Uz aklo randiņu mani pierunāja vecmāmiņa!

Bija jauka rudens diena, kad koku lapas sārtojās, un daba pamazām gatavojās aukstajiem vējiem un saules siltuma deficītam. Tomēr gaisā virmoja rudens smarža un kājas ilgojās iegrimt lapu čīkstoņā. Mana sirds šai gadalaikā tiecās pēc mīlestības, kura vēl līdz šim nebija piedzīvota. Jā, īstenībā, vēl jau biju pavisam jauniņa, man bija tikai 18 gadi, bet, kā jau ikvienam cilvēkam, gribējās blakus tuvu cilvēku, mīļumu, maigumu un mīlestību. Jo dažreiz tik skumji palika un kādas tik domas nenāca prātā! Par to, ka mīlestība man nav lemta, par to, ka esmu ne visai pēc skata un vecums drīz jau klāt.

Es biju ļoti kautrīga un sākumā izvairījos no sarakstes, domāju, ka tā ir tikai izlikšanās vai muļķošanās, ka tas nav nopietni, jo tas taču ir tikai internets.

Tagad ar savu prātu domāju, cik gan liela muļķīte biju! Brīdī, kad jau biju visam atmetusi ar roku un klusībā vairs necerēju, ka sastapšu savu pirmo mīlestību, ieejot savā www.draugiem.lv profilā, ieraudzīju jaunu vēstuli no nezināma puiša. Šī vēstule bija tik sirsnīga un mīļa, tajā bija rakstīts, cik jauki es bildē izskatos un, ka ļoti vēlētos ar mani iepazīties. Es biju ļoti kautrīga un sākumā izvairījos no sarakstes, domāju, ka tā ir tikai izlikšanās vai muļķošanās, ka tas nav nopietni, jo tas taču ir tikai internets. Tomēr pēc kāda laika sākām sarakstīties, ne jau katru dienu, bet vismaz reizi nedēļā gan. Arī savu telefona uzreiz nedevu, jo uztvēru ar aizdomām tādu lūgumu un visu laiku izprašņāju par viņa nolūkiem, kas viņām likās mazliet jocīgi un smieklīgi.

Tomēr pamazām, pamazām...sarunājam, ka varētu beidzot iepazīties dzīvē. Tad mēs centāmies sarunāt, kad varētu satikties, bet vai nu vienam, vai otram nebija laika un visu laiku sanāca atlikt, pārlikt liktenīgo sastapšanos.

Līdz mūsu abpusējai satikšanās reizei, es vienu reizi viņu redzēju autobusā, bet neuzdrošinājos uzrunāt, tomēr jau tad

mana sirsniņā kaut kas ietrīsējās. Ak, aizmirsu piebilst, ka abi dzīvojām vienā pilsētā un pat četrus gadus mācījāmies vienā skolā, tikai viņš klasi zemāk un mēs nevienu reizi viens otru neieraudzījām un nenojautām par otra eksistenci, cik gan dzīve ir interesanta...

Otrā reize, kad viņu ieraudzīju bija referendums, tajā dienā viņš pārbaudīja vēlētāju pases, manu gan ne un mani nepamanīja.

Lapas sen jau kokiem bija nobirušos, tagad tos klāja sniegpārslas arī zeme bija ieguvusi sniegbaltu rotu, tuvojās Ziemassvētki....

Izdomāju, ka labāk neiešu. Taču vecmamma mani pierunāja un es devos uz norunāto satikšanās vietu.

Un beidzot mēs bijām sarunājuši tikties. Tas bija 2006. gada 21. decembris, diena, kura manā prātā būs tik ilgi, kamēr vien

neiestāsies atmiņas zudums. Man bija tik ļoti bail doties uz šo tikšanos, nezināju, kas mani gaidīs, pa galvu šaudījās domas nežēlīgā ātrumā un es pat beigās izdomāju, ka labāk neiešu. Taču vecmamma mani pierunāja un es devos uz norunāto satikšanās vietu. Ārā bija auksts, tomēr uztraukums padarīja mani tik karstu... un pēkšņi mūsu skatieni sastapās, bija neveikls klusums un, kad sākām runāt, nevarējām beigt mūsu sarunu. Nākošajā dienā sarunājām satikties atkal un tā līdz Ziemassvētkiem tikāmies katru dienu. Atzīšos, tā nebija mīlestība no pirmā acu skatiena, drīzāk no trešā, jo es biju nedroša un nobijusies, pirmoreiz piedzīvoja randiņu un mani mulsināja viņa komplimenti, viņa skatiens. Vienlaicīgi jutos neticami labi un neziņā par to, kas būs tālāk. Es domāju kā gan es varēju viņam iepatikties, jo neesmu jau nekāda skaistule-modele un
tobrīd man arī zems pašnovērtējums. Un tagad viņš manu pasauli apgrieza otrādi un pietika tikai saņemt kādu sms vai dzirdēt viņa balsi, ka es sāku justies dīvaini.

Tieši pēc Ziemassvētkiem draugos viņš atsūtīja dzejoli veltītu man, kuru uzrakstīt iedvesmoju tieši es. Tai brīdī es jutos kā princese un dzejolis manu sirdi aizkustināja kā nekas līdz šim.

Pēc kāda laika, tuvāk uz pavasara pusi viņš uzrakstīja vēl vienu dzejoli veltītu man, tas gan bija skumīgāks, jo mūsu starpā sāka parādīties pirmās domstarpības un var teikt, ka rozā brilles pamazām krita nost...skaisto mirkļu palika aizvien mazāk, sākās dažādi strīdi un jūlijā mēs izdomājām, ka vajadzētu šķirties, tomēr tā pavisam izšķīrāmies tikai novembrī. Šeit arī vajadzētu mūsu mīlas stāstam beigties, bet par pārsteigumu mums abiem tās nebija beigas. Lai gan es domāju, ka nekad vairs viņu neredzēšu, mēs nekad vairs nerunāsimies un mana pirmā mīlestība ir aizgājusi. Kādu laiku es jutos kā bezfilmā, katru rītu piecēlos ar domām par viņu, cerēju, ka piezvanīs vai atrakstīs, bet bija tikai bezgalīgs klusums, es jutos sāpināta un viņa vārdi, ka viņš mani nemīl un, ka negrib būt ar mani kopā, man dūra dvēselē nežēlīgi skarbi. Es domāju, redz kā ir, ka kādu iemīli, iemācies uzticēties un ļaujies otram, protams, es pārāk biju viņam pieķērusies, bet sirdij jau nepavēlēsi.

Manas sāpes nebija ilgas, jo draugos sāku sarakstīties ar jaunu puisi, kas palīdzēja man aizmirst viņu un es padomāju, ka

viss, kas notiek, notiek uz labu un drīz jau būs pavisam labi, lai gan bija brīži, kad atcerējos vecos laikus. Tomēr arī ar šo puisi attiecības pārtrūka pašā sākumā, tikai nu jau sāpēja pavisam maz un es to uztvēru kā normālu parādību un gāju uz priekšu.

Mēs neesam perfekts pāris, bet mūsu starpā valda saskaņa, mīlestība, sapratne, atbalsts, mīļums, sirsnība, atsaucība un mēs zinām, kas ir vientulība un ilgas pēc cilvēka, kam tu esi ļoti dārgs un īpašs.

Kokiem sāka plaukt lapas, saulīte sildīja manus vaigus, ārā čivināja putniņi, no zemes savas galviņas sniedza krokusi, narcises un es devos uz Salaspils dzelzceļa staciju, lai dotos uz Rīgu – uz skolu. Gaidot uz peronu vilcienu, pēkšņi ieraudzīju kaut ko līdzīgu viņam, sākumā domāju, ka man laikam rādās, bet viņš tuvojās un nē, tās nebija halucinācijas, tas tiešām bija viņš. Pēc 4 mēnešu pārtraukuma mēs viens otru ieraudzījām atkal. Dzīves ironija slēpjas faktā, ka es iepriekšējā dienā biju izdomājusi, ka braukšu ar vienu vilcienu ātrāk, tomēr kāds augstāks spēks lika man pārdomāt un braukt ar vienu vilcienu vēlāk. Turpretim viņš bija izdomājis, ka brauks ar vienu vilcienu vēlāk, bet izdomāja, ka brauks ar vienu vilcienu ātrāk. Liktenis ar mums izspēlēja joku, kuram bija neticams spēks. Viņš gan bija iedomājies, ka esmu jau apprecējusies ar to otru puisi un es arī biju pārliecināta, ka viņam noteikti ir meitene. Līdz Rīgai braucot noskaidrojām, ka abi esam brīvi, bet to, ka varētu saiet kopā, tāda doma mums prātā nemaz nenāca. Tomēr kaut kāds strāvojums starp mums bija un mēs atkal šad un tad sākām sarakstīties, sarunājām spēlēt basīti, iet peldēties un sauļoties, bet tās bija vairāk draugu attiecībās.

Kaut kā nemanot, pienākot vasarai, arī mūsu jūtas atgriezās un uzņēma jaunus apgriezienus. Nē, pagātne nebija aizmirsta, pagāja laiks, kamēr spējām piedot viens otram pārdarījumus un iemācīties uzticēties un uzklausīt. Tomēr mūsu attiecības uzlabojās, mēs atradām zudušo kontaktu starp mums un pamazām viss uzlabojās. Tiesa gan, mūsu attiecības nebija tādas, kādas tās bija pašā sākumā, tas, kas mums bija, tas bija zudis. Es šo tikšanos uztvēru kā otru iespēju un no likteņa nav iespējams aizbēgt. Atceros, vienreiz, kad bijām abi baznīcā, lūdzu Dieviņam, ja mums lemts būt kopā, tad, lai tā būtu, ja nē, lai mūsu ceļi šķiras pavisam. Dieva ceļi ir neizdibināmi un viņš mūs vada pēc sava prāta, bet varbūt Viņš uzklausīja manu vēlēšanos.

Tā jau pagājušas 3 pavasari, 3 vasaras, 3 rudeņi un klāt jau 4 ziemā, ka mēs esam pazīstami kopā ar viņu, kā es saucu –

brīnumiņu. Mūsu attiecībās ir bijis tik daudz pozitīvu un negatīvu emociju, pat naids, esam cīnījušies par savām attiecībām un viens par otru. Nevarētu teikt, ka tās ir bijušas vieglas, vienkāršas, bet gan ļoti sarežģītas un nesaprotams. Tomēr, kaut kas mums nav ļāvis padoties un par spīti visam, mēs esam kopā, kas arī ir mazs brīnums. Ja man kāds teiktu, ka mēs tomēr būsim kopā, es pasmietos, bet laikam ir nepieciešami dzīvē pārbaudījumi, kas palīdz saprast sevi un otru cilvēku.

Mēs neesam perfekts pāris, bet mūsu starpā valda saskaņa, mīlestība, sapratne, atbalsts, mīļums, sirsnība, atsaucība un mēs zinām, kas ir vientulība un ilgas pēc cilvēka, kam tu esi ļoti dārgs un īpašs. Pats svarīgākais ir uzklausīt vienam otru, ja kaut kas ir uz sirsniņas vajag droši stāstīt, ja grūti pateikt, var uzrakstīt, bet tas ļoti palīdz attiecībās. Censties pēc iespējas vairāk pavadīt laiku kopā un savu mīlestību izteikt ne tikai vārdos, bet vairāk tieši darbos un attieksmē. Nekad nepārstājiet ticēt mīlestībai, izbaudiet pilnvērtīgi mirkļus, ko Jums sniedz dzīve un novērtējiet to, kas Jums ir.

Iesūtījusi Krista, stāstu konkursa Mēs iepazināmies draugiem.lv dalībniece

VISUS KONKURSA STĀSTUS LASI ŠEIT!

UZMANĪBU! Konkursam papildināti noteikumi!