ir iespiedusies atmiņā visciešāk. Nakts vidū braucām uz jūru skatīties zvaigžņu lietu. Tas bija 14. augusts. Gulējām smiltīs. Biju sagatavojusi pārsteigumu – svecītes un viņa mīļāko saldo ēdienu – trifeles. Tas bija punkts uz „i”. Pirms diviem gadiem sapratām, ka mūsu sirdis savienojas.
Pašreiz esam laimīgi kopā. Katru dienu dzīvoju ar domu, cik ļoti pēc viņa cerēju. Cik ļoti sapņoju, cik ļoti bieži iedomājos, ka ejot gulēt, Viņš ir man blakus. Un tagad tas viss ir! Esmu laimīgāka sieviete uz pasaules. Esmu pateicīga, ka Viņš ir šajā pasaulē, un, ka man bija iespēja Viņu ieraudzīt skolā. Un satikt pēc tik lielas gadu pauzes. Viņš nav mainījies – ir ar tik pat perfektu balss tembru, mīļš, gādīgs un visādā ziņā visforšākais cilvēks, ko pazīstu! Mīlestība pret Viņu nav izsakāma vārdos, tā ir vienkārši jājūt.
Mīlestība ir turpinājums visam, kas šajā dzīvē ir bijis un vēl būs. Ir superīgi, ka to var piedzīvot.

 

Iesūtījusi: Zane, konkursa „Mans sapņu Vīrietis” dalībniece. Konkursu atbalsta un balvu dāvā kamīnu salons „Baltic Smile”.

Piedalies konkursā arī Tu!