4 sliktie vecāku ieradumi, kuri bērniem pielīp gaismas ātrumā

Lamāšanās – bērni jau ļoti agrā vecumā saprot, kuri ir labie vārdiņi un kuri ne tik labie. Un ne tik labie tā vien vilināt vilina. To lietošana bērnam liek justies pieaugušākam un neatkarīgākam, ļauj līdzināties vecākiem, neskatoties uz to, ka šāda veida līdzības būtu absolūti liekas. Protams, bērni mēdz sliktos vārdiņus samācīties arī bērnudārzā, tomēr lielākoties tas nāk no ģimenes. Skaidrs, ka neviens nav ideāls. Arī pašiem apzinīgākajiem vecākiem gadās situācijas, kad ir izsprucis ne tas pieklājīgākais sakāmais. Ja bērns to ir piefiksējis, jāatzīst sava vaina un jāskaidro, ka tika izdarīts ļoti slikti. Noteikumiem ģimenē visiem jābūt vienādiem. Ja bērns nedrīkst teikt nepieklājīgas lietas, to savu iespēju robežās nedrīkst darīt arī vecāki.

Sliktas pārtikas ēšana – ir izpētīts, ka ēšanas paradumi nāk galvenokārt tikai no ģimenes. Nekāds bērnudārziņš ar vislabāko eko ēdienu neiemācīs bērnam ēst veselīgu un sabalansētu uzturu, ja to nedarīs vecāki. Ja vecāki cauriem vakariem ēd tos pašus čipsus, uzdzerot kokakolu, nav neviena iemesla, kāpēc lai bērnam liktos, ka tas ir nepareizi. Ikdienā gana bieži ir redzams, ka ģimenē liekais svars ir visiem tās locekļiem. Diemžēl šajos gadījumos reti var runāt vienkārši par iedzimtību. Protams, nekādā gadījumā nevajag krist arī otrā galējībā – barot bērnu tikai ar superveselīgiem produktiem un stāstīt, ka bulciņas ir tīrākā inde. Ne tikai liekais svars, bet arī ēšanas traucējumi mūsdienās ir visai izplatīti, tāpēc ir ļoti svarīgi šajā jautājumā atrast zelta vidusceļu.

Slikta izturēšanās pret dzīvniekiem – arī šis ļoti, ļoti bieži nāk tieši no ģimenes. Neviens vesels bērns tāpat vien nesāks mocīt savus mājdzīvniekus, ja vecāki būs daudz un rūpīgi skaidrojuši, kā un kāpēc ir jāizturas labi pret dzīvniekiem. Protams, bērnam var būt bail no suņiem vai nepatikt zirgi – tas ir normāli. Bet jāskaidro, ka tas nekādā ziņā nenozīmē, ka šo sajūtu dēļ pret dzīvnieku drīkst izturēties slikti.

Nekārtīga izturēšanās pret savām mantām – nekārtība pielīp milzu ātrumā. To pat eksperimenta pēc var izmēģināt. Nedēļu pēc kārtas vienkārši nometiet savas zeķes istabā uz grīdas un drēbes murskulī turpat, tad pavērojiet, kā pēc šīs nedēļas uzvedas, piemēram, četrus gadus vecs bērns. Protams, ka bērniem nepatīk kārtot savas mantas, bet viņiem pieaugot dzīve būs krietni vienkāršāka (un kārtīgāka), ja viņš būs apguvis mācību, cik svarīgi tomēr ir katrai lietai atrast savu vietu. Šeit gan ir vēl kāds faktors. Bērns ir uzaudzis ļoti kārtīgā ģimenē, viss vienmēr ir spīdējis un laistījies. Bet pieaugot šī cilvēka mājā valda absolūts bardaks. Kāpēc? Jo izrādās, ka tīrību mīlošā mamma vienmēr visu ir vākusi bērna vietā. Kā rezultātā cilvēkam nepiemīt ne prasmes sakopt savu mājokli, nedz arī izpratne, kāpēc tas ir svarīgi.