Veiksmīgam startam iededz svecīti

Tas ļāva Līnai Mūzei izpildīt kvalifikācijas normatīvu Riodežaneiro spēlēm. Diemžēl vēlāk Eiropas čempionātā Amsterdamā gūtā trauma liedza smiltenietei doties uz Brazīliju. Taču 2013. gada Eiropas U-23 čempione domās ir Rio un jūt līdzi citiem Latvijas olimpiešiem, stāsta viņas mamma Līga Mūze.

Jūsu kuplajā ģimenē ir septiņi bērni, taču tikai Līna kļuva par profesionālu sportisti. Kā tā?
Tā nu ir sanācis. Pārējiem bērniem virsroku guva citas intereses. Vispār mūsu ģimenē ir spēcīgas sporta tradīcijas. Mans tēvs Jānis Grīnbergs savulaik bija saistīts ar riteņbraukšanu. Arī es pati, mācoties skolā Trikātā, nodarbojos ar lodes grūšanu un diska mešanu. Vēlāk Bulduros organizēju ārpusklases sporta aktivitātes. Arī Līna skolas laikā nodarbojās ar visiem sporta veidiem pēc kārtas un viņai patika sporta stundas. Liels paldies jāsaka viņas pirmajam trenerim Guntaram Marksam, kurš savulaik pievērsa viņu vieglatlētikai.

Vai atceraties arī pirmās šķēpmešanas sacensības?
Tās bija 2005. gadā. Treneris pieteica Līnu šķēpmešanai, lai paskatītos, kā viņai veiksies. Bet Līna ņēma un uzvarēja. Tā sākās nopietna pievēršanās tieši šai disciplīnai un braukāšana uz sacensībām. Sportošanai kļūstot nopietnākai, meitai nācās atteikties no tautas dejām. Viņa ļoti labi dejoja un tas viņai no sirds patika, taču laika visam nepietika.

Kā meitas izvēle ietekmēja ģimenes ikdienu?
Jāsaka, ka Līna no bērnības bija apbrīnojami patstāvīga. Tā kā esam liela ģimene un vadām savu zemnieku saimniecību, mums, vecākiem, nebija daudz brīva laika. Taču Smiltene ir neliela pilsēta, te viss ir tuvu, tādēļ Līna pati gāja uz treniņiem. Kad sacensības notika netālu, braucām viņu atbalstīt.
Aizejot mācīties uz Murjāņiem un pēc tam arī uz Rīgu, Līna kļuva pavisam patstāvīga un pieaugusi. Tomēr tas mūs pat ir satuvinājis. Tagad ikreiz atgriežoties Latvijā no Somijas, kur viņa trenējas, Līna iebrauc dzimtas mājā mūs apciemot un atved kādu dāvanu, cenšas iepriecināt. Viņa ir sadāvinājusi desmitiem rožu stādu. Man viss dārzs zied krāšņiem ziediem. 

Vai ģimenē izveidojušās arī kādas atbalstīšanas tradīcijas?
Jā, noteikti. Lai kur notiktu sacensības, pirms tām vienmēr sazvanāmies. Līnai ir svarīgi just mūsu atbalstu, un, ja vien sacensības rāda televīzijā vai internetā, skatāmies un jūtam līdzi. Ikreiz, kad viņa dodas stadionā, mājās aizdedzu svecīti. Šķiet, ka tas viņai palīdz. 
Arī pēc atlidošanas uz Latviju sazvanāmies, tiklīdz viņa iznākusi no lidostas. Līna mums visiem dod daudz prieka. Viņa ir ļoti gādīga, rūpējas par brāļiem, māsu un vecākiem. Palīdz, cik vien spēj. Reizēm man šķiet, ka pat pārāk daudz. Ja kāds nonācis grūtībās, Līna pirmā ir klāt. 

Izklausās, ka jūsu ģimene ir ļoti saliedēta.
Tā ir. Cenšamies kopīgi svinēt Ziemassvētkus, Lieldienas, vārda un dzimšanas dienas. Tā kā man gan vārda, gan dzimšanas diena ir Līgo svētkos, bērni šajā laikā cenšas mani apciemot. Arī Līna vienmēr ir klāt. Ziemassvētkos izpušķo eglīti un istabu, Lieldienās kopā krāsojam olas. 
Katru gadu rīkojam radu saietu, kur satiekamies ar tuvākiem un tālākiem radiniekiem. Arī tas palīdz stiprināt ģimeni.

Kā uztvērāt to, ka Līna nevarēs startēt Olimpiskajās spēlēs?
Mēs visi ļoti pārdzīvojām par viņu. Vēl tagad ir grūti runāt par šo neveiksmīgo kritienu. Līna bija pelnījusi piedalīties Olimpiskajās spēlēs. Viņa to ļoti vēlējās. Mums pat saimniecībā viens bullītis nosaukts par Rio. Ceram, ka viņa drīz izveseļosies un atkal būs spēka pilna, lai varētu piedalīties sacensībās. 
Lai arī Līnas Brazīlijā nav, sekoju līdzi citu latviešu olimpiešu startiem. Satraukti gaidām šķēpmešanas sacensības, kurās piedalīsies Līnas draugs Zigismunds Sirmais.