Ak, šis grēcīgais dienesta romāns. Krist iekšā vai labāk tomēr nē?

Raksta saturs nav piemērots auditorijai, kas jaunāka par 18 gadu vecumu. 

Dienesta romāns ir slazds – tu tajā iekrīti, un tavas attiecības norisinās kolēģu acu priekšā. Diemžēl romāna beigas piedzīvo ne tikai tajā iesaistītie, bet arī kolēģi. Ko nozīmē iesaistīties dienesta romānā, atklāti stāsta divas sievietes.

FOTO: Shutterstock.com

Darba vide atvieglo attiecību veidošanu tā vienkāršā iemesla dēļ, ka darbā pavadām ļoti daudz laika.

Kad Ilze uzsāka strādāt lielā starptautiskā uzņēmumā, viņai bija skaidrs, ka nekādās attiecībās darbā viņa neiesaistīsies, jo šis darba piedāvājums bija zelta vērtībā. Bet liktenis bija lēmis citādi – viņa iemīlējās un zaudēja darbu.

Nē – romānam darbā
“Kad mani uzaicināja strādāt starptautiskā uzņēmumā, Dāgs tur jau strādāja. Man ar viņu nebija nekādu kopīgu darīšanu, līdz ar to arī netikām iepazīstināti. Darbinieku bija ļoti daudz, un katru iepazīt – vienkārši neiespējami. Biju nostrādājusi jaunajā vietā aptuveni pusgadu, kad pienāca tradicionālā Ziemassvētku balle. Tā šajā kompānijā tika rīkota vērienīga – ar dzīvo mūziku, lielu banketu un svētku dāvanām. Tā kā uzņēmumā galvenokārt strādāja jauni cilvēki, pasākumā netrūka arī jautrības. Un tā bija lieliska iespēja neformālā gaisotnē iepazīt tos, ar kuriem pusgada laikā vēl nebiju iepazinusies. Kad jau biju izdzērusi trīs glāzes šampanieša un jutos vairāk nekā labi un jautri, pie manis pienāca satriecošs tumšmatis. Mana pirmā domā bija – pārāk pašpārliecināts, man tādi nepatīk! Viņš nosauca savu vārdu – Dāgs. Kad pateicu savējo, viņš tikai atbildēja – zinu. Vēlāk viņš man stāstīja, ka jau kādu laiku mani vērojis un no maniem tuvākajiem kolēģiem paguvis noskaidrot, ka esmu neprecējusies un šobrīd viena.

Tovakar mēs padejojām, parunājāmies, iedzērām vēl šampanieti, un Dāgs pieteicās mani ar taksi aizvest mājās. Man nebija iemesla nepiekrist, turklāt runājoties biju sapratusi, ka āriene maldina – nu, nebija viņš tik nesasniedzams un par sevi tik augstās domās, kā šķita sākumā. Kad nonācām pie manas mājas, jutu, ka Dāgs gaida, ka aicināšu viņu augšā. Bet varbūt man tikai tā likās. Katrā ziņā man tas pat prātā nebija, biju pārliecināta – darbā uzsākt romānu nedrīkstu. Man jaunā darbavieta bija pārāk dārga, lai to zaudētu nenozīmīga romāniņa dēļ. Tā mēs šķīrāmies pie manas mājas, un es domāju, ka arī turpmāk viņu redzēšu tikai retu reizi.”

 

...viņš acīmredzami gribēja būt kopā ar mani. Bet man atbildes nebija. Es gribēju būt ar viņu kopā, bet nedrīkstēju.

 

Ļauties vai ne?
“Kad pirmdienā ierados darbā, uz mana galda stāvēja vāze ar smaržīgām lilijām. Romantiski, vai ne? Es, protams, jutos priecīga. Pie ziediem nebija pielikta zīmīte, bet skaidri zināju, kurš tos man sarūpējis. Dāgs. Neilgi pirms pusdienas pārtraukuma manā e-pastā iekrita ziņa: “Aizejam pusdienās?” Es piekritu. Mēs pusdienojām, pārspriedām piektdienas ballīti, pļāpājām par šo un to. Stunda paskrēja nemanot, saruna ar viņu bija viegla un interesanta. Tā mēs sākām kopā pusdienot gandrīz katru dienu, un es arvien vairāk jutu, cik ļoti man šis cilvēks ir simpātisks – ne tikai ārēji, arī iekšēji viņš man likās pievilcīgs. Pāris reižu aizgājām uz kino, pēc otrās reizes viņš piedāvāja, lai palieku pie viņa pa nakti. Es atteicos un laikam tobrīd pa īstam sapratu, ka šis cilvēks vēlas, lai mums būtu attiecības.
Viss it kā bija brīnišķīgi, bet tovakar aizmigt nevarēju. Tonakt manī diskutēja divas Ilzes – viena teica, lai ļaujos romānam, jo Dāgs man likās tiešām pievilcīgs vīrietis, otra kā stingra skolotāja visu laiku atgādināja, ka to nedrīkstu darīt, jo karjera šobrīd ir pirmajā vietā. Mocījos līdz pašam rītam. Nākamajā dienā neatsaucos viņa aicinājumam kopā pusdienot, arī aiznākamajā dienā viņu ignorēju, jo man likās – kaut kas taču Dāgam jāsaka, viņš acīmredzami gribēja būt kopā ar mani. Bet man atbildes nebija. Es gribēju būt ar viņu kopā, bet nedrīkstēju.
Pēc nedēļas viņa pacietība bija beigusies, bet interesanti, ka viņš nevis atmeta visam ar roku, bet atnāca pie manis uz kabinetu un skaidri un gaiši pateica, ka vēlas pamēģināt, vai no mums varētu sanākt pāris. Ja jau atklāti, tad atklāti – izstāstīju viņam savas pārdomas, savus par un pret. Pateicu, ka baidos par savu karjeru gadījumā, ja mūsu romāns būs lemts neveiksmei, teicu, ka diez vai spēšu uzturēties ar viņu vienā darbavietā pēc tam, kad viss būs izjucis. No vienas puses, tas skanēja tālredzīgi, bet, no otras puses, bija mazliet muļķīgi – attiecību sākumā jau paredzēt to beigas. Tā man Dāgs arī pateica. Mēs ilgi runājāmies, un viņš mani laikam pierunāja. Pierunāja uz attiecībām. Un tā sākās mūsu dienesta romāns.”

Nebiju vienīgā
“Es lidoju. Biju iemīlējusies, aplidota un mīlēta. Pēc gandrīz gadu ilgušas vientulības tas mani pacēla uz līdz šim nepiedzīvota radošā viļņa – darbs gāja no rokas, kaut arī daudz laika pavadīju internetā, čatojoties ar savu iemīļoto. Darbā ļoti ātri uzzināja par mūsu attiecībām. To noslēpt vienkārši nebija iespējams. Es bieži viesojos Dāga kabinetā, bet viņš manējā, darba tusiņos vienmēr bijām kā kopā salipuši. Priekšnieks mūs pat nosūtīja kopīgā komandējumā. Mēs vēl smējāmies, ka viņš nolēmis stiprināt mūsu attiecības.
Mūsu attiecības turpinājās aptuveni gadu. Kādā brīdī es pamanīju, ka Dāgs brīžiem uzvedas jocīgi, savādāk nekā agrāk – viņš kļuva tāds kā izvairīgāks, retāk iegriezās pie manis kabinetā, biežāk vakaros devās ar draugiem iedzert alu. Sākumā mani tas neuztrauca, bet pēc kāda laika sāku viņam jautāt, kas noticis. Viss esot kārtībā, es joprojām esot viņa vienīgā mīļotā meitene. Apgalvojums, ka joprojām esmu vienīgā, mani darīja uzmanīgu. Vīrietis taču to neteiktu, ja viņu neuztrauktu, vai es tā domāju, vai ne? Uzdevu sev šo jautājumu neskaitāmas reizes, līdz izteicu to skaļi Dāga klātbūtnē. Viņš uzsprāga dusmās. Un tad man kļuva skaidrs, ka viņš tā nedarītu, ja man nebūtu taisnība. Dusmās viņš kliedza, ka esot noguris no manas pastāvīgās klātbūtnes, ka viņam vajadzīgs atelpas brīdis un te nav vainojama neviena cita sieviete. Mēs nolēmām uz kādu laiku pašķirties, bet man jau tobrīd bija skaidrs, ka kopā vairs nebūsim.”

Bēgt, lai izglābtu sevi
“Te nu es biju: tajā punktā, no kura baidījos visvairāk – mans dienesta romāns bija izjucis, un man šo cilvēku vajadzēja satikt gandrīz katru dienu. Šī doma likās nepanesama, tāpēc nākamajā dienā pēc šīs nelaimīgās sarunas vispār neierados darbā, aizsūtīju sekretārei īsziņu, ka nebūšu. Un viss. Vajadzēja uzrakstīt, ka esmu saslimusi, jo acīmredzot katrs, kam sekretāre to pateica, izvirzīja savu versiju – kolēģi bija pamanījuši, ka manas attiecības ar Dāgu vairs nav tik harmoniskas kā sākumā. Mans telefons zvanīja visu dienu, bet es neatbildēju. Nebiju spējīga ne ar vienu runāt. Visu dienu domāju – kā lai rīt rādos darbā, jo likās, ka visi taču zina, ka esam izšķīrušies.

Nākamajā dienā uz kolēģu jautājumiem – kas noticis? – skaidri un gaiši pateicu, ka esam izšķīrušies. Nebija nekādas jēgas to slēpt, tāpat agri vai vēlu viss nāktu gaismā. Viņu acis uz mani skatījās tik žēli, ka man sevis kļuva vēl vairāk žēl. Visu dienu ar šausmām domāju par to, kā būs, ja es Dāgu satikšu. Pēc iespējas retāk centos iziet no kabineta, lai viņu nevajadzētu satikt. Aizskrēju tikai uz tualeti un ātri izskrēju pusdienās. Ja vajadzēja kārtot kādas darīšanas ar citiem kolēģiem, aicināju viņus pie sevis, nevis devos pie viņiem, kā to darīju iepriekš. Visus darbus, kurus vajadzēja kārtot ārpus sava kabineta, atliku uz nākamo dienu. Tā es rīkojos katru dienu, līdz pienāca reize, ka atlikt neko vairs nedrīkstēja. Pirmajā reizē, kad devos pie savas kolēģes citā ēkas spārnā, koridorā satiku Dāgu. No tāluma redzēju, ka viņš nāk man pretī, manī urdījās visdažādākās domas – ko viņam teikšu, es viņu mīlu, es gribu bēgt, gribu būt kopā ar viņu mūžīgi... Protams, nekur nebēgu, nedroši gāju pretī, izvairīdamās no viņa skatiena. Mēs pagājām viens otram garām, klusi pateikdami īsu “čau”. Un viss. Bet iekšēji vārījos visu atlikušo dienu. Satikt viņu bija ārkārtīgi grūti, un man bija skaidrs, ka ar to galā netikšu.
Tā tas turpinājās vēl pāris mokošu nedēļu, līdz neizturēju un piezvanīju viņam. Teicu, ka vajag aprunāties. Mēs satikāmies. Izstāstīju viņam, kā jūtos, ka man ir grūti viņu satikt. Viņš neatbildēja ar to pašu, kas man ļāva domāt, ka viņam tomēr ir cita sieviete. Nekādu risinājumu Dāgs nepiedāvāja. Bet risinājums pats atnāca pie manis pēc dažām nedēļām, kad saņēmu jaunu darba piedāvājumu. Tas nebija tik vilinošs kā mans pašreizējais darbs, bet tā bija mana iespēja bēgt un izglābt sevi.”

Interesanti fakti
•    Saskaņā ar statistiku katrs trešais cilvēks kaut reizi mūžā ir ļāvies romantiskām jūtām darbā.
•    19% darbinieču darbavietā atklāti flirtē ar priekšniecību.
•    Savukārt 89% sieviešu uzskata, ka viegls flirts darbā ar vienāda līmeņa kolēģiem lieliski ietekmē veselību, dod pārliecību par sevi.
•    22% iesaistās tikai nopietnās romantiskās attiecībās darbavietā.
•    23% dienesta romānos iesaistīto atklāti demonstrē savas attiecības.
•    17% slēpj savas darbā izveidojušās attiecības.
•    28% sieviešu neiebilst darbavietā nodarboties ar seksu, turklāt 65% no viņām nejūt nekādus sirdsapziņas pārmetumus par notikušo.
•    Sociologi uzskata, ka visvienkāršāk romāni veidojas filmu uzņemšanas laukumos, televīzijā, kā arī laikrakstu un žurnālu redakcijās, bet visgrūtāk iesaistīties dienesta romānā, strādājot policijas iecirknī un bibliotēkā.
•    Statistika liecina, ka saldie pārīši visbiežāk veidojas nelielos uzņēmumos, kuros strādā aptuveni 15–20 darbinieku.

Reklāma
Reklāma


Romāns bez pēcgaršas

Pirms vairākiem gadiem Elita piedzīvoja romānu darbā. Diemžēl tas nebija lemts veiksmei, jo vīrietis, ar kuru viņa satikās, izrādījās gandrīz precējies – viņš dzīvoja kopā ar civilsievu. Un tomēr Elitas un Andra attiecības turpinājās trīs gadus.
“Pirms sešiem gadiem uzņēmumā, kurā strādāju joprojām, biju jauniņā. Man, jaunai, simpātiskai sievietei, uzmanību pievērsa daudzi kolēģi – viņi flirtēja ar mani, jokoja. Es atbildēju ar to pašu, priecādamās par labām koleģiālām attiecībām. Viens no flirtētājiem bija Andris, kurš strādāja citā nodaļā, bet mums nereti sanāca strādāt arī kopā. Mēs ar Andri ieskatījāmies viens otrā, bet tas notika pilnīgi nejauši. Ja man jāskatās atpakaļ uz sešus gadus veciem notikumiem, tad Andris bija tas, kurš ierosināja mūsu attiecības, kamēr man pašai vispār nebija domas par kaut kādu dienesta romānu. Bet es pilnīgi noteikti biju atvērta jaunām attiecībām, jo kādu laiku biju vientuļas sievietes statusā, attiecības ar mana bērna tēvu bija nesen beigušās.
Tā kā pret Andri neloloju nekādas romantiskas jūtas, pat nepamanīju, kā sākās mūsu attiecības, es pret viņu izturējos kā pret parastu kolēģi. Jā, vienreiz viņš piedāvājās mani pavadīt līdz vilcienam. Nu, labi, pavadi! Parunājāmies par ģimenes lietām. Mums bija līdzīgas problēmas ar vecākiem. Viss sākās ar ikdienišķām sarunām. Pāris reižu aizgājām kopā pusdienās. Bet es to neuzskatīju par romāna sākumu. Man šķita, ka esmu šajā cilvēka atradusi kaut ko līdzīgu draugam, ar kuru var aprunāties arī darbdienas vidū. Droši vien bija tāds mirklis, kad mūsu draugu attiecības pārauga mīļoto attiecībās, bet es to nenofiksēju. Vienā brīdī vienkārši atskārtu, ka ar Andri kopā pavadu arvien vairāk laika, arī pēc darba.
Ja man jautā, vai man nebija bail iesaistīties dienesta romānā, tad varu droši atbildēt – bija gan, jo nekad īpaši neesmu atbalstījusi attiecības darbā. Bet es nepaguvu to novērst, jo nesajutu robežu. Ja es būtu nofiksējusi brīdi, kad mūsu attiecības mainījās, tad domāju, ka nemaz nepieļautu dienesta romānu. Tad, kad sapratu, kas ir noticis, mēģināju no Andra attālināties, spurojos pretī, izvairījos sarunāties, bet tam nebija nekādas jēgas, es sevi vairs nevarēju apturēt – mani vilka pie tā cilvēka. Mūsu attiecības atkal uzliesmoja, es ļāvos kārdinājumam.”

Mūsu attiecībās bija viens liels “bet”, un par to es uzzināju tad, kad biju šajās attiecībās iestigusi līdz ausīm un pat nevēlējos tikt ārā. Izrādījās, ka Andris nav viens, viņš dzīvoja kopā ar savas meitas māti, ar kuru nebija oficiāli precējies.

 

Mēs viņam bijām divas
“Mans dienesta romāns turpinājās trīs gadus, kas paskrēja vēja spārniem. Man ar Andri bija ļoti interesanti – varējām runāt par jebkuru mani interesējošu tēmu. Arī seksuāli mums lieliski saderēja. Bet es nevarētu teikt, ka šīs attiecības bija romantiskas. Viņš bija vairāk praktisks vīrietis. Mums nebija tāds romāns, kādus rāda filmās. Noteikti nē! Nekādas ar rožu ziedlapiņām piekaisītas gultas, nekā tamlīdzīga. Jā, bija reizes, kad, atnākot uz darbu, mani sagaidīja uz galda nolikti ziedi. Bija reizes, kad viņš atnāca ar kūkām, bet tā notika reti.
Mūsu attiecībās bija viens liels “bet”, un par to es uzzināju tad, kad biju šajās attiecībās iestigusi līdz ausīm un pat nevēlējos tikt ārā. Izrādījās, ka Andris nav viens, viņš dzīvoja kopā ar savas meitas māti, ar kuru nebija oficiāli precējies. Meita jau bija tik liela, ka bija uzsākusi pati savu dzīvi. Andris man par šīm attiecībām neteica ļoti ilgi, patiesībā es to uzzināju no kādas kolēģes, kura ar Andri kopā bija nostrādājusi jau vairākus gadus. Biju šokā! Spēju domāt tikai par to, ka viņš man melo. Runāju ar Andri par šo tēmu, viņš negribīgi man atbildēja. Teica, ka nevarot tā vienā mirklī pamest šo sievieti, jo kopā pavadīti daudzi gadi. Es atbildēju, ka ir jāizvēlas, ko viņš šajā dzīvē vēlas un ar kuru sievieti grib būt kopā. Pēc tam mēs par šo jautājumu nerunājām veselu gadu, bet es visu laiku gaidīju, ka viņš aizies no šīs sievietes. Nekas nemainījās. Kad pēc gada atkal aizskāru šo tēmu, Andris man atbildēja to pašu – nevarot vienā mirklī pamest sava bērna māti. Bet te jau vairs nebija runa par mirkli, te bija runa par veselu gadu. Sapratu, ka viņš neko neplāno mainīt. Turklāt es neesmu no tiem cilvēkiem, kas var uzsist ar kulaku pa galdu un pateikt – vai nu viņa, vai es, tev ir mēnesis laika izšķirties.
Man pašai šis gads nebija viegls, visu laiku vajadzēja samierināties ar citas sievietes klātbūtni mūsu attiecībās. Protams, Andris man stāstīja, ka viņu ar šo sievieti nekas nesaista, ka viņi pat neguļ kopā, bet es tam neticēju ne toreiz, ne arī tagad. Sākumā biju greizsirdīga, bet pēc tam mani tas vairs neuztrauca. Kad sapratu, ka Andris neko nemainīs, mana jūsma par šo skaisto romānu sāka noplakt. Esmu pārliecināta – ja es būtu zinājusi, ka viņš no tās sievietes neaizies, mūsu attiecības pārtrauktu ātrāk, jo uzskatu, ka turpināt iesākto nebūtu godīgi ne pret mani, ne pret to otru sievieti.”

Atteicu gultā
“Es negribēju vairs turpināt tādas attiecības, tāpēc nolēmu aiziet, ja vien ir iespējams aiziet, strādājot vienā darbavietā. Liekas, ka Andrim tas bija pārsteigums. Manuprāt, viņš domāja, ka es nekur nepazudīšu, ka man nebūs, kur likties. Bet es arī gribēju saņemt – mūsu attiecībās es biju devēja, bet viņš ņēmējs. Mani tas neapmierināja.
Es viņam nepateicu, ka viss ir beidzies, vienkārši sāku no viņa izvairīties, cik vien tas bija iespējams. Sākumā atteicu viņam gultā. Viņš bija apjucis, laikam juta, ka siltā un ērtā dzīve sāk slīdēt cauri pirkstiem. Tad es no Andra sāku izvairīties darbā, bija pat reizes, kad divas nedēļas viņu nesatiku. Kad Andris juta, ka slīdu prom, viņš mēģināja visu vērst par labu – piedāvāja kopīgus izbraucienus, ko līdz šim biju darījusi tikai es, bieži zvanīja, piedāvāja savu atbalstu. Izvairījos, teicu, ka nav laika, ka citi darbi darāmi. Nezinu, kāpēc nevarēju viņam skaidri un gaiši pateikt, ka viss ir beidzies. Varbūt pietrūka drosmes, bet varbūt man tas nelikās svarīgi. Bet varbūt tāpēc, ka pavisam drīz mana dzīve sāka mainīties – es satiku citu vīrieti, kurš man palīdzēja izvērtēt, kas ir svarīgāks.
Es biju nokļuvusi slimnīcā. Andris man joprojām zvanīja, to darīja arī mans jaunais draugs Igors, kurš katru vakaru brauca ciemos uz slimnīcu. Andris atbrauca tikai vienu reizi. Tas man arī palīdzēja saprast, kas katram no šiem vīriešiem ir svarīgāks. Toreiz es pavisam skaidri sapratu, ka ar Andri vairs negribu neko kopīgu. Pēc atgriešanās no slimnīcas palūdzu, lai viņš man vairs nezvana, ja vien nav jārisina darba jautājumi.”

Citronu ziedi ziemā
“Tas varbūt izklausīsies neticami, bet darbā mūsu attiecības nemainījās, tāpēc arī daudzi kolēģi nemaz nepamanīja, ka mūsu romāns ir beidzies. Arī toreiz, kad bijām kopā, savas attiecības neafišējām – nestaigājām rociņās sadevušies, darba ballītēs Andrim klēpī nesēdēju, un darbā mēs nebijām kā kopā salipuši. Mūsu attiecības sākās pēc darbdienas beigām.
To, ka manas un Andra attiecības ir beigušās, kolēģi uzzināja tikai tad, kad Igors man reiz atnāca pretī uz darbu un pēc dažām nedēļām pavadīja mani darba ballītē. Andris viņu nopētīja un pēc tam man teica – tev gan ir izskatīgs džeks. Tāds puiciskums skanēja viņa balsī, bet man bija vienalga. Man bija jaunas attiecības, pavisam citādas nekā iepriekšējās – tajās bija un joprojām ir milzum daudz romantikas. Mēs tiekamies mazās kafejnīciņās uz lauku ceļiem. Ziemas vidū viņš man atved no ārzemēm citronu ziedus. Es jūtos īpaša un novērtēta. Iespējams, tieši tāpēc dienesta romāns manī nav atstājis nekādas negatīvas pēdas un es joprojām ar Andri mierīgi varu strādāt kopā.”

Viss atkarīgs no motivācijas
Komentē psihoterapeite Gunta Jakovela

“Tā ir atruna, ka attiecības darbā veidojas tāpēc, ka cilvēkiem nav citas piemērotas vietas, kur iepazīties. Bet tas gan ir fakts – darba vide atvieglo attiecību veidošanu tā vienkāršā iemesla dēļ, ka darbā pavadām ļoti daudz laika. Darba vide lieliski palīdz attiecības uzturēt, tāpēc ka pārim, kurš izveidojies darbā, nereti ir daudz vairāk kopīga nekā diviem cilvēkiem, kuri satikušies draugu ballītē. Brīdī, kad citiem pāriem pēkšņi vairs nav par ko runāt un viņu attiecībās iestājas neveikla pauze, darba vidē satiktajiem ir daudz vairāk kopīga – viņiem ir kopīgas profesionālas uzvaras, kopīgi zaudējumi, kopīgas raizes, uztraukumi un prieki. Tas var ļoti satuvināt.
Runājot par dienesta romānu, ļoti būtiski ir divi faktori – motivācija, kāpēc šādas attiecības uzsāktas, un atbildība par to turpinājumu, atbildība par otru cilvēku un apkārtējiem kolēģiem.
•    Motivācija. Dienesta romāna motivācija var būt ļoti dažāda. Ir apzināti veidoti dienesta romāni, saprotot, ka no tā tiks gūts kāds labums, piemēram, nepieciešamība iepatikties priekšniekam vai kādam tāda paša līmeņa darbiniekam. Varbūt dienesta romāns tiek uzsākts ar mērķi kādam kaut ko pierādīt, piemēram, pavedināt kolēģi, kurš ne uz vienu neskatās. Saturieties, es panākšu to un pierādīšu pretējo, man tas būs pa spēkam! Tā dažkārt gadās. Arī vīrietis var noskatīt seksuāli pievilcīgu kolēģi un nospriest – kāpēc neizklaidēties? Bet, protams, ir reizes, kad cilvēki piedzīvo skaistas jūtas arī darbā. Tādās reizēs bieži vien attiecības sākas nemanīti, cilvēki ilgstoši ir kopā un viņu kontakti pāraug mīļoto attiecībās no tā vien, ka viņi ir brīvi un meklē jaunas attiecības. Tad dienesta romāna turpinājums būs tāds pats kā jebkurām attiecībām, tad nav jārunā par sekām, ko dienesta romāns atstāj darba vidē. Ja attiecības veidojas, tad ir vienalga, kur tas notiek – darbā vai ārpusē. Tādās reizēs motivācija ir viena – būt laimīgiem jaunās partnerattiecībās.
•    Atbildība. Atšķirībā no pārējām attiecībām, dienesta romāns veidojas vidē, kurā ir profesionālas un lietišķas attiecības. Tikko šajā vidē ienāk jūtas – simpātijas vai antipātijas – līdzsvars uzreiz tiek izjaukts. Simpātijām vairāk tiek piedots, antipātijas bieži vien saņem nepelnīti. Cilvēki, kuri iesaistās dienesta romānā, ir atbildīgi par to, ka vide darbavietā mainīsies. Viņi, protams, var to slēpt, var izlikties, ka viņus nekas nesaista, bet tas ir neiespējami – pat neverbāli sūtītos signālus mīļotajam uztver arī apkārtējie. Un, ja vēl kāds to izteiks skaļi, tad visiem būs skaidrs – kantorī ir dienesta romāns! Divi cilvēki, kuri darbavietā iesaistās attiecībās, ir atbildīgi arī par šī romāna sekām bēdīga iznākuma gadījumā, jo tādās reizēs tiek sabojāts uzņēmuma mikroklimats.

Kas jāņem vērā sievietei, kura iesaistās dienesta romānā?
•    Noteikti jārēķinās ar to, ka cietīs darba kvalitāte, kaut gan tā cieš jebkurā iemīlēšanās situācijā, arī tad, ja partneris nav blakus un nav kolēģis. Protams, var būt arī pozitīvais pienesums, it īpaši radošo profesiju pārstāvjiem, jo iemīlējies cilvēks kļūst radošāks.
•    Dienesta romānu gadījumā ir ļoti grūti darbu atdalīt no privātās dzīves. Tas var būt apgrūtinoši tad, ja simpātijām tiek vairāk piedots, atļauts un tas skar citus cilvēkus kolektīvā. Tam, pret kuru ir simpātijas, ir vairāk bonusu. Nodalīt privāto telpu ir praktiski neiespējami. Pat ja cilvēki ir vienojušies, ka viņu attiecības ir tikai ārpus darba, tas nav iespējams. Pret viņu pašu gribu, šajās attiecībās tiek iesaistīti arī pārējie kolēģi.
•    Situācijā, ja dienesta romāns beidzas bēdīgi, proti, ar šķiršanos, pamestā puse to pārdzīvo, turklāt šādās reizēs ir apgrūtināta iespēja iziet visas šķiršanās fāzes – noliegumu, dusmas, vainošanu, varbūt pat depresiju un nonākt līdz piedzimšanai no jauna. Dienesta romānā cilvēks paliek acu priekšā, un tas ir ļoti sarežģīti tam, kuram joprojām ir jūtas un kurš ir pamests. Ir grūti otru redzēt, komunicēt vai vienkārši būt tuvumā. Protams, ir nozīme arī tam, cik ilgas un kvalitatīvas bijušas šīs attiecības. Tad var iestrēgt, neiziet cauri šķiršanās stadijām, var saglabāties ilūzija, ka varbūt viss vēl nav beidzies. Var sākties dienesta romāna otrā sērija – traģēdija vai komēdija. Tad ir jautājums, cik ilgi cilvēki ir gatavi sevi mocīt. Katrs tiek no šīs situācijas ārā kā prot – kāds izvairās satikties, cik vien tas ir iespējams, bet cits aiziet no darba, netiekot galā ar šo situāciju. Romāns ir beidzies, ja jūtu līmenī iestājas līdzsvars un cilvēki atkal spēj būt profesionāli un lietišķi.”

Autore: Solvita Velde, žurnāls Una

www.una.lv