“Meitenes, pucējieties, pie mums iebrauc skaistās ukrainietes!” Saruna ar imidža skolas studijas “Unastyle” īpašnieci Unu Bernatoviču

Interviju sērija "Sieviete dara un rada" tapusi sadarbībā ar YIT LATVIJA.

Ar Unu tiekamies vienā no pirmajiem saulainajiem pavasara rītiem, sešas dienas pirms tam, kad apritēs mēnesis kopš Ukrainas kara sākuma, un piecas dienas pēc tam, kad pagājuši divi gadi kopš Covid-19 pandēmijas sākuma Latvijā. Una atzīst – abi šie notikumi pamatīgi satricinājuši viņas ļoti rosīgo, bet citādi rāmo ikdienu. Pandēmija kādu laiku laupīja viņas naktsmieru tāpēc, ka miega stundas tika veltītas digitālo platformu izpētei, lai turpmāk spētu nodrošināt audzēkņu mācības savā stila skolā. Savukārt Ukrainas kara dēļ Una joprojām raud, jo tur ir palikuši daudzi viņas ukraiņu draugi, kuri nu spiesti mitināties pagrabos. “Tagad viņu gultas ir kastes, kas apklātas ar segām, un labierīcības ir kādā stūrī ielikts spainis,” saka Una.

Arī viņa pati atbilst sevis sniegtajam ukraiņu sieviešu raksturojumam, jo, visticamāk, tikai uzņēmīga un stipra sieviete spēj būt jūrnieka sieva. Un tas nozīmē ilgajā vīra prombūtnē visus ar bērnu audzināšanu un mājas soli saistītos darbus risināt pašai un pie visa vēl nodibināt savu skolu, pirms tam apgūstot jaunu profesiju, bet pirms četriem gadiem viņa radījusi pati savu kosmētikas zīmolu “Bercolor”. Un tikai tādēļ, lai mums, ziemeļniecēm, būtu pieejami perfekti mūsu ādas tipiem un toņiem atbilstoši pūderi, lūpukrāsas un viss cits, ar ko izskaistināt sevi.

“Zīmols “Bercolor” ir apmēram četrus gadus, bet pēdējie divi gadi pandēmijas dēļ savā ziņā izkrituši no aprites, tāpēc grūti saprast, cik ilgi kas darbojas,” saka Una.

Jūs taču strādājāt, nebijāt dīkstāvē?
Mēs darbojāmies, bet spriedze bija liela. Meklējām variantus, kā nodrošināt attālinātās mācības, kādā formātā varam pasniegt profesiju. Teoriju pasniegt ir viena lieta, bet, ja tev jāiemāca strādāt praktiski... Kādas divas nedēļas atslēdzos no visa, naktīs skatījos dažādas apmācības, lai vispār saprastu, kas ir zoom, classroom u. tml. 
Pārējās kolēģes arī pieslēdzās, visu izmēģinājām, iesaistījām pat savas ģimenes, lai pārbaudītu, kā tas strādā. Protams, bija audzēknes, kas paņēma akadēmisko gadu, bet daļa izstājās, taču mēs veiksmīgi paspējām izņemt programmu noteiktajā laikā, tikai stilistikā izlaidums pabīdījās uz oktobri.
Patiesībā neviens jau par profesionālajām skolām nepadomāja, un sevišķi novārtā bija atstātas privātskolas. 

Pie mums mācās pieauguši cilvēki, no kuriem daļai ir pat divas augstākās izglītības, viņi maksā par mācībām, tāpēc grib arī saņemt pretī atbilstošu devumu. Viņiem neder vairākus mēnešus ilga dīkstāve. 

Kad zvanīju atbildīgajām iestādēm un jautāju, kā mums strādāt, neviens neko nevarēja pateikt. 
Tiek uzskatīts, ka privātskolas ir tikai īpašnieku bizness, bet mans uzņēmums nav tikai, lai pelnītu. Es atbildu ar savu vārdu, es atbildu par rezultātu. Mums ir daudz lielākas prasības no audzēkņu puses nekā valsts skolās.

Kā jūs īsti nodrošinājāt praktiskās apmācības?
Pirmo gandrīz pusgadu pandēmijā strādājām tikai attālināti. Es uzfilmēju, kā uzkrāsoju modeli, un tad liku platformā, kur audzēkņi varēja skatīties video un paši paveikt darbu, ko pēc tam sūtīja pedagogiem izvērtēšanai. Savukārt, kad bija atļautas individuālas nodarbības klātienē, pedagogi strādāja no agra rīta līdz vēlam vakaram un audzēkņi pierakstījās uz noteiktiem laikiem. Protams, bija lielāki finansiāli izdevumi, bet citādi nevarējām. Ja gribas noturēties, nenogrimt, ir kaut kas jādara. Jo brīžiem šķita, ka skaistumkopšana vispār bija atstumta malā, nevienam neko nevajadzēja.

Tagad viss ir normalizējies?
Vairāk vai mazāk jā, tikai vizāžisti joprojām neņem modeļus no malas, mēģinām strādāt cits uz cita, bet frizieri un stilisti strādā ar pieaicinātiem modeļiem, taču tikai ar sertifikātiem un maskās. Ievērojam noteikumus, bet mums ir svarīgi, lai audzēkņi tiešām apgūst visu. 
Jāteic, audzēkņi atzina, ka tālmācībai bija pluss tāds, ka lekciju varēja noskatīties sev ērtā laikā, jo mums jau mācās arī ģimenes cilvēki. Sievietes ar vairākiem bērniem, strādājošas. 

Prieks, ka tagad atgriezušās vairākas meitenes, kas bija paņēmušas akadēmisko gadu, bet daļa tomēr neatgriezās, jo ir neziņa par nākotni skaistumkopšanā.

Kāds ir jūsu skatījums uz tuvāko nākotni, arī saistībā ar sankcijām, situāciju Ukrainā...
Vai... Šķita jau, ka tas kovids sāk pierimt, un te uzreiz karš. Es trīs nedēļas vispār neko nevarēju padarīt, visu laiku staigāju un raudāju. Es pat tagad nevaru normāli parunāt, jo man ir daudz Ukrainas kolēģu, kas joprojām ir tur. Es skatos viņu filmētos video, bildes, kur redzami sabombardēti ciemati, pilsētas. Tas nav feiks, jo zinu šos cilvēkus. Viņi ir tur un to visu redz.

Jūs arī esat uzņēmusi vienu savu Ukrainas kolēģi.
Jā. Es uzņēmu kolēģi ar vīru, bet viņas meita ar vīru, viņa brāli pusaudzi un suni brauca caur Rumānijas robežu uz Vāciju. Viņa ar vīru ir vetārsti, tāpēc abiem mājās palika daudz dažādu dzīvnieku – čūskas, rāpuļi, bruņurupuči. Vecvecāki vienreiz aizgāja tos pabarot, bet viņi dzīvo citā mājā aiz meža un nevar turp izstaigāt visu laiku. Briesmīgi. 
Kolēģes meita nokļuva Vācijā, kur viņus gaidīja onkulis, taču uztraukums bija liels, kamēr viņi nebija tikuši ārā no Ukrainas.

Interviju sērija "Sieviete biznesā" tapusi sadarbībā ar YIT LATVIJA.

Un ko tagad dara pie jums dzīvojošā kolēģe?
Viņa ir ļoti zināma skaistumkopšanas jomā, izdevusi savas grāmatas, kuras nu tulko rumāņu un angļu valodā, viņa vada seminārus, – Natālija Naida. Tagad viņa darbojas kā koordinatore, palīdz meitenēm iekārtoties darbā, jo katrā valstī viņai ir kāds pazīstams kolēģis vai audzēknis, kas tur dzīvo. 

Ukraiņi jau vispār ir ļoti labi speciālisti. Katru gadu piedalījāmies Sanktpēterburgā notiekošajā konkursā, brīvajā laikā kopā dziedājām – viņi ukraiņu, mēs latviešu dziesmas.

Jāteic, konkurss savā ziņā bija pat otršķirīgs, jo braucām turp, lai satiktu kolēģus no citām valstīm. Mēs gan vienmēr ieguvām labas vietas konkursā – otro, trešo. Tagad tas paliek tikai atmiņās.

Tad jau jums draugu lokā ir arī Krievijas kolēģi?
Protams, mēs tikāmies konkursos žūrijā, viss vienmēr bijis labi. Jau pirms tiem astoņiem gadiem, kad Ukrainā sākās Donbasa karš, bija ukraiņu konkursa dalībnieki, kas vairs nebrauca, tādā veidā protestējot pret to visu. Ukraiņu delegācija ļoti samazinājās. 
Diemžēl daļa kolēģu no Krievijas ir pakļauti propagandai un nesaprot situācijas nopietnību, patiesību, lai gan aktīvi seko līdzi situācijai sociālajos tīklos. Tiešām feini cilvēki, labi meistari, ar kuriem esam stāvējuši uz vienas skatuves, tagad gāna ukraiņus, tostarp savus kolēģus. 
Arī Natālija Naida pēc tautības ir krieviete, dzimusi Maskavā, tur viņai ir vecāki, radi, bet viņas ģimene netic, ka Ukrainā tiešām šauj.

Varat pastāstīt kādu Ukrainas kolēģa stāstu?
Piemēram, vienai ukrainietei vīrs un dēls ir karā, tāpēc viņa negrib braukt prom, mēģina palīdzēt, koordinēt visu.

Natālijai Kijivā joprojām ir meikapa skola. Mūsu studenti tur ir braukuši uz apmācībām. Skolā ir saliktas video kameras, viņa telefonā skatās – nekas vēl nav skarts, ej un strādā. Bet tas viss ir jāatstāj.  

Natālijas kolēģe iekārtojusies pagrabā – re, kur guļamistaba ar kastēm un matraci, tualetei stāv spainis. Viņas vīrs ar vecāko dēlu ir karā, un viņa ar otru bērnu dzīvo pagrabā.

Kas jums dzīvē bijis lielākais pārbaudījums?
Man liekas, ka man nekas tāds nav bijis vai, ja ir, uz šī fona viss šķiet tik maznozīmīgs. 
Nupat strādāju ar mūzikas ierakstu gada balvas “Zelta mikrofons” dalībniekiem, un arī viņi teica to pašu – pilnīgi viss ir tik maznozīmīgs. Kāds pat atteicās grimēties... Tagad viss un visur notiek tik emocionāli, un svarīgāk par visu ir satikt savus bērnus, mazbērnus.

Teicāt, ka trīs nedēļas nevarējāt neko padarīt. Kas palīdzēja saņemties?
Man darbs palīdz, jo saprotu, ka cilvēki atnākuši mācīties un ir jāsaņemas. Darbā pavadu vismaz 12 stundas, no rītiem vadu lekcijas, pa dienu ir klienti, un vakarā no pulksten sešiem līdz pat deviņiem vai ilgāk atkal lekcijas. Tikai pašā vakarā ieskatos ziņās, kas pa dienu noticis. 
Man bija reāli bail, ka arī pie mums nesākas kaut kas tāds. Vīra nav mājās...

Viņš joprojām iet jūrā?
Jā, arī tagad ir prom līdz aprīlim. Un viņiem uz kuģa ir trīs ukraiņi. Pirmajā kara dienā nonāca lejā mana mamma un raudāja. Tā kā tajā rītā bija nomiris mammas brālis, domāju, ka tāpēc, bet tajā brīdī man arī zvanīja vīrs un pateica, ka Ukrainā sācies karš. Es vēl atbildēju, ka varbūt feiks, bet viņš teica, ka šiem trim kolēģiem ģimenes sūta ziņas.

Jums ir divi dēli?
Jā, vecākajam jau ir ģimene, viņš arī ir jūrnieks, nupat aizgāja reisā, un man ir trīs mazdēli. Jaunākais dēls nav precējies. Viņš dzīvo savu patstāvīgu dzīvi, bet mēs visa ģimene tiekamies un cits citu atbalstām. Tas ir ļoti vajadzīgi. Bieži sazinos ar māsu, kura dzīvo Anglijā, mani ukraiņu draugi ar viņu iepazinās caur waccapu, mana brāļa sievas māte ir ukrainiete, tur viņai ir brālēni, māsīcas... Par visiem uztraucamies, un norobežoties nav iespējams. Tu nevari norobežoties.
Starp citu, mans brālis arī ir jūrnieks, kapteinis.

Jums ir jūrnieku ģimene. 
Tā sanāk, un trakākais, kad otra pusīte ir prom un pašam jātiek galā ar savām bailēm. Kad otrs ir blakus, piespiedies viņam ciešāk un ir tāda laba sajūta, drošība – vismaz savējais. Kad esam šķirti, gan mums, gan viņiem ir grūti, jo ne par ko nevari būt drošs.

Una stāsta, ka zīmola “Bercolor” nosaukumā iekļauts viņas uzvārds. 

Stāstījāt, ka kopā ar ukraiņiem muzicējāt Sanktpēterburgā. Esat beigusi arī mūzikas skolu un spēlējat akordeonu.
Turklāt pedagogi gribēja, lai turpinu mācīties mūziku, bet es no Līvāniem atbraucu uz Rīgu un iestājos šuvējos. Ilgu laiku strādāju “Rīgas Modēs”. Varētu teikt, ka grūts laiks man bija tad, kad sākās kooperatīvi un valsts uzņēmumus sāka likvidēt, arī “Rīgas Modes”. Tolaik biju vēl bērna kopšanas atvaļinājumā un nesapratu, kur iet, kur strādāt, bet nāca piedāvājums veidot savu šūšanas uzņēmumu kopā ar vēl vienu cilvēku. Atceros, kā mēs trijatā ar vilcienu braucām uz Ukrainu un kastēs vedām savu produkciju. 
Man bija daudz individuālo pasūtījumu, šuvu līgavām, dāmām utt. Mājās man bija darbistaba, piekrāmēta pilna ar audumiem, bet, kad pati aizgāju pie stilista un sāku nodarboties ar šīm lietām, sapratu, ka jāsāk no kaut kā atteikties. Remonta laikā teicu vīram, lai likvidē manu darbistabu, citādi es nekad nebeigšu šūt.

Tā arī sākās jūsu ceļš šajā jomā.
Jā, un tad, kad sākām arī apmācīt audzēkņus, pabeidzu Liepājas Pedagoģijas akadēmiju, lai pati varētu strādāt par pedagoģi. Taču pirms tam man nebija ne mērķa, ne domu veidot savu skolu. Nezinu, vai esmu laba uzņēmēja, jo nekad neko neesmu plānojusi. Es drīzāk ļaujos un peldu pa straumi. Un man ir labi, forši kolēģi. Pateicoties viņiem, šī skola ir noturējusies, un par to esmu ļoti pateicīga saviem kolēģiem, kuri ļoti daudzus gadus strādā šeit paralēli saviem ikdienas darbiem. Viņi nāk un vada lekcijas, meistarklases. 

Šī skola ir mans sirdsdarbs. Ikdiena ir spraiga, man vienā dienā var pilnībā nojukt dienas plāns. Kāds piezvana, ka pēkšņi vajag mūsu audzēkņus fotosesijai vai kādā citā projektā. Tu atliec malā plānoto un apzvani visus, organizē. 

Citreiz organizatoriskais darbs paņem visu dienu, taču esmu ieinteresēta, lai mūsu audzēkņi iepazīst īsto darba vidi, lai saprastu, vai vispār grib strādāt šajā profesijā un kādā virzienā tieši. Tas ir mūsu skolas pluss, ka varam piedāvāt praksi dažādās vietās, turklāt bieži pēc tam cilvēks saņem darba piedāvājumu prakses vietā. 
Ar to mēs atšķiramies. Parasti arī, tiekoties ar kolēģiem, apmaināmies pieredzēm.

Vai Natālijai ir kādi plāni šeit, Latvijā? 
Viņa ir gatava strādāt manā skolā, kas mums būtu milzīgs ieguvums, bet pagaidām šķērslis ir valodas neprasme. Viņa ir gatava mācīties latviešu valodu, bet ne jau uzreiz to var paveikt. Meitenes ir pat gatavas maksāt par viņas semināriem, grib iegādāties viņas grāmatas, taču tās visas palika Ukrainā. 
Ir digitālas versijas, varbūt izdosies šeit nodrukāt, taču tam vajadzīgi lieli līdzekļi. Sagataves visas ir, bet nepieciešams speciāls papīrs, daudz krāsas, jo grāmata satur daudz vizuālo materiālu un krāsu toņiem jābūt precīziem. 
Tikko viņa uzrakstījusi grāmatu par stila, meikapa vēsturi no padomju laikiem. Tā bija jādod drukāt, taču tagad viņa nezina, vai grib to darīt, jo tur ir par krievu, baltkrievu, Ukrainas kolēģiem. Viņu darbi, bildes, daļa no šiem kolēģiem tagad ir pret Ukrainu. Viņa teica, ka ciena šos cilvēkus kā kolēģus, taču nevar neņemt vērā viņu nostāju saistībā ar karu. Tagad viņai šī grāmata ir jāpārraksta, bet ieguldīts milzu darbs.

Varbūt jāpagaida ar grāmatas izdošanu, jo vēsture ir vēsture. 
Varbūt, bet tagad vairāk domājam, kā izdot viņas iepriekš rakstītās grāmatas.

Runājot ar ukraiņiem, viņiem ir kādas versijas, reālāka informācija – vai karam redz galu?
Ir pilsētas, kas nav skartas, cilvēki dzīvo to pašu dzīvi un gaida, kad pie viņiem sāks šaut vai bombardēt. Taču daļa pilsētu ir nolīdzinātas, bet vēl daudzās pilsētās cilvēki dzīvo pagrabos. 
Natālijai zvanīja radi un priecājās, ka dabūjuši trīs litrus piena! Tāda ir realitāte. 
Ukraiņi ļoti tic saviem karavīriem, varoņiem, tēviem, dēliem. Es apbrīnoju ukraiņu sievietes.
Natālijas meita stāstīja, ka pirms robežas cilvēku rinda ir tik gara, ka jāstāv divas dienas. Skaidrs, ka visi sapazīstas. Viņiem priekšā bija ģimene – māte, tēvs un trīs bērni. Vecākajam dēlam tikko bija palikuši 18 gadi, un vecāki cerēja, ka varbūt tomēr tiks pāri robežai kā daudzbērnu ģimene. Taču uz robežas pēc divu dienu rindas dēlu nepalaida pāri, un kopā ar viņu palika arī tēvs. Māte ar diviem pārējiem bērniem tika pāri, taču negribēja braukt. Tēvs gan uzstāja, lai vismaz viņi ir drošībā. Un tā ģimene tika šķirta. 
Katram ģimenē ir kāds stāsts – šausmīga traģēdija. Taču visi tic un cer, ka būs labi. Viņi ir gatavi braukt atpakaļ un visu atjaunot.

Kādas ir ukraiņu sievietes? 
Viņas ir ļoti stipras, temperamentīgas. Mēs, latvietes, esam nepārliecinātas, bet pat no ukraiņu darbiem konkursos, no viņu izturēšanās ir redzama viņu pašpārliecinātība. Ja viņām ir kāds jautājums, neskaidrība, viņas jautā. 

Parasti ukraiņu kolēģes brīdinu, lai seminārā negaida kādas ovācijas vai jautājumus no latvietēm, jo neviens neko neprasīs atšķirībā no ukrainietēm. 

Viņas ir ļoti atvērtas, viesmīlīgas, uzņēmīgas. Pat tikai ar vienu čemodānu rokās viņas atradīs veidu, kā nopelnīt.

Sociālajos tīklos redzēts joks, ka nu smukās ukrainietes nocels latvietēm puišus.
Nupat vienā seminārā stāstīju, ka sevi ir jākopj, ir jāpucējas. Mēs sevi saucam par pelēkajām pelēm, bet neko nedarām, lai kļūtu krāsainas. Tad teicu – meitenes, saņemieties, tagad būs efektīgās ukrainietes. Joks, bet tā tas ir, ka pēc kara ir liela konkurence.  

11 FOTO

Una Bernatoviča

+ 7

Skatīt visus

Ir teiciens, ka skaistums izglābs pasauli. Ko sakāt par to?
Skaistums dod pārliecību, enerģiju, un to uzskatāmi var redzēt, kad sievietes atnāk uz pārvērtībām. Sākumā viņas ir kautrīgas, nepārliecinātas, bet, kad sevi ierauga spogulī un viņai patīk, sieviete uzreiz izslienas, kļūst slaidāka, uzrodas mirdzums acīs, pat balss tembrs mainās. Tāpēc no paša ir daudz atkarīgs, kā tu jūties. Ja labi izskaties, tad jūties drosmīgāks, pārliecinātāks, tev ir enerģija kaut ko darīt. Un ir jāpalīdz sev izlīst ārā no skumja noskaņojuma, no sliktām domām. 
Tāpat mums vajadzētu vairāk teikt komplimentus. Piemēram, ja kādai kolēģei ir smuki uzkrāsotas acis – nu kāpēc to nepateikt?!

Kādas šogad ir modes tendences krāsās? 
Gada krāsa ir violeta, taču ir arī citas krāsas, kas tiek katru gadu izdotas, un starp tām ir arī dzeltens un zils, ko daudzi tagad izmanto savā apģērbā, paužot atbalstu Ukrainai. 
Jāteic, pat visgrūtākajos laikos sievietes ir centušās ieveidot matus un uzkrāsot lūpas. Ne velti kara laikā, kad zīda zeķes bija deficīts, sievietes zīmēja uz kājām svītriņas, imitējot tās. 
Tagad, pavasarī, mums ļoti daudz sieviešu nāk uz pārvērtībām, jo šis laiks iedvesmo. Daudzas nāk iegūt jaunas zināšanas par sevi. Viņas uzzina, kā ieveidot matus, kā uzklāt grimu, kādus toņus izmantot, kā iekārtot savu garderobi. Ar minimumu kosmētikā un garderobē viņas iemācās iegūt maksimālu efektu, un šīm sievietēm vairs nav jātērē nauda, ejot pie meistara, jo viņas pašas tagad prot sevi sapucēt. Pie meistara jau var iet ne tikai pēc pakalpojuma, bet arī pēc zināšanām. 
Man gribas teikt – uzpošamies! Šajos apstākļos arī ārienei ir nozīme – iedvesmosim cits citu.

Ar Unu Bernatoviču sarunājās “Mammamuntetiem.lv” redaktore Sigita Āboltiņa.