Rebeka svarus cilā no mazotnes

Amigo iniciatīva laimīgām ģimenēm kopā ar ģimenēm visā Latvijā tur īkšķus un ļoti lepojas ar olimpiešiem, kuri pārstāv mūsu zemi pasaules svarīgākajā sporta notikumā – olimpiskajās spēlēs.

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Mēs zinām, ka  katra olimpieša stiprākais balsts ir viņa ģimene, tāpēc vēlējāmies uzzināt vairāk – kas raksturīgs ģimenēm, kuras izaudzinājušas mūsu olimpiešus. Olimpiādes laikā laimīgāmģimenēm.lv piedāvāsim jums stāstus par trim iedvesmojošām ģimenēm,  pirmais no tiem – intervija ar Rebekas Kohas tēvu Gvido.  


Riodežaneiro Olimpisko spēļu pirmajās dienās daudzi līdzjutēji Rebekas Kohas vārdu izdzirdēja pirmo reizi. 18 gadus vecā ventspilniece pārsteidza pat rūdītus sporta ekspertus, svarcelšanas sacensībās svara kategorijā līdz 53 kilogramiem izcīnot 4.vietu un tikai par diviem kilogramiem atpaliekot no bronzas medaļas ieguvējas rezultāta. Lai arī pie svaru stieņa jaunā sportiste izskatās savam vecumam neparasti nopietna, viņas tēvs Gvido Kohs stāsta, ka patiesībā Rebeka ir ļoti jauka un ģimeniska meitene. Viņai patīk pārsteigt savus vecākus un rūpēties par ģimenes zoodārzu.


Kādēļ savulaik izlēmāt laist Rebeku sportot un kā sākās viņas sporta gaitas?
Tā kā abi ar sievu esam cieši saistīti ar sportu - strādājam atlētiskās vingrošanas zālē – Rebeka jau no mazotnes nākusi cilāt svarus. Sports viņai bija loģiska izvēle. Tiesa, sākumā bija citi sporta veidi, piem., hokejs. Taču 12 gadu vecumā Rebeka kopā ar draudzeni aizgāja paskatīties svarcelšanas treniņu. Jau pirmajā dienā viņa pacēla virs galvas 18 kilogramus smagu stieni un sporta veids iepatikās. Ar treneri pamanīja, ka Rebekai jau bez trenēšanās bija diezgan pareiza celšanas tehnika. Mēs meitu nekad neesam dzinuši sportot. Viņa pati izvēlējās savu ceļu, un viņai patīk tas, ko dara.

Olimpieši

Rebekas astoņpadsmitā dzimšanas diena. 


Vai pirmsākumos vispār pieļāvāt domu, ka meita varētu kļūt par pasaules klases sportisti?
Rebeka ar svarcelšanu nodarbojas sešus gadus. Jau pirmajās sacensībās viņa guva labus panākumus, un treneri teica, ka no viņas kaut kas var sanākt. Rebeka mērķtiecīgi trenējas, pati ir izvēlējusies sportistes karjeru, un uzaicinājums piedalīties Olimpiskajās spēlēs bija brīnišķīga balva par ieguldīto darbu. To, ka viņa drīkstēs startēt Rio, uzzinājām tikai pirms dažiem mēnešiem, un tas gan viņai, gan mums visiem bija neaprakstāmi priecīgs notikums. 


Kāda ir ģimenes loma augstas klases profesionāla sportista izaudzināšanā?
Lielākais ģimenes ieguldījums ir sportista dzīves pirmsākumos, jo tad bērnam palīdzība vajadzīga visvairāk. Kad Rebeka Ventspilī sāka trenēties, es strādāju Rīgā. Tādēļ viņu uz treniņiem vadāja galvenokārt mamma. Protams, šajos sešos gados bijuši dažādi paguruma brīži, taču Rebeka visam tika pāri.
Sacensībās pēc iespējas cenšamies būt klāt un atbalstīt. Ja nevaram aizbraukt, skatāmies televīzijā. Cenšamies atbalstīt Rebeku, cik nu tas ir mūsu spēkos. Liela fane ir arī vecāmamma, kura dzīvo Īrijā.
Kad Rebeka pieauga, uz treniņiem sāka iet pati, bet pēdējos divus trīs gadus dzīvo sporta internātā un par visu gādā pati. 

Reklāma
Reklāma


Kā meitas intensīvā treniņu slodze un braukāšana pa sacensībām ietekmē attiecības ģimenē? 
Protams, Rebeka ir aizņemta treniņos un dzīvo pastāvīgu dzīvi, bet viņa nav no mums attālinājusies. Mūsu gadījumā ļoti palīdz fizisks tuvums. Mēs esam Ventspilī, viņa arī. Ja ļoti gribas satikties, to varam izdarīt jebkurā laikā. Cenšamies braukt viņai līdzi uz sacensībām, pirms starta novēlam veiksmi. 


Kādas ir jūsu ģimenes tradīcijas?
Visbiežāk visi kopā sanākam svētdienās, tad kopā dodamies ģimenes pusdienās. Ventspilī esam iemīļojuši Skroderu krogu un Jūras brīzi. Tālu projām no mājām nevaram doties, jo mājās paliek mūsu zoodārzs, kas bez uzraudzības nevar palikt viens.
Protams, Ziemassvētkus un Jāņus, vai citus lielos svētkus pavadām ģimenes lokā. Tradicionāli gatavojam svētku maltīti un Ziemassvētkos neiztiekam bez dzejoļu skaitīšanas un apdāvināšanās. Pagājušajos Ziemassvētkus Rebeka bija treniņnometnē Dobelē, tā kā svētkus bez meitas nevarējām iedomāties, tad pagatavojām svētku mielastu un devāmies pie Rebekas ciemos.
Pie mūsu svētku dienām pieskaitām arī vecmāmiņas ciemošanos Latvijā, tas ir īpašs un priecīgs notikums visai ģimenei. 
Svinam arī dzimšanas dienas, kurās cenšamies visi būt kopā. Jāpiemin, ka Rebekai bieži patīk mūs ar sievu pārsteigt nesagatavotus. Tā vienkārši iepriecināt, bez iemesla uzdāvinot kādu jauku dāvaniņu. Tas mums kā vecākiem ir ļoti nozīmīgi.


Kas mīt jūsu mājas zoodārzā?
Jā, mums patiešām ir zoodārzs. Pateicoties Rebekai un viņas māsiņai, mums mājās ir kaķis, divi suņi, papagailis un divi gekoni. Tas meitām arī māca atbildības sajūtu pret tiem, ko pieradinām. Bet par garlaicību mūsu mājās nevar sūdzēties. Rebeka labprāt uzņemas rūpes par dzīvniekiem, tas viņai sagādā arī prieku. Tā kā Rebekai, ir daudz intensīvu treniņu, tad par dzīvniekiem viņa gādā nedēļas nogalēs. 


Kādas sajūtas pārņēma, redzot savu bērnu TV ekrānā Olimpiskajās spēlēs?
O, tas bija grandiozi. Grūti izstāstīt. Ar sievu un Rebekas mazāko māsu pie televizora dzīvojām līdzi katram meitas uznācienam. Turējām īkšķus. Emocijas par viņas līdzdalību Olimpiskajās spēlēs vien ir grūti izstāstīt, kur nu vēl par teicamo rezultātu.


Sacensību laikā Rebeka izskatījās debitantiem neparasti mierīga, koncentrējusies. Vai viņa tāda ir arī ikdienā?
Viņa cenšas būt mierīga. Iekšā jau emocijas plosās, bet Rebeka cenšas tās savaldīt un koncentrēties uz svara pacelšanu. Pēc sacensībām viņa priecājas par labiem rezultātiem un bēdājas par sliktiem, bet kopumā ir ļoti nosvērta.


Vai atceraties Rebekas bērnības niķus un stiķus?
Blēņas darīja, bet viss bija ar mēru. Atceros, ka vienā vasarā pie Rebekas bija atbraucis ciemos brālēns, viņi vēlā vakarā virtuvē sanesa ežus. Mēs no rīta bijām šokā. Gājām modināt un prasījām – kāpēc virtuvē pieci eži. Bet viņa atbildēja – kā pieci, kur sestais?


Ja arī mazbērni vēlēsies kļūt par sportistiem, vai atbalstīsiet un palīdzēsiet iet pa šo grūto ceļu?
Skaidrs, ka sportot neliegsim nevienam. Šobrīd to grib darīt mazākā māsa. Ja vēlāk gribēs arī mazbērni, vienmēr atbalstīsim un palīdzēsim.