Anatolijs un Irēna Danilāni nosvin kāzu 55. gadadienu

Tautā cienītais ārsts, profesors Anatolijs Danilāns (78) ar kundzi Irēnu Danilāni (78), sirsnīgi atzīmējuši kāzu 55. gadadienu, pirmoreiz atklāj savu iepazīšanās stāstu.

FOTO: no personīgā arhīva

Kāzu jubilejas svinības Danilānu pārim noorganizēja meita. (Foto: no privātā arhīva)

Kāzu jubilejas svinības Danilānu pārim noorganizēja meita Ieva, aizvedot vecākus ar viesiem vakariņās uz restorānu "Zoltners" Tērvetes pagasta Kroņaucē, bet pēc tam noorganizējot ekskursiju uz Anatolija dzimtajiem un Irēnas iemīļotajiem Preiļiem. Pulcēšanās ierobežojumu dēļ uz svētku vakariņām bija iespēja aicināt tikai astoņus viesus, jo svinības norisinājās nelielā telpā, kur atrasties ļauts tikai desmit personām.

“Mums ir draugi, ar ko pazīstami esam no jaunības dienām. Par citiem pat domāt nevarēja! Uz kāzu jubileju atbrauca arī draudzene, ar ko esam draugos kopš ceturtās klases. Viņa ir arī mūsu meitas krustmāte. Tas, ka nācās rūpīgi piedomāt, kurus no tuviniekiem un draugiem aicināt būt kopā ar mums, bija emocionāli grūtākais gatavošanās laikā, bet, kad aizbraucām, tad jau bija labi un visi bijām priecīgi,” Kas Jauns atzīst profesora Anatolija Danilāna laulātā draudzene Irēna Danilāne, kas vīru ikdienā sauc par Anatolu.

Foto: no privātā arhīva


Dēls dzīvo Šveicē, meita – Latvijā

Danilāni izaudzinājuši dēlu Kristapu un meitu Ievu. “Dēls, kam nākamgad būs 50 gadu jubileja, dzīvo un strādā Šveicē, uz dzimteni brauc reti. Beidzamo reizi Rīgā bija pavasarī. Savukārt meita dzīvo Rīgā un ar mums, vecākiem, uztur ciešu kontaktu.

Ar meitu mums ir ļoti mīļas, izpalīdzīgas un draudzīgas attiecības. Viņa mums ļoti daudz palīdz gan morāli, gan fiziski. Mums pašiem transporta nav. Kā man viena draudzene, kam nebija mašīnas, teica: “Tikai zīdaiņiem un man nav transporta!” Tāpat varam arī mēs sacīt. Taču mums ir meita, kura labprāt mūs aizvizina, kur nepieciešams, vai atved vajadzīgo,” pateicīga ir Irēna, atzīdama, ka pēc vīra ilgstošās cīņas ar Covid-19, kas iedragājusi viņa veselību, meitas atbalsts ir vēl būtiskāks nekā iepriekš. “Anatolijam bija žiglas kājas, taču pēc kovida pārslimošanas tās vairs nav tik veiklas. Ķeras aiz katra kukuržņa,” viņa ar humoru nosaka.

IRĒNA: “Ir trīs reizes mūžā, kad bija lielas bailes un ļoti esmu pārdzīvojusi par vīra veselību.”

 

Danilānu abi bērni beiguši Medicīnas akadēmijas ārstniecības fakultāti. “Meita kādu laiku strādāja par internisti poliklīnikā ARS. Dēls mazliet studēja ģimenes ārstu rezidentūrā, bet, tā kā tolaik ārstiem bija ļoti mazas algas, abi ar māsu izlēma pāriet uz farmācijas nozari. Tagad dēls Šveicē ir medikamentu kvalitātes speciālists, arī meita darbojas medikamentu tirdzniecības uzņēmumā.

Danilānu pāra kāzu bilde. (Foto: no privātā arhīva)

Interesanti, ka mūsu dēlam ir divi dēli – 19 un 17 gadu veci –, kas turpinās dzimtas uzvārdu; bet meitai – divas meitas, kam ir 17 un 14 gadu. Prieks, ka mazbērni savā starpā ļoti labi saprotas,” sirsnīgi teic Irēna, piebilstot, ka nu jau droši vien drīz būšot jāsāk gaidīt mazmazbērnus.


Mīļotās sirdi iekaroja ar gudrību

Ar topošo sievu Anatolijs Danilāns iepazinies studiju laikā Rīgas Medicīnas institūtā. “Studējām vienā kursā, pat vienā grupā. Starp citu, Anatoliju ievēroju jau iestājeksāmenos, ko kārtojām tagadējā anatomikumā. Pēc ķīmijas eksāmena nokārtošanas visu, aptuveni simts, studētgribētāju klātbūtnē auditorijā ienāk tāds mazs puišelis, pilnā balsī kliegdams: “Pieci! Pieci!” Tas nozīmēja, ka pārbaudījumu viņš nokārtojis uz piecnieku. Skatījos uz viņu un domāju – tāds mazs čalītis, bet tik bravūrīgs!

 

Protams, mums jau visiem trīcēja sirds pirms tiem eksāmeniem, bet, kad arī es noliku ķīmiju uz pieci un sapratu, ka tikšu institūtā, biju ļoti priecīga,” atminas Irēna. Vaicāta, kas viņu piesaistījis Anatolijā, profesora kundze neminstinoties paziņo: “Godīgi sakot – viņa gudrība! Viņa prāts. To nudien apbrīnoju kā toreiz, tā aizvien arī tagad. Bijām laba grupa studijās, kādi deviņi vai desmit cilvēki. Un visi ar baltu skaudību skatījāmies, kā viņš atbild pasniedzējiem, cik viegli viņam ir mācīties, kā viegli visu uztver.

Anatolijs un Irēna 1966. gadā. (Foto: no privātā arhīva)
 

Kad saņēmām stipendiju, devāmies uz kādreizējo Ļeņina ielu, kur bija tāds Piena restorāns divstāvu koka ēkā, un tur visi ēdām zirņus ar speķīti un uzdzērām kefīru. Tā mums bija tāda tradīcija. Mana draudzene vienā no šādām pasēdēšanām reiz teica: “Tā nu gan būs laimīga, kas ar viņu apprecēsies!” Toreiz ne viņai, ne man neienāca prātā doma, ka varētu ar Anatoliju apprecēties. Jā, viņa gudrība bija tā, kas piesaistīja.

Studiju laikā mums nekādu randiņu nebija! Tik vien, cik reizi mēnesī trīs četru cilvēku bariņā gājām tās pusdienas paēst. Kopmītnēs viņš dzīvoja otrajā stāvā, es – trešajā. Kad bija jāmācās, visa grupa satikāmies vienā vai otrā istabā, un Anatolijs vienmēr divas biļetes mums izstāstīja tā, kā tas būtu jāstāsta pasniedzējam. Un visiem kļuva skaidrs, kā tad ir īstenībā. Bet randiņi... nē.

Iespējams, viņam patiku jau pirmajā kursā, tiešām nezinu. Atceros, kā reiz, pēc pirmā kursa eksāmeniem, Anatolijs kopmītnē ienāca mūsu istabā, un viņam bija noskūti visi mati. Ar pliku pauri! Nezinu, kas viņam tos matus bija griezis, bet galva arī bija sagriezta! Ausis atkārušās, matu saknes tumšas... Tad man pilnīgi asaras sariesās acīs. Domāju: ak, nabaga cilvēks! Viņš laikam neredz un nemaz nezina, kāds izskatās, un ko viņa vecāki tagad teiks?! Nezinu, kā vecāki reaģēja, dēlu mājās sagaidot, bet, kad rudenī Anatolijs atgriezās uz studijām, tad jau bija atkal ar matiem.”
 

Neatceras pirmo buču

“Tādas simpātijas un attiecības, šķiet, sāka rasties pašā pēdējā kursā. Tad norunājām, ka pēc studijām varētu veidot ģimeni, kopā braukt strādāt uz vienu vietu. Lai arī Anatolijs studijas beidza ar sarkano diplomu un varēja darbu izvēlēties citur, viņš izraudzījās Preiļus, kur bija brīva terapeita vieta, es savukārt tur nobāzējos kā intensioniste un epidemioloģe. Man arī šis darbs ļoti patika,” stāsta Danilāna kundze.

Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva
 

Irēna ir sēliete, dzimusi Jaunjelgavā. “Mana mamma gan gribēja, lai viņas bērna dzimšanas vieta būtu Rīga, tāpēc pasaulē laist mani brauca uz Rīgu. Tad ar vilcienu veda uz Skrīveriem un pāri Daugavai ar kuģīti jeb prāmi, par ko rakstīts Andreja Upīša darbā Zaļā zeme.

Tā kā studiju laikā mūsu grupa bija ļoti draudzīga, mēdzām ciemoties un tikties arī ārpus institūta. Reizi vai divas ar prāmi cēlāmies pār Daugavu un devāmies pie maniem vecākiem, kuri mūs uzņēma, pabaroja; mēs laiku pavadījām, spēlējot dažādas spēles, sportojot. Anatolijs un viens grupas biedrs reiz izlēca no prāmja un pārpeldēja Daugavu. Bet tas jau nebija nekas neparasts – tā darīja ļoti daudzi jaunieši,” viņa saka.

Reklāma
Reklāma

Vaicāta par pirmo skūpstu ar tagadējo vīru, Irēna domīgi parausta plecus. “Kad pirmoreiz bučojāmies, tiešām neatminos. Iespējams, kādā no reizēm, kad bijām atbraukuši uz Jaunjelgavu, un tas varēja būt manās mājās. “Vai mēs kopmītnēs bučojāmies?” viņa pavaicā vīram. “Droši vien,” viņš spridzīgi atbild. “Nu, es neatceros!” iesmejas Irēna.

 

Savu pirmo ģimenes ligzdiņu Danilāni uzvija Anatolija dzimtajos Preiļos. “Pāris nedēļu pēc institūta beigšanas un izlaiduma apprecējāmies, braucām uz Preiļiem jau kā precēts pāris. Viss sanāca tik dikti pareizi, secīgi. Turklāt bērnu arī mums vēl nemaz tik ātri nebija, tikai pēc kādiem pieciem sešiem gadiem,” atklāj Irēna.

Ekskursijā Preiļos. (Foto: no privātā arhīva)
 

Laulības ostā pāris iestūrēja Āgenskalnā, dzimtsarakstu nodaļā gandrīz blakus mājai, kurā Anatolijs un Irēna dzīvo tagad. “Bija lietaina diena, un pēc salaulāšanās ar visiem draugiem braucām uz Preiļiem, laukos. Tieši nākamajā dienā Anatolija mammai palika 45 gadi, un tad svinības, protams, bija jāturpina. Trešajā dienā gan viesi jau sāka izklīst. Trīs dienas sanāca, bet nekādu latgaļu kautiņu nebija.

Vienīgais kuriozs bija tāds, ka mani nozaga – to izdarīja grupas biedri, par ko viņus pēc tam briesmīgi bāru. Iesēdināja motocikla blakusvāģī un aizveda pa lauku ceļu. Viņi jau to apkārtni īsti nezināja, taču gaidīja, kad Anatolijs nāks mani izpirkt. Bet viņš nenāca! Nenojauta taču, kur meklēt. Un puišiem nācās vest mani atpakaļ,” smejot stāsta Irēna Danilāne.

Anatolija vecāki Preiļos lauku skolā strādāja par skolotājiem, līdz ar to kāzu svinēšana norisinājusies skolas ēkā. “Skolā bija pietiekami plašas telpas, kur varēja gan galdus uzklāt, gan pa nakti palikt.”
 

Kāzu gadadienā apceļo jaunībā nozīmīgas vietas

Kad pēc 55. kāzu jubilejas Irēna, Anatolijs un vēl desmit līdzbraucēji devās ekskursijā uz Preiļiem, visi nofotografējās pie Preiļu kapelas. “Tā ir ļoti zīmīga vieta, un mums ar Anatoliju īpaša un dārga. Jaunībā Preiļos dzīvojot, mums uz darbu bija jāiet cauri parkam, un gar kapelu katru dienu sanāca iet divreiz – turp un atpakaļ nākot. Tolaik tur bija minerālmēslu glabātava. Zinājām nostāstus, ko šī kapela cilvēkiem agrāk ir nozīmējusi. Barons Borhs, kas savulaik Preiļos dzīvoja, šo 30–50 cilvēku ietilpīgo kapelu uzcēla savai dzimtai. Zem kapelas bija kapliča, kur tika apglabāti piederīgie, bet kapliču izpostīja, un, kā vietējie stāstīja, mirstīgās atliekas apgānīja; galvaskausi bija uzmaukti uz sētas stabiem...

Profesors Danilāns, kurš dzimis Krāslavā un audzis Preiļos, Latgalē tika izvizināts ar jahtu. (Foto: no privātā arhīva)

Kad Anatoliju uzaicināja uz aspirantūru, tas bija sniegots ziemas vakars, es viņu pavadīju līdz autobusam. Gājām gar kapelu, un es viņam teicu: “Ceru, ka tev patiks un būs panākumi, un tad, kad mums būs 60 gadi, varēsim iziet pa šiem vārtiem, un tu būsi profesors! Mēs būsim laimīgi, un varbūt būsim arī dzīvi un veseli!” Tolaik man likās, ka nodzīvot līdz 2000. gadam – tas jau būtu baigais sasniegums. Un skat, nu jau ir 2021!” izsaucas Irēna Danilāne.
 

Laimīgās laulības recepte

Uz jautājumu, kāda ir Irēnas un Anatolija laimīgas laulības recepte, kundze saka: “Mīlestība un arī ļoti liela cieņa vienam pret otru. Arī piekāpšanās ļoti daudzos gadījumos. Jo sastrīdēties var par pilnīgiem niekiem – kāpēc attaisīji logu, kāpēc aizsiti durvis?! Lai gan tas, kā vēlāk izrādās, bijis caurvējš. Mēs aizvien vienmēr cenšamies visu izrunāt. Cik atceros, manuprāt, tik dusmīgi, ka nerunājam viens ar otru veselu dienu, tāda reize nav bijusi. Sliktākajā gadījumā tā varbūt ir bijusi stunda, pāris stundu, kad esam viens otru aizvainojuši un neesam sarunājušies. Principā mums ir ļoti laba izpratne vienam par otru.

Aizvien ļoti priecājos, kad ir iespēja aiziet uz kādu Anatolija lekciju, kad dzirdu, kā viņš ar publiku runā. Es zinu, cik daudz darba viņš iegulda, gatavojot šos priekšlasījumus un lekcijas. Kaut piekto vai sesto reizi to materiālu gatavo, vienmēr ko pamaina, pieliek klāt. Manas domas arī vienmēr paprasa, lai gan ne vienmēr manam viedoklim piekrīt. Tāpat visus rakstus dod izlasīt.

 

Apbrīna pret šo gudro cilvēku man ir saglabājusies visu mūžu, kopš pašiem studiju gadiem. Viņš ir arī ļoti labestīgs, nemelo. Varbūt drīzāk kaut ko nepasaka, mājās nerunā tik daudz, tā vietā izrunājas ar žurnālistiem, ar publiku, ar studentiem, pacientiem.” Irēna smaidot piebilst, ka augstu vērtē arī vīra izdarīgumu un saimnieciskumu. “Tā kā Anatolijs ir laukos dzīvojis, viņš gan govi prot izslaukt, gan zāli nopļaut. Ar bitēm vienīgi, šķiet, neprot tikt galā.”
 

Trīs reizes mūžā baidījusies par vīra dzīvību

Kā zināms, aizvadītā gada izskaņā Anatolijs Danilāns smagi saslima ar Covid-19 un vairākus mēnešus pavadīja, ārstējoties slimnīcā. Kolēģi mediķi, cik vien spēdami, cīnījās par profesora atlabšanu. Mājās par mīļotā vīra dzīvību un veselību īkšķus turēja Irēna, kura tagad atzīst – šī bijusi trešā reize, kad viņa nopietni satraukusies par laulātā drauga dzīvību.

Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

“Kovids tiešām bija ļoti smags, bet mūsu kopdzīves laikā ir bijušas vēl pāris reizes, kad Anatolijs ir bijis reanimācijā, un kolēģi man ir teikuši: “Jums ir jābūt gatavai uz visu. Nevaram neko solīt, nezinām, kas viņam ir, un nezinām, kā palīdzēt.” Nu tad liekas, ka zeme pazūd zem kājām. Faktiski tās ir trīs reizes mūžā, kad bijušas lielas bailes un ļoti esmu pārdzīvojusi par vīra veselību,” atklāj Irēna Danilāne.

Abi ir vienisprātis, ka dārgākais, kas cilvēkam dzīvē ir dots, – tas ir laiks. “Kādreiz Anatolija priekšniekam profesoram Skujam uz Ziemassvētkiem vienmēr sūtījām apsveikumus, un viņš mums teica: “Es jūs lūdzu, neapgrūtiniet mani! Jo man nav laika rakstīt, un man nepatīk rakstīt; es nevienam nekad nerakstu atpakaļ.”

 

Un Anatolijs ir tāds pats. Savā mūžā, no kura 55 gadus dzīvojam kopā, neesmu redzējusi nevienu vēstuli, ko viņš rakstītu, – vai vecākiem, vai māsai, vai bērniem, vai draugiem. Absolūti nē! Vienīgais izņēmums laikam esmu es, jo, kad viņš uz ilgāku laiku bija prom kādos kursos, tad gan man sūtīja vēstules. Un studiju laikā kaut kādas zīmītes, ko mēdza slepus ielikt starp lapām kādā grāmatā vai somā ieslidināt. Tās, tādas sirsnīgas un interesantas, ar humoru, aizvien glabāju.”