Kristīne Balode: mammas bieži vien "uzķūnē un uzpulē" ne tikai sevi, bet arī tētus

“Nepazaudēt dzirksti sevī, smaidīt un smieties biežāk, kā arī būt drosmīgām uz atklātību, lai vairotu savu un savas ģimenes labklājību!” Mātes dienas festivālā, ko 13. maijā rīkoja vecāku organizācija "Mammamuntetiem.lv", mammas aicināja psiholoģe un attiecību speciāliste Kristīne Balode. Viņa vadīja iedvesmas lekciju “Atļaušanās būt atklātai un… nepareizai”.
Psiholoģe un attiecību speciāliste Kristīne Balode Mātes dienas festivālā vadīja iedvesmas lekciju “Atļaušanās būt atklātai un… nepareizai”.

FOTO: Reinis Oliņš

Psiholoģe un attiecību speciāliste Kristīne Balode Mātes dienas festivālā vadīja iedvesmas lekciju “Atļaušanās būt atklātai un… nepareizai”.

Būt atklātai...

“Mēs dzīvojam tik brīnišķīgā laikmetā, kad sievietes ir gan juridiski, gan ekonomiski pasargātas daudz vairāk nekā jebkad iepriekš. Tāpēc es aicinu sievietes būt drosmīgākām un godīgākām pret savām vajadzībām.  Pret vajadzībām, kuras reizēm tiek noliegtas un ignorētas, un līdz ar to sievietes tiek pie tā, ko nemaz negrib un pēc kā nemaz neilgojas,” stāsta Kristīne Balode

 

Psihologa darba ikdienā var redzēt cik daudz sievietes patiesībā cieš, viņas nav tik stipras, kā no malas tas varētu šķist.  Sievietes ļoti daudz dara, ko patiesībā nemaz neatklāj – slēpjas, mulst, raud, melo, pacieš. Un, kad visa jau ir pārāk daudz un sirds sāp, tad bieži vien nemaz nezina, kam lūgt palīdzību. 

 

Taču pirmais, kas jāizdara, ir jāiznāk laukā no tās tumšās vietas, kur tik ilgi būts vienām pašām.

 

Mūsdienās bieži varam redzēt šo izskaistināto vīziju, kur mamma vienmēr ir komplektā ar tēti, kurš vienmēr ir līdzās, dala rūpes un raizes par bērniem, atbalsta viņus un pavada patstāvīgā dzīvē. Izejot sabiedrībā, mammas bieži vien ne tikai sevi “uzķūnē un uzpulē”, bet arī tēti, lai viņi kā komplekts kopā izskatītos cienīgāk, varošāk un spēcīgāk. Kristīne Balode aicina to nedarīt, jo realitātē, var redzēt, ka ne vienmēr tēti ir tie stiprākie pleci un atbalsts, uz ko paļauties. Bieži vien tās ir vecmāmiņas, brāļi, māsas, draudzenes vai kādas atbalsta grupas un speciālisti, kas palīdz sievietei piedzīvot mammu sevī.

 

Mammas ikdienu balsta 3 lieli pamatakmeņi:

  • Attiecības ar sevi un saviem tuvākajiem – ka mamma var uzņemties rūpes, ka viņa var darboties mājsaimniecībā un finansiālā pašrealizācijā.
  • Mamma nav vienīgā aprūpes persona bērnam – godīgi jāapskatās, kuras ir tās izstumtās personas, kuras var veidot ģimenes atbalsta komplektu un palīdzēt bērniņam augt un attīstīties. Iespējams, tas nav tētis. Mammas loma ne vienmēr iet komplektā ar tēta lomu tādā klasiskā, izskaistinātā interpretācijā, kā mēs gribētu. Un tas ir pieņemami, tā vienmēr ir bijis un būs. Cilvēks ir daudz radošāks, ne vienmēr viņu var ielikt šaurā mazā rāmītī. Tāpēc mammām ir jāskatās, kura ir viņas spēka komanda tajā brīdī, kad jādefinē, kas ir ģimene. Kas ir tas otrs pamata akmens, uz kuru mamma var balstīties? Kas ir tas cilvēku loks, kuru klātbūtnē mamma var justies droši tāda, kāda viņa ir – ar puņķiem un asarām, ar izmisumu, nevarēšanu, negribēšanu un sevis šaustīšanu.   
  • Sieviete nav tikai mamma – par mammu sieviete nepiedzimst. Mammas loma ir tāds ceļojums, kas kaut kad sākas, un – jo vairāk tajā iekrīt, jo vairāk aizmirstas, ka sieviete ir personība – seksuāla, romantiska un intelektuāla būtne. Sievietei ir vajadzīga gan stabilitāte, gan brīvība, gan veidotā sistēma, ko mēs saucam par ģimeni – reģistrēts vai nereģistrēts tuvo cilvēku loks. Ir svarīgi sevi piedzīvot kā vitāli seksuālu personību, kuras griba un aizrautība par kaut ko liek acīm iemirdzēties. Tas ļauj atrast to spēku un enerģiju atkal un atkal atjaunoties, lai varētu iekāpt atpakaļ mammas lomā. Būt ar gaismu tuneļa galā, nevis agresīvai, sabrukušai un izmisušai.

 

Psiholoģe Kristīne Balode.

 

Šajās 3 kategorijās mums visām būtu jāmācās būt atklātākām. Viena lieta ir būt atklātai pret sevi, taču daudz būtiskāk ir būt atklātākai vienai ar otru. Īpaši ar šo tuvo cilvēku loku, kas ir mūsu atbalsta sistēma, lai varētu sociāli virzīties uz priekšu. Latvijā dzīvojošām sievietēm ir raksturīgi būt cietsirdīgām pret sevi. Viņas negrib atzīt, ka ir grūti, negrib lūgt palīdzību. Taču ir svarīgi, lai šis sauciens pēc palīdzības tiek pateikts skaļi, lai citi par to uzzina, un tad jau kopā var domāt kādus risinājumus.

 

Reklāma
Reklāma

Būt nepareizai…

Būt nepareizai nenozīmē, ka tagad “jāiet pret straumi”, ka kaut kas jādara un jādomā citādāk. Tas galīgi nav par to. Reizēm ir sajūta, ka dzīvē sanāk staigāt apkārt ar lineālu un mērīt – vai es te iederos, vai te būs pareizais garums un apjoms, pareizā varēšana. Tāda nepārtraukta skolu sistēmas pārnešana uz dzīvi, kur sievietes mēģina dzīvot uz 10 ballēm vērtēšanas sistēmā.  

 

Psihologa praksē var novērot sieviešu ļoti lielās ilgas pēc normālības– vai es esmu normāla? 

 

Vai tas, kā es jūtu, kā es dzīvoju, ir normāli? Vai tas, ko es varu vai nevaru, ir normāli? Bet vai tiešām šis lineāls pateiks, ka tas ir vai nav normāli? Vai mums ir tāda viena centrālā vidēji aritmētiskā mamma, uz kuru mēs varētu norādīt – šī ir tā normālā, tagad visas mēģinām tur tikt?! Protams, nav šādas mammas. "Tāpēc aicinu sievietes būt drosmīgām uz atklātību, kur iespējams viņas ir nepareizas un nenormālas, bet vismaz viņas pašas. 

 

Jo pēc visiem šiem lineāliem, svariem, mērauklām un teorijām, kā vajadzētu, mēs pazaudējam savu intuitīvo jušanu, kas kalpo mūsu, bērnu un atbalsta komandas labklājībai. Nav viena pareizā varianta. 

 

Normāls ir tas, kas jums rada harmonisku dzīvi. 

 

Tas ir ļoti būtiski un to ir svarīgi atcerēties. Tāpēc ir jāiet tālāk prom no šīs normalizēšanas. Pamēģinām kaut ko jaunu, kas pirmajā brīdī var šķist nenormāls un nepareizs," aicina Kristīne Balode.

 

Smieties vairāk...

“Nedēļas ietvaros ik pa brīdim ieteiktu pievērst uzmanību tam, cik bieži jūs smejaties un par ko? Pēdējā laikā esmu ievērojusi, ka pati smejos mazāk, un tā nav laba zīme,” atklāj Kristīne Balode. 

Aiz visām šīm svarīgajām lomām – es kā mamma, es kā sieva, es kā darbiniece, es kā mājsaimniece, bet – kad es pēdējo reizi pasmējos? Kad es pēdējo reizi biju muļķīga? Kad es pēdējo reizi atļāvos izdarīt kaut ko ne pārāk gudru? Taču galvā bieži vien raisās šie jautājumi – ko par mani padomās? Vai šos svārkus būtu pieklājīgi vilkt? Vai var šādi uzvesties? Kā tas ies kopā ar manu dzīves kontekstu, statusu, atbildībām,un to, ka esmu mamma bērniem? 

 

Labāk mēģināt smieties vairāk nekā raudāt, tā varētu būt īstā mēraukla, kā tikt pie labklājīgas dzīves. 

 

“Tāpat arī neejam tālu prom no seksuālās daļas – tas nav par to, ka ar seksu būtu jānodarbojas no rīta līdz vakaram. Tas ir kontakts ar manu gribu, manu iekāri, ar manu aizrautību, ar manu erotisko prātu un spēju flirtēt un pavedināt vispirms jau pašai sevi uz visu to, ko es gribu,” aicina Kristīne Balode.

Saistītie raksti