Tautas deju ansambļa "Zelta sietiņš" vadītāja Baiba Šteina: Manuprāt, mūsdienās vecāki bērnus pārāk saudzē

Baiba joprojām ir lielākā Latvijas bērnu tautas deju ansambļa Zelta sietiņš mākslinieciskā vadītāja, taču, kā pati atzīst, tā darbībā iesaistās visai maz. Ansamblim ir spēcīga pedagogu komanda: ilggadējā deju skolotāja Mairita Ramza, jaunie un talantīgie Elīna Kovaļevska, Inga Čakāne, Andris Pudāns, izcilā koncertmeistare Valentīnu Popova. Kolektīva virsvadība uzticēta Baibas meitai Dacei Adviljonei, kura ir arī Dziesmu un deju svētku mākslinieciskā vadītāja. Pati Baiba daudz nekavējas atmiņās par to, kas bijis, bet vairāk domā par nākotni. Novembrī kolektīvam gaidāms uzvedums, kuru viņa cer izveidot tādu, lai varētu “iztikt bez liekas runāšanas”, bet goda vietā likt deju. Valsts kultūrkapitāla fondā saņemts finansējums jaunam projektam, tāpēc nav variantu – ir jāstrādā. 

“Man šķiet, ka mans ceļš ir ielikts liktenī. Piecu gadu vecumā piedzīvoju difterijas operāciju,” horeogrāfe stāsta un parāda rētu kaklā. “Mamma mani, nomales meiteni, no Teikas aiznesa uz Bērnu slimnīcu. Ārsts bija vaicājis – ko jūs man atnesāt beigtu bērnu? Acīmredzot tas ir noteikts zvaigznēs, ka man jāstrādā un jādara tas, ko devis liktenis.” 

Baiba ir dzimusi rīdziniece, savus pirmos dzīves gadus pavadījusi kara apstākļos. Ģimenei klājies grūti, taču tas viņai nav liedzis sapņot, sasniegt augstas virsotnes un iegūt visdažādākos apbalvojumus. “Manas pirmās skatuves bija Teikas malkas šķūnīši. Zinu, ka mamma dzīvē gribēja panākt daudz, – viņa spēlēja tenisu, brauca ar slēpēm. Bet tad nāca karš, tētis mūs pameta. Mamma dzīvē mani virzīja, bet dažreiz bija arī nežēlīga. Taču tas ir devis man ļoti daudz,” savu bērnību ieskicē māksliniece. 

Skatuviskā deja vai šovs 

Baibas deju mūžs ir krāšņs – dejot viņa sākusi jau 1946. gadā, par dejas pedagoģi strādā kopš 1958. gada, vēl mācoties Teikas vidusskolā (kādreizējā Rīgas 36. vidusskolā,) skolas sarīkojumos saviem klasesbiedriem iestudējusi pašsacerētas deju programmas. Horeogrāfe smejoties atzīst, ka tas mūsdienās ir viņas trūkums. “Es pārāk daudz zinu, tāpēc mani ir grūti pārsteigt. Lai es būtu ieinteresēta skatīties un priecāties par priekšnesumu vai uzvedumu, ir jābūt jaunrades momentam, kaut kam tādam, ko es neesmu redzējusi.” Šajā pavasarī kā skatītāja viņa piedzīvojusi vairākus koncertus un uzvedumus. Baibai ir svarīgi redzēt un būt lietas kursā par to, kas notiek dejas pasaulē, tāpēc viņa aktīvi seko līdzi tam, ko dara kolēģi. Savu mūžu viņa veltījusi skatuviskajai dejai, bet Baibai ir viedoklis arī par citiem dejas žanriem. “Katrs dara savu darbu, bet man laikmetīgā deja nav izprotama. Man kādreiz saka – Baiba, tas ir jauns laikmetīgās dejas žanrs! Es skatos – nogāžas zemē, griežas, griežas un tad sāk skriet. Man tā izskatās pēc skriešanas. Jā, es nemāku lišķēt. Kādreiz kolēģi zvana pēc koncertiem un vaicā manu viedokli, un tad es prasu – vai tu gribi medu vai taisnību?” Baiba labestīgi iesmejas. 

No personīgā arhīva.

Atzinīgus vārdus viņas velta nesen izskanējušajiem II Jauniešu deju svētkiem, kas notika Liepājā, tomēr atklāj arī nianses, kas līdz galam nav uzrunājušas. “Kopumā par notiekošo dejas pasaulē mans viedoklis ir pozitīvs. Arī pēc jauniešu svētkiem es Jānim Purviņam nosūtīju pateicības ziņu. Ir svarīgi, ka labās lietas pasaka. Šajos svētkos es redzēju, ka stadionā beidzot valdīja deja un dejotprieks, nevis tika veidots šovs.” Horeogrāfe novērojusi, ka pēdējā laikā ir tendence veidot uzvedumus ar spilgtiem šova elementiem. Tas novirza fokusu no dejas. “Dejas valodu nevajag samežģīt! Tāpat ir tendence aizrauties ar tekstu. Kāpēc man dejas koncertā pusstundu jāklausās lasījums no Virzas Straumēniem? Vai Deju svētkos jāklausās, kā Keišs ir ceļojis pa Latviju? Es domāju, ka programmai jābūt tādai, ko var saprast bez liekas runāšanas. Šī pseidoromantika un patriotisms ir pārspīlēts.” 

Mūža darbs “Zelta sietiņā”

Baibas izveidotais deju kolektīvs jau ir nosvinējis 65 gadu jubileju un turpina darboties. Tagad tajā ir deviņas grupas, kurās dejo bērni un jaunieši no trīs līdz deviņpadsmit gadu vecumam. Horeogrāfes ieguldījums latviešu skatuviskās dejas un īpaši bērnu dejas attīstībā ir iespaidīgs, taču Baiba Šteina nepieķeras saviem apbalvojumiem. “Negribētu teikt, ka es tos nenovērtēju. Novērtēju, bet savu darbu vairāk vērtēju pēc tā, ko esmu iedevusi saviem audzēkņiem. Nav tā, ka es nolieku ordeni, skatos uz to, un priecājos. Caur manu skolu ir izgājuši tūkstošiem skolēnu, un mans lielākais prieks ir tas, ka dejas pasaulē esmu ievedusi arī citus.” Baiba ir saskaitījusi sešus virsvadītājus, kas caur viņu nonākuši Skolēnu deju svētkos. “Jā, Arta Melnalksne, Gints Baumanis, Dace Adviljone, Janīna Nurka, Ojārs Lamass un pat Agris Daņiļēvičs. Viņš gan nebija mans audzēknis, bet viņš pirmo reizi uzkāpa tribīnē, jo es viņam uzticēju veidot vienu svētku bloku,” ar smaidu atceras horeogrāfe. 

 No personīgā arhīva.

Arī meita Dace ir Baibas audzēkne, un nu jau viņa iesaistās kolektīva vadībā. Vaicāta, kādas ir sajūtas, kad vadības groži pamazām jāatdod jaunajai paaudzei, Baiba ar izbrīnu uz mani paskatās un mierīgi saka: “Nekādas! Tas ir normāli. Es jau kādreiz smējos – tas ir tāpēc, ka esmu paslinka. Man ir pienākums pret manu kolektīvu, ko esmu izveidojusi. Man ir jārūpējas, lai kolektīvs var mūžīgi mūžos strādāt. Es lepojos ar katru audzēkni, kurš savā darba jomā ir sasniedzis panākumus, un īpaši, protams, radošajā jomā. Tā radās arī ideja jaunā uzveduma tapšanā iesaistīt Zelta sietiņa absolventus – topošo režisori Rasu Droisku, divas mākslinieces Annas (Asari un Ābeli), arī dzejnieci Annu Siminu, video un gaismu mākslinieku Kristapu Kadiķi.” 

Policejiskais pulciņš 

Par pazīstamajiem kolektīviem nereti ir dažādi stāsti, mīti, puspatiesības. Arī Zelta sietiņš kādreiz tiek dēvēts par pārāk stingru, pārāk prasīgu ansambli. Baiba par to tikai pasmaida. “Jā, man reiz viena žurnāliste teica, ka mums ir policejisks kolektīvs. Ko tas nozīmē?” Kolektīvā un mākslā esot savi noteikumi, un ir lietas, ka nav pieņemamas, piemēram, koncerta laikā bērniem iziet skatītāju zālē un iet uz bufeti ēst, kad mugurā ir skatuves tērps, uz skatuves skaļi sarunāties. Arī mēģinājumu kultūra ir augstā līmenī, tērpiem un matu sakārtojumam jābūt atbilstošam.  

“Manuprāt, mūsdienās vecāki bērnus pārāk saudzē. Redzu, ka piecus sešus gadus vecam bērnam mamma pēc 45 minūšu deju nodarbībās uzreiz rokās liek bulciņu – jo viņš ir piekusis! 

Dzīvē jums neviens pēc 45 minūtēm nedos atpūsties! Tā ir arī dzīves skola. Bērniem un jauniešiem piedalīšanās amatieru kustībā ir darbs, un viņi zināmā mērā ir mākslinieki. 

Tie bērni un jaunieši, kuri kaut ko dara papildus – dejo, dzied, sporto, nodarbojas ar mākslu –, ir jau pakāpi augstāk tikuši,” uzskata Baiba.

Tās nav ekskursijas  

Kā vienu no sava darba lielākajām pievienotajām vērtībām Baiba min braucienus, kuros tiek aizvesti bērni un jaunieši. Viņa nosauc Zelta sietiņa plānus tuvākajam laikam, un tie ir iespaidīgi. Tikko kolektīvs viesojies Limbažos ar repertuāru, kuram mūziku sarakstījis Raimonda Pauls, ieplānota piedalīšanās arī IKEA Bumbiņu festivālā, jūnijā gaidāms festivāls Lietuvā, jūlijā – Amerikas Savienotajās Valstīs, bet tad ceļš vedīs uz Ķīnu.  “Tas ir mans uzdevums – dot bērniem iespēju redzēt un iepazīt pasauli. Taču tās nav ekskursijas, tie ir festivāli, ko kolektīvs apmeklē un kuros piedalās. Agrāk tos bija vieglāk organizēt, jo bija valsts atbalsts, tagad tas balstās uz vecāku kabatām. Taču bērniem tas dod ļoti daudz. Es redzu, kā viņi pēc šādiem braucieniem izaug – gan attieksmē pret deju, gan pret tautu.” Baiba izstāsta par kādu paradumu – kolektīvam ir tradīcija no katra festivāla atvest kādu deju. Nesen Marokā iemācījušies ukraiņu deju, kas vecākajai grupai ļoti iet pie sirds. “Tad mans virsuzdevums ir sasniegts.”

 No personīgā arhīva. 

Baiba ļauj nedaudz ieskatīties arī deju pasaules neredzamajā pusē. Ir likumsakarīgi, ka pēc pilngadības sasniegšanas jaunieši turpina dejot citos kolektīvos, taču gadās, ka citi kolektīvi mēģina padsmitniekus pārvilināt pie sevis jau ātrāk. “Sešpadsmit gados jaunietis ir pusaudzis, tīnis. Ir noteikti dzīves posmi, kas jāizdzīvo, nevajag pārāk ātri ielēkt lielajās biksēs,” saka Baiba un atzīst, ka šādos gadījumos sāp sirds, jo parasti visi bērni kolektīvā dejo jau kopš mazotnes. “Augstākās raudzes ansambļu tieksme iesaistīt savās rindās sešpadsmitgadīgus un pat jaunākus dejotājus ir noziedzīga un absurda. Nevar šajā vecumā pilnvērtīgi nodejot ne Pie Daugavas, ne Dejotprieku. Tehniski, protams, var, jo ir apmācīti no bērnības, bet ar iekšām, kā teica Harijs Sūna, ne.”

Ceļš uz virsotnēm

Kā iespējams visu savu mūžu tik neatlaidīgi strādāt un paveikt tik daudz? Ar Baibas Šteinas attieksmi pret dzīvi, humoru un dzīvesprieku, šķiet, ka tas ir bijis viegli – kā plīvojot. Tomēr viņa atzīst – ceļš uz panākumiem vairāk ir bijusi sīva cīņa, nevis viegla pastaiga pa ziedu pļavu. “Panākumi nāca cīņas ceļā. Tas mani norūdīja un darīja lielāku, labāku, gudrāku. Novēroju, ka tagad jaunie deju virsvadītāji par ātru saņem gatavo kumosu. Es izgāju visu ciklu – sākumā biju skolotāja, tad deju autore, virsvadītāja vienam Deju svētku blokam, tad – mākslinieciskā vadītāja. Tas norūda, un tādā veidā var iemācīties visu. Pieredzei jābūt. Šo profesiju nevar apgūt augstskolā. Pašlaik ceļš līdz augstienei ir stipri atvieglots,” spriež pieredzējusī horeogrāfe. 

 Foto: A.Liepiņš

Baiba atceras laiku, kad viņai bijis ap gadiem četrdesmit. Uldis Žagata toreiz teicis, ka viņai noteikti vajag būt virsvadītājai, taču vispirms “jāpalauž tie citi, ar nosaukumiem”. “Man priekšā bija dāmas ar nosaukumiem un tā laika ordeņiem. Es jau arī paspēju dabūt to titulu – Latvijas nopelniem bagātā mākslas darbiniece,” smej Baiba un uzsver, ka viss, kam cilvēks iziet cauri, viņu dara bagātāku. Sevi viņa dēvē par sūkli, kas uzsūc visu jauno. “Mani interesē viss! Mēs ar meitām katru vakaru sazvanāmies un apspriežam to, kas noticis. Man nav grūti pajautāt, ko domā citi, un tajā ieklausīties. Joprojām esmu gatava mācīties un uzzināt.”

Saglabāt prāta jaunību 

Ne viens vien, kas prot rēķināt, pabrīnīsies par Baibas Šteinas enerģiju un pozitīvo attieksmi pret dzīvi, – viņai aprīlī palika 86 gadi! Baiba atklāj, ka nepārtraukta saskarsme ar bērniem, jauniešiem ir tā, kas uztur formā. Viņa nespēj iedomāties, ka varētu aiziet uz mēģinājumu vai koncertu bez ieveidotiem matiem, neuzkrāsojusies vai nošņurkušā tērpā. “Ja man nav frizūras, tad visa Rīga jau zina, ka man ir cepures. Man ir vesela cepuru kolekcija, ko lietoju. Izvēlos spilgtas krāsas apģērbu, ļoti reti valkāju melnas drēbes,” par ikdienas paradumiem stāsta horeogrāfe un piebilst, ka šāds skatījums uz dzīvi ir viņas raksturā. Taču vienlaikus viņa ļoti godīgi atzīst, ka dzīvē jau nav tikai gaišās krāsas vien. “Es liekuļotu, ja teiktu, ka man brīžiem nav grūti. Bet ko tas dos, ja es to stāstīšu vai izrādīšu? Kam no tā būtu labums?” 

 No personīgā arhīva.

Baibas meitas ir mākslinieces lielais atbalsts un uzmundrinātājas, kādreiz viņas iepriecina mammu ar kādu apģērbu vai modes preci. “Es cenšos uzturēt garu un turēt rumpi, muguru taisni. Es varu sēdēt tikai šādi! (Parāda taisnu muguru – red.). Vai tas ir viegli? Nē! Ja mana vecuma sievietes par sevi nerūpējas… Nu, tas ir viņu ziņā, kā izskatīties vai justies.”   

Baibu uzjautrinot tikšanās ar vienaudžiem, jo tad parasti pirmais jautājums ir par veselību, dažkārt pat ar humoru izskanot jautājums – un tu vēl esi dzīva? Viņa atklāj, ka pašlaik nejūtas tik labi, kā vēlētos, bet ir apņēmības pilna, to labot. “Man jātiek ar sevi galā! Man patīk iet uz izrādēm un koncertiem, un, ja es to nevaru, tas mani traumē. Ir jāatrod spēks sevī. Mani kaitina, ja nevaru izdarīt to, ko varēju agrāk.”

Es varu kļūdīties, bet neesmu ļauna 

Baiba atklāti runā par visu, un skaidrs, ka garajā mūžā ir piedzīvots daudz, atminas, cik jauna bija, kad sagāja kopā ar nu jau aizsaulē aizgājušo pazīstamo horeogrāfu Uldi Šteinu, un iesmejoties teic, ka mūsdienu jauniešiem daudz kas no tā laika attiecībām varētu nebūt saprotams. “Meitas saka, ka man vajadzētu rakstīt dienasgrāmatu. Varbūt vajadzētu ar’! Neteiktu, ka es dzīvē būtu gājusi tikai taisnus ceļus. Esmu kļūdījusies, nodarījusi pāri gan tuvākajiem, gan tālākiem. Bet nekad neesmu vēlējusi ļaunu. Es galīgi neesmu pareizs cilvēks, bet ļaunuma manī nav nekāda.” Baiba arī uzskata, ka ļauns un dusmīgs cilvēks nemaz nespētu dejot. Viņasprāt, 

deja sākas galvā, ar prātu, tad pieslēdzas sirds, un tikai tad tā iet uz kājām – nekad citādi.

Tāpēc pirms dejas mācīšanas tiek veikts rūpīgs darbs un dejas ideja stāstīta arī bērniem, bet katra paša ziņā ir tas, cik daudz no tā visa ņemt pretim.

Deja ir visa Baibas Šteinas pasaule, taču kas viņu iepriecina bez tās? Protams, tās ir meitas Dace un Anna, mazdēli Svens un Aleksis, znots Ivo. Viņi visi ir vai ir bijuši dejotāji. Iepriecina arī grāmatu lasīšana – viņa cenšas izlasīt kādu nopietnāku grāmatu un tad atļaujas arī kādu detektīvu. Tāpat spēku dod daba un jūras tuvums. Tomēr par visu vairāk Baiba novērtē labu pašsajūtu un veselību. Viņa gan smaida, ka pašreizējā medicīnas attieksme pret senioriem vārdiski pastāv, bet pēc būtības tā ir stipri nonivelēta. “Iedomājieties, es aizeju pie ārsta, un viņš man jautā – vai jūs gribat tabletes? Es saku, ka negribu, un ar to arī beidzas visa ārstēšana. Es par to mazliet smaidu,” labestīgi stāsta Baiba. 

Deja joprojām ir mākslinieces pasaule, taču vēl svarīgāka par to ir viņas attieksme pret dzīvi – ar taisnu muguru, skaidru prātu un gatavību interesēties par visu jauno. Arī tad, kad gadu kļūst vairāk, viņa joprojām raugās uz priekšu, nevis atpakaļ.