Deja ir tribīne, no kuras bērnam paust savas sajūtas. Intervija ar Sintiju Siliņu

Laikmetīgās dejas ceļš Latvijā

Profesionālā līmenī laikmetīgās dejas pirmsākumi meklējami 90. gadu sākumā, kad horeogrāfe Olga Žitluhina, krītot dzelzs priekšskaram pēc valstiskuma atjaunošanas, visa jaunā ideju un atklājumu murskulī pamanīja arī PSRS okupācijas laikā nokavētās un pat apslāpētās dažādās dejas attīstības formas. 1999. gadā Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA) tika uzsākta laikmetīgās dejas horeogrāfijas izglītības programma un šobrīd tajā studē jau 8.paaudze Šīs programmas absolventi strādā kā neatkarīgi mākslinieki, ir aktīvi profesionālā teātra vidē, kā arī sniedz ieguldījumu jaunajā paaudzē – strādā bērnu un jauniešu deju studijās un profesionālās ievirzes deju skolās.

 Sintija Siliņa, 2009. 

Ar Kultūras ministrijas atbalstu 2017.gadā radās Dejas balva. Tajā integrēti četri žanri – līdztekus laikmetīgās dejas kategorijām, turpat arī klasiskās dejas, skatuviskās tautas dejas un citi populārie dejas žanri. Apbalvojums palīdz veicināt jaunradi un tajā nereti nominācijas sastopami arī profesionālu horeogrāfu veidoti dejas darbi bērnu auditorijai un ar bērnu/jauniešu dalību.  

Tas, kas laikmetīgajā dejā fascinē pašu Sintiju, ir redzēt unikālas kustību valodas, autentiskas dejas tehnikas un izpildījumus un neierobežotu tematisko tvērumu. 

Cirks un deja 

Kopš 2026.gada Rīgas cirks savā mākslinieciskajā programmā iekļāvis arī laikmetīgo deju. Un tas nav nejauši, ka Dejas māja jeb šī dejas programma (nevis fiziska māja), ir tieši tur, jo, tāpat kā cirks, arī deja ir kustībā balstīta mākslinieciska prakse. Laikmetīgajā dejā un laikmetīgajā cirkā cilvēka ķermenis un kustība kļūst par primāro instrumentu, kas rada un rāda mākslas pieredzi.

 No Dejas mājas Rīgas cirkā programmas atklāšanas. Izrāde #piecērt8000. Dejotāja Elīna Gaitjukeviča. Fotogrāfe Julia Zhiltuhina, 10 Feb 2026

Programmas "Dejas māja" mērķis ir radīt platformu profesionālās laikmetīgās dejas māksliniekiem un skatītāju iespējai to redzēt regulāri un konkrētā vietā, nodrošinot arī iespējas jaunu ideju attīstīšanai mākslinieciskajās rezidencēs. 

Bērnu ceļi uz laikmetīgo deju 

Kopš 2019.gada Rīgas Baleta skolā ir integrēta laikmetīgā deja profesionālās vidusskolas izglītības līmenī kā sagatavošanās augstākās izglītības programmām.

Taču milzīga ir bērnu un jauniešu dejas kustība Latvijā, kas nav tikai skatuviskā tautas deja un sarīkojuma dejas. Sintija pati dejas ceļu sākusi skatuviskās latviešu tautas deju kolektīvā, nedaudz arī sarīkojuma dejās, bet kā atklājumu un savu dejas tramplīnu sauc deju studiju “Intriga” Jelgavā. Tā ir leģendāra deju studija, ko 80-o gadu beigās izveidoja jaunas meitenes ar pašiniciatīvu un milzīgu kaislību pret deju un iesāka dejot stilus, ko šobrīd saucam par hip-hop un šova deju, kā arī veidot oriģinālhoreogrāfijas. Tajā laikā dejas izglītībā neeksistēja šādi žanri. Šobrīd tādus var apgūt Latvijas Kultūras koledžas dejas programmā.

Līdz ar skatuvisko tautas deju, populāro žanru deju studijas ir izplatītākais veids, kā bērni uzsāk savu dejas pieredzi. Viņus aizrauj šī dažādība un katrs var atrast sev piemēroto izpausmi kustībā gan no fizikalitātes, gan no mākslinieciskā vēstījuma perspektīvas.

Taču dejošana nav tikai vienkārši veids, kā pavadīt brīvo laiku, jo dejas māksla arī bērnu un jauniešu kustības līmenī ir attīstījusies par māksliniecisku pieredzi. Horeogrāfi nereti veido dejas izrādes ar bērniem saistošu saturu un ar pašu bērnu dalību bērnu auditorijai.

Deju grupa “Ritms”, kuru vada Sintijas draugi, bijušie kursabiedri un kolēģi Elīna un Dmitrijs Gaitjukeviči, ar vecāko grupu – vidusskolas vecuma jauniešiem – gatavo profesionālas īsformāta un pat pilnmetrāžas dejas izrādes. Viņi īsteno izrādes, kas skar pašiem jauniešiem aktuālas tēmas, piemēram, pēdējā izrāde “Ar acīm ciet” ir par bailēm un to pārvarēšanu, kurā tēma, par ko dejo, ir vienlaikus ir arī izpētes un pašrefleksijas process. Dejotāji paši kļūst par izrādes satura radītājiem. 

 Sintijas Siliņas horeogrāfija. Izpilda deju grupa “Ritms”

Savukārt profesionālās ievirzes deju skolas "Benefice" vadītāja Annika Andersone ar dažādu profesionālu horeogrāfu iesaisti nesen ar bērniem un jauniešiem veidoja izrādi “Kijiva-Rīga” par smagu tēmu – ukraiņu bēgļu bērnu gaitām un pieredzi te, Latvijā. Bērni caur kustību iemiesoja Ukrainas bērnu dokumentālos stāstus.

Latvijas dejas vidē ir sasniegts tāds apzinātības un atbildības līmenis, ka horeogrāfi arvien vairāk un vairāk izvēlas risināt tādas tēmas dejā, kas ir saistošas viņiem pašiem. Viņi jautā: “Par ko mēs varētu dejot? Kas jūs interesē? Kāda ir tā realitāte, kurā jūs dzīvojat?” Un rezultātā es kā skatītājs atnāku ne tikai ieraudzīt dejas izpildījumu, ne tikai savu bērnu radošā izpausmē, bet varu paskatīties arī plašāk – par ko domā un kā jūtas bērni un jaunieši šajā vietā un šajā laikā?      

Deja – antidots krēslam

Sintija savulaik kopā ar dramaturgu Evartu Melnalksni veidojusi iesaistes-imersīvu izrādi “Mans līgums ar krēslu” (producents Ģertrūdes ielas teātris, 2022) par to, ka mūsdienu realitāte ir sēdēšanas kultūras realitāte. Krēsli veido lielu daļu publiskās telpas, arī izglītībā, kā arī liela daļa profesiju ir sēdošas. Protams, tas skar arī bērnus. Sintija nevēlas kādu kustību praksi priviliģēt pār citām, taču ne tikai sports, bet arī deja un cirks ir sēdēšanas antidots. Turklāt deja piedāvā apvienot šo bērnam, bet patiesībā ikvienam nepieciešamo fizikalitāti ar mākslinieciskas izpausmes dimensiju.

Tribīne bērna sajūtām

Sintija dalās savās pārdomās par to, ka jauniešu izvēle arī Latvijā kļūt par profesionālu dejotāju vai horeogrāfu varētu būt saistīta ar to, ka ne visi grib un spēj pieņemt sēdēšanas realitāti kā galveno fizisko izpausme profesijai, īpaši, ja esi jauns un kinētisks cilvēks. Profesijas, kurās tāds vari būt, mūsdienās nav daudz. Protams, ir arī sporta nozare un fitnesa industrija. Bet Sintija uzskata, ka izvēlē par labu kustībā balstītā mākslinieciskā praksē, kāda ir deja un cirks, svarīga ir tieši mākslinieciskā un neverbālā emociju izpaušana. 

Deja, līdzīgi kā mūzika un vizuālā māksla, bērnam dod platformu, kurā viņš var paust savu pasaules skatījumu, kas nav iespējams citā vidē, piemēram, skolā. Īpaši, ja skolā vai ģimenē ir stingri hierarhiskas attiecības. 

Bez šaubām – arī galopā vai piruetē var  izpaust savas emocijas. Tomēr laikmetīgā deja, kurā ir plašas improvizācijas un horeogrāfisko tematiku iespējas, var kalpot bērnam kā tribīne, kur bērns pats ir pilnvērtīgi tiesīgs izteikt savas pasaules sajūtas bez pašcenzūras un vērtējuma.

Sava ķermeņa sajūtu izzināšana caur mākslinieciskām praksēm palīdz arī labāk saprast savu iekšējo pasauli. Un veselības, tostarp mentālās veselības stiprināšana, novērtējot kustību prakšu milzīgo ietekmi, ir kļuvusi par būtisku vajadzību mūsdienās visos vecumos.

Dejot pašam vai ļaut to darīt spoguļneironiem 

Covid-19 pandēmijas laikā pastāvēja pamatotas bažas, ka dejas tradīcija ir apdraudēta, ka neviens vairs nedejo un nedejos… Taču viss izvērsās gluži otrādi. Tautas dejas kolektīvi piedzīvoja jaunu uzrāvienu, arī bērnu un jauniešu grupas dejas studijās ir pārpildītas, pat nākas atteikt, jo studijām trūkst telpu un pedagogu kapacitātes. Cilvēki meklē iespējas, kā kustēties. 

Tas ir izplatītāk, ka gan pieaugušajiem, gan bērniem patīk labāk pašiem dejot, nekā skatīties, kā to dara citi. Tomēr tas, ko gūstam no skatīšanās uz kustību ir neiroloģiskā līmeņa darbības. Spoguļneironi ir tik aktīvi, ka muskuļi mikrolīmenī kontraktējas sinhroni ar ķermeņiem, kuru novēro, tā liecina pētījumi. Šis neiroloģiskais fenomens savā ziņā ir tāda kā pseidodeja, – vērojot citu ķermeni, tā darbības ietekmē tavu ķermeni, skaidro Sintija. 

Kas jāzina vecākiem, kuru bērni dejo

Sintija iesaka ikvienam vecākam iedziļināties, ko katrs dejas žanrs sevī nes, un tā godīgi, zinot savu bērnu, izprast, vai tas ir saskaņā ar viņa personību. Viņa atceras savu pirmo pieredzi deju kolektīvā, kurā bija ļoti strikta organizētas grupas situācija tik ļoti, ka dejas pieredze palika otrajā plānā. ”Tas bija ļoti mehāniski, mazliet pat militāri. Atskatoties es domāju, ka tajā ir arī labais – sadarbības grupā un organizētības ieaudzināšana, bet manai personībai tas galīgi nederēja,” atzīst Sintija. Taču mūsdienās ir ļoti plaša dejas žanru pieejamība bērniem, tostarp liberālāki, kāda ir laikmetīgā deja.

Jebkurā dejā ļoti vērtīgi ir analogi (tātad dzīvi) socializēšanās apstākļi. “Es nevaru iedomāties nevienu žanru, kurā vairāk vai mazāk, tomēr nedejotu kopā ar kādu. Pat, ja esi individuāls un dejo viens pats – kā tas ir breika dejā, tik un tā treniņformātā esi iesaistīts ar vienaudžiem un mācies sadzīvot un sadarboties.” 

Ir jārēķinās ar to, ka dejot ne vienmēr ir viegli, jo tas ir fizisks darbs, tas prasa disciplīnu, arī sāpju pārvarēšanu. Lai izkoptu kādu elementa pilnību, tā vienmēr ir mazliet robežu pārkāpšana, piemēram, stiepšanās vai griezienu tehniku apguvē. Jā, ir bērni, kuri atnāk un viss izdodas viegli un ātri. Bet mana ilgstošā pieredze darbā ar bērniem un jauniešiem uzrāda, ka fizisks ieguldījums, disciplīna, pacietīgā gaidīšana un strādāšana ir jāpieņem kā dejas notikuma sastāvdaļa, ne tikai kāpšana uz skatuves. 

 Sintijas Siliņas horeogrāfija, 2010

Jārēķinās arī ar to, ka jebkura māksla, arī dejas māksla un arī cirka māksla ir pakļauta tam, ko sauc par repetitīvo praksi. Atkārtošana, atkārtošana un atkārtošana, un šis rituāls jāiemīl. Protams, pasniedzēji cenšas to dažādot – izdomāt un variēt papildu uzdevumus vai iesaistīt emocionālu dimensiju. Mūsdienu paaudze ir digitāla un viņiem viegli pieejama ir augstas kvalitātes informācija. Arī dejas saturam, kas var radīt maldīgus priekšstatus par to, kā sasniedzams konkrēts rezultāts. Tāpēc pacietība un pieņemšana, ka gaidāmie rezultāti uzreiz nesanāk, ir normāli. To sev jāatgādina arī pieaugušajiem – vecākiem un pedagogiem, nevairojot papildu spiedienu bērnam un neizvirzot nesamērīgas prasības. 

Ir jāiemīl kļūdīšanās. Bez kļūdām nav iespējams izaugsmes ceļš. 

Sintija vērš uzmanību vecākiem uzticēties savu bērnu pašsajūtām par treniņprocesu un par deju kā tādu. “Es aicinātu aktīvi monitorēt un netolerēt jebkāda veida vardarbību dejas apmācību – ne fizisku, ne verbālu. Skaidrs, ka ir nepieciešama struktūra, organizētība un tam nepieciešamā disciplīna dejas apguvē. Un kopumā ir pārliecība, ka kā sabiedrība esam auguši arī pedagoģijas metodēs, tomēr savulaik dejas apmācībā ir bijusi aktuāla kliegšana, neiecietība un patronizējoša attieksme,” atklāj Sintija. “Visbiežāk tas bijis normalizēts tieši kanoniskajās dejās, kur jāsasniedz noteikti standarti un tas rada milzu stresu gan pasniedzējos, gan dejotājos, un šis stress izlaužas nekonstruktīvos veidos. Jo absolūti nepieņemama ir kliegšana, apsaukāšana un vēl nesenā pagātnē ir tolerēta arī fiziska interakcija – bakstīšana, laušana (špagata) u.tml.” Sintija atzīst, ka 

taktīlā labošana, t.i. korekcijas ar pieskārienu, dejas mākslas apguvē ir klātesošs instruments, tomēr arī taktīla labošana ir jāapgūst un jāapzinās tās jēga un ietekme. 

Eksistē īpaši kursi, kurus apguvusi arī Sintija, par to, kā to veikt empātiski, kā interpretējas dažādi pieskārieni un cik dažādi var būt to vēstījumi – ar rūpēm, dejotāja labā vai raustot ar bezvārdu pazemojuma vēstījumu. “Un tas morāli ļoti sāpina bērnus,” ir novērojusi Sintija.

Sintijai ir daudzi draugi un paziņas, kuriem deja ir traumatiska pieredze, kuras dēļ ir iestājies bloks uz jebkādu dejas izpausmi. Un tas laužot viņas sirdi. Lai tā nenotiktu, ir svarīgi, ka mēs visi kopā – gan vecāki, gan bērni, gan dejas pedagogi, – saprotam, ka dejai ir īpaša loma cilvēka dzīvē – tā ir dvēseliska izpausme, kuru jālolo un jāsargā. Jo dejas būtība ir brīvība, prieks un sevis un citu pieņemšana.