Bakstīšanās ar mēlēm...

Varbūt jocīgi — cerēt, ka nobučos tāds un šāds. Bet šis ir stāsts par to, ka man jau bija 16 gadu, bet vēl ne reizi nebiju skūpstījusies. Savā ziņā es brīnījos par sevi — vai tad man trūka pielūdzēju? Nē taču! Uz deju grīdas pie manis stāvēja rinda. Bet es sirgu ar daudzu pusaugu meitēnu problēmu — nu kāpēc es patīku tiem, kas nepatīk man?! Un biju šausmās — man jau 16, bet neviena skūpsta!!!

Šis misēklis ar steigu bija jālabo. Un — jā, viņš tovakar mani noskūpstīja. Ja vien to var saukt par skūpstu... Nebeidzama bakstīšanās ar mēlēm, kuras laikā es visu laiku domāju — un kā tagad šito pārtraukt? Sajūtas — nekādas. Vien galvā uzvaroša doma — ja nu kas, tad varēšu teikt, ka esmu bučojusies! Un vēl viena – ka viņa mute garšo pēc upeņu ievārījumu, nez — pēc kā garšo manējā?:)

Pēc laika pēc šī notikuma man radās secinājums — nekāda prieka, ja skūpsties ar cilvēku pret kuru ne silts, ne auksts. Otrs secinājums — ja man kāds to būtu centies iegalvot pirms šī pirmā skūpsta, es tāpat to būtu darījusi. Kāda runa! Citām jau sen šāda pieredze bija pūrā. Vismaz viņas tā apgalvoja.

Autore: Karlīna, konkursa Mans pirmais skūpsts dalībniece
 

Stāstu konkursu atbalsta Fenivir (vienīgais pieejamais līdzeklis ar pencikloviru lūpu herpes vīrusa ārstēšanai).