Tagad visu uztveram ļoti saasināti. Aina Poiša par attiecību pārbaudījumu laiku

Sarežģītajā pandēmijas situācijā kādu eksāmenu kārtojam ik dienu. Varam tajā izgāzties, pacelt balto karogu vai meklēt resursus izturēt. Šis ir laiks, kurā dalīta bēda nekļūst par pusbēdu, jo saspringums ir lipīgs – ērkšķus attiecībās komentē psihoterapeite Aina Poiša. Taču esot vieta cerībai, ka, atbrīvojoties no liekā, kļūsim par tīrāku sabiedrību.

FOTO: no personīgā arhīva

Aina Poiša: "Teorētiski saprotam, ka arī šis ir kā karš, tikai bioloģiskā nozīmē. Tas, ka reizēm trūkst spējas mobilizēties, izraisa apjukumu."

Ainai patīk tikties klātienē, sajust cilvēka acis un reakcijas, kaut ziemā pie atvērta loga un siltā šallē ietinoties. Šoreiz tā nav – mēs runājam attālināti, lai gan atrodamies netālu viena no otras – tuvajā Pārdaugavā. Aina savas maņas ir uzasinājusi tā, ka jūtīgi reaģē uz katru vārdu, intonāciju. Viņa pati ir ļoti dzīvs cilvēks, kurš vienā teikumā var gan sasmieties, gan sabēdāties. Bieži vien par savu atklātību cietusi, reizēm kāpusi uz tiem pašiem grābekļiem. Šajā laikā viņa ļoti ir savējā  – no tiem, kuru spēka vārdus ļoti gaida daudzi.
 

Pārāk aprūpētie

– Kā tu skaties uz šo situāciju, kas izveidojusies?

– Laiks ir traks. Grūti pierast, jo esam paaudze, kas reāli nav piedzīvojusi karu. Teorētiski saprotam, ka arī šis ir kā karš, tikai bioloģiskā nozīmē. Tas, ka reizēm trūkst spējas mobilizēties, izraisa apjukumu. Ja tās domas mēģina visu laiku izstumt, var krist noliegumā. Cilvēku kategorijai, kas jauno situāciju nespēj pieņemt, ir grūti saprast, ka jāreaģē kā kara laika apstākļos. Ka ir ierobežojumi, kas jāpieņem bez ierunām.
 

– Ir dotais – tā ir, un viss?

– Ir dotais lielums, situācija nopietna. Medicīnā krahs, trūkst darbinieku, sliktās ziņas televīzijā – baigais pārbaudījums. Kad tiec no nolieguma vaļā, sāc pieņemt situāciju, ka tev piespiedu kārtā jāreaģē atbilstoši kontekstam, bet tas ir ar cerību, ka kaut kad tas beigsies. Galvenais ir iziet cauri neziņai, jo tā ir bailes ražojoša. Tad uzreiz ir zems enerģijas līmenis, nobirst imūnsistēma, ir zaudējuma izjūta, un stress vairojas.

 

– Vairākas paaudzes esam dzīvojuši bez smagiem satricinājumiem – vai mūsos ir resursi šādām situācijām?

– Domāju, ka ir, taču, ja cilvēks nav spējīgs pieņemt situāciju, resursi tiek bloķēti. Kad pieņem situāciju, durvis sāk atvērties rezervēm, un spējam mobilizēties. Izdzīvošanas instinkts katram ir dots no dabas – izņemot tos, kuri ir ļoti salauzti, kuriem bijusi vardarbīga dzīve, ģimenē iemācīta bezspēcības izjūta. Viņiem ir grūtāk.
 

– Droši vien savā profesionālajā dzīvē ar šo upura lomu diezgan bieži esi saskārusies.

– Upura loma parādās ne jau tikai šajā – kovida – gaismā, tā ir arī pret citām dzīves situācijām. Joprojām turpinu strādāt ar cilvēkiem drošos apstākļos, un sarunu tēmas nav tikai par Covid-19. Viņi nāk ar izpratni vai izpratnes trūkumu, kur atrast resursus, jo viņiem ir sajūta, ka to nav. Lai risinātu problēmas, kas neapstājas: cilvēciskās attiecības, attieksmi pret lietām... Ir vecāki, kas, bērnus pasargājot, viņiem ir devuši programmas: neizaicini, nepārvērtē sevi, saudzē, neizlec… Tas iesēj tādu kā infekciju, ka esi nerealizējies cilvēks, netici pats savām spējām. Tādiem piekļuve resursiem ir norobežota.


 – To var palikt arī zem pāraprūpes cepures? Sabiedrībai kļūstot arvien labklājīgākai, vecākiem liekas – es varu atļauties, man ir resursi, es savu cālēnu iepakošu.

– Jaunie vecāki ļoti bieži uztraucas, ka tik netraumētu bērnu – labāk pasargāšu. Un tā viņi pasargā arī no normāla dzīves rūdījuma, kas liek mazliet mobilizēties, trenēt gribu, pārvarēt grūtības. Neviens jau nevarēja iedomāties, ka tas varētu būt ar tādām sekām, kādas pieredzam patlaban. Vecākiem ir bijuši labi nodomi, bet sekas ir tādas, ka viņu bērniem liekas pašsaprotami – viss vienmēr nokārtosies, nav jāuzņemas atbildība.

 

– Krīzes situācijās tas tiek pārbaudīts. Vecākiem vairs nav tik daudz resursu, un būtu labi, ja katrs būtu stiprs par sevi cīnīties.

– Jebkuram, kurš grib justies brīvs cilvēks brīvā valstī un izmantot visas iespējas, tā ir ļoti saprotama vēlme. Neviens neparedzēja, ka iestāsies tādi laiki, kad viss ir jāsamazina – jāpārskata tēriņi, attiecības, tas, ar kādiem cilvēkiem kontaktējies, kuri tev palīdz, atbalsta, bet no kuriem jāizvairās, jo viņi sāk visādas ziņas stumt ausīs, novirzīt no pareizā ceļa. Ir vadība no malas, rīkojumi, kas it kā atņem brīvību, cilvēki sāk protestēt, dumpoties. Man liekas, viņi nesaprot jēgu, ka brīvību neatņem, jo tā vienmēr iet kopā ar konkrētu atbildību.

 

Mezgls savelkas

– Esam pieraduši dzīvot demokrātijas kurpēs un reaģēt uz lēmumiem, bet vajadzētu saprast, ka šie ir kara laika lēmumi, iestājas citi spēles noteikumi.

– Jā, tas arī uz mediķiem attiecas. Kāda daktere man stāstīja – slimnīcās izsludināta gandrīz vai mobilizācija, jo nav, kas strādā Covid-19 nodaļās. Mediķim ir pienākums rotēt, lai neizdeg tie, kas ir pamatkodols. Tas nav apspriežams. Ja ne, paliec ārpus svītras, un tev var nebūt darba. Domāju, tāds komunikācijas veids nav sevišķi labs. Acīmredzot izmisumā tā tiek paziņots. Bet tie dakteri nav gatavoti karam, viņi ir apjukuši – kā mani var piespiest strādāt kovida nodaļā!

 

– Ja savu karjeru biju būvējis tā, ka sēdēšu kabinetā un izrakstīšu receptes... Pirmā viļņa laikā Andrejs Ērglis teica – tā nevajadzētu būt, ka ārsts atsakās strādāt; atceroties Hipokrata zvērestu vai cilvēcību, tev jāmobilizējas.

– Man liekas, ja izvēlies būt palīdzības ešelonā, tevi ik pa brīdim var izsaukt. Tas būtu atbilstoši Hipokrāta zvērestam. Bet, redz, ārsti arī ir tikai cilvēki, viņi ir sākuši domāt par savu ādu, drošību, veselību, ģimeni, riskiem, bet grib arī turēties līmenī. To visu var saprast. Valda pretrunas, pa kuru ceļu iet... Ja mēs visi varētu solidarizēties, saprast pēc būtības, kas tas ir, un kļūtu labāki, atbildīgāki cilvēki, būtu vienkāršāk atrisināt to pretrunīgumu. Bet personīgās intereses iet konfrontācijā ar kopējām interesēm.

 

 

– Situācijas ir dažādas – vientuļā mamma, daktere, sāk pārskatīt savu iespēju strādāt Covid-19 nodaļā, jo, ja nu kas, kurš par bērnu parūpēsies... Daudziem tie ir eksistenciāli smagi jautājumi.

– Protams, ir nianses, par kurām lielajos informācijas blokos nerunā. Līdzko paskatās konkrētas ģimenes situāciju, redzam cilvēcisko sāpi. Nevar izdot ultimātu, lozungu. Domāju, prioritāte ir – cik vari, sakārto, nodrošini savu vidi, paļaujoties uz likteni, Dievu, uz to, ka būsi pietiekami piesardzīgs, bet līdz galam garantiju tāpat nav. Un tas mani tiešām uztrauc – ka ir tādas nianses, teiksim, vientuļās mammas vai veci cilvēki, kuri ir atkarīgi no aprūpētāja.

 

– Pandēmija tīra sociālās aprūpes namus. Acīmredzot nav resursu, lai pienācīgi šos riska grupas cilvēkus pasargātu. Ciniski – pēc krīzes attapsimies, ka esam daudz jaunāka sabiedrība.

– Ciniski tas ir, bet bez tā laikam nevar saglābt neko. Ir tā, kā ir, šausmīgi bēdīgi par vecajiem cilvēkiem ne vien aprūpes namos, bet arī par tiem, pie kuriem nāk aprūpētājs, kurš staigā pa vairākām mājām. Vienu tādu gadījumu zinu – aprūpētājai it kā nav simptomu, viņa strādā, kamēr var, un tad vienam vecam cilvēkam atklājas kovids. Domā, kurš vainīgs, bet tas, protams, neko nerisina, jo cilvēks paliek bez aprūpētāja. Aprūpētājs ir karantīnā, bez darba, turklāt iezīmēts, ka viņš ir tas, kurš pārnēsā. Un ko darīt ar cilvēku, kurš palicis viens pats, nevar paņemt maisiņu, kas aiz durvīm nolikts, un par sevi parūpēties?
 


Ja tu ar savu saspringumu nāc attiecībās, tas ir lipīgs. Otrs nevar turēt, jo arī viņš ir tikai cilvēks. Terapeiti, psihologi ir trenēti turēt dažādas emocijas, mobilizēties, viņi saka klientiem – es varu tevi noturēt, vienalga, ko tu man dod. Bet tas ir kādu laiku. Mājas situācijā limita nav

 

 

– Pavasarī palīdzētgribētāju bija vairāk nekā aprūpējamo. Smieklīgi – cilvēks, kurš ir pašizolācijā, iziet ārā, piesien suni pie staba, nāk aprūpētājs, saka sunim: “Čau, iesim pastaigāties!” Nabaga lopiņš pirmoreiz viņu redz… Bet tāda kustība bija. Vai tagad sabiedrība ir pārāk saspringusi, katrs centrējas uz sevi?

– Pavasarī cipari nebija tādi, kas spiež uz smadzenēm. Nebija atklāto runu, ka tuvojamies kaut kam ļoti nopietnam. Likās – tas notiek citās valstīs, mēs esam pasargāti. Tagad tā nav. Mezgls savelkas, un tu kā dzīvnieciņš kašņājies, cīnies par savu ādu. Pat tad, ja kaut kur ir iespēja volontierismam jeb brīvprātīgo kustībai būt, laikam trūkst enerģijas to saorganizēt. Negribas cilvēkus likt zem riska.

 

Ar bomi pa galvu

– Vai jūti, ka saspringums ir arī attiecībās? Cilvēki atzīst, ka ir grūti izturēt vienam otru.

– Ja tu ar savu saspringumu nāc attiecībās, tas ir lipīgs. Otrs nevar turēt, jo arī viņš ir tikai cilvēks. Terapeiti, psihologi ir trenēti turēt dažādas emocijas, mobilizēties, viņi saka klientiem – es varu tevi noturēt, vienalga, ko tu man dod. Bet tas ir kādu laiku. Mājas situācijā limita nav (smejas). Kopābūšanas laiks tiek paplašināts, līdz ar to sasprindzinājuma kamoliņi, kas no katra ienāk kopējā sistēmā, kļūst lielāki. Tā ir – jo esam ierobežoti, spiesti ārēji būt pasīvāki, jo iekšēji esam aktīvāki.

Reklāma
Reklāma

 

– Vai tiešām dalīta bēda vairs nav pusbēda?

– Dalīta bēda šoreiz nekļūst par pusbēdu, bet kā sniega bumba stresu veļ un veļ līdz sprādzienam. Varbūt līdz šim tas bija labāk kontrolēts, cilvēki mēģināja tikt pāri sadzīves grūtībām un necepties par to, kas nav tā vērts. Tagad, šķiet, tieši sadzīves sīkumi uzkāpj uz augstākā pakāpiena un ieņem nozīmīgāko vietu. Vajag izlādi, cilvēkiem nav spēka sevi savākt. Parasti jau izvairāmies no nepatīkamām situācijām, savu nepatiku paslaukām zem tepiķa, jo, ja esi kaut ko pamanījis, tev par to jāuzņemas atbildība. Bet saspiestībā to izdarīt ir grūtāk.

 

Piespiedu tuvībā, ja pāris ir, teiksim, aizrāvies ar cīņu par varu vai ir kādās atkarīgās attiecībās viens no otra, ja viņu attiecībās jau ir ieperinājies kas toksisks, tad tur plīst. Var jau būt, ka tas tur ir bijis jau kopš iepazīšanās brīža, bet cilvēki ir ticējuši brīnumiem – ar domu, ka nebūs tik traki, mēs taču mīlam viens otru un tiksim ar to galā.
Saspīlējumā, kādā dzīvojam, var pietrūkt pacietības, bet krīzes situācijās visi speciālisti ieteic nepieņemt pārsteidzīgus lēmumus. Vai šis ir laiks veikt smagas revīzijas? Tagad, kad mums visiem ir grūti un jebko esam tendēti uztvert saasināti, es ieteiktu no problēmas risināšanas apzināti distancēties. Attiecībām noderētu mazliet rotaļīgāks noskaņojums – ja vien to varētu ikdienā ienest, tas nevienam par ļaunu nenāktu. Savas dusmas un neapmierinātību varam skaļi izelpot, var atrast kādu citu risinājumu, kaut ierakstīt dienasgrāmatā.

Bet jebkurā gadījumā ir svarīgi piedomāt pie garīgās higiēnas, sava emocionālā ķermeņa sakārtošanas. Un nevar aizmirst, ka stresu ķermenis var izstrādāt sportojot, ātrā solī pastaigājoties – gar jūru vai pa mežu. Jāatceras, ka nedzīvojam ideālā pasaulē un nedzīvojam ar ideāliem cilvēkiem, un arī mēs paši neesam ideāli.
 

– Esi viņu uzskatījis par mīļāko cilvēku, darbojāties komandā, gājāt darbos, retos brīvbrīžos centāties tvert kopīgo laiku, un nu pēkšņi saproti, ka jūsu attiecībās ir daudz ērkšķu. Vai tas nenobrucina ticību jūtām?

– Reizēm tas ir šokējošs pārsteigums, ka savā cilvēkā neesi pamanījis ēnas pusi. Var teikt, ka viens otrā ieraugām to, ko līdz šim bijām izvairījušies redzēt. Un tā ir – tev bija priekšstats, ka esat komanda, vienā laivā, un pēkšņi viņam kādu iemeslu pēc, varbūt neapzināti, tas airis salūst vai, nedod dievs, viņš ar to tev iebelž pa galvu. Tas ir šoks. Viņam nāk ārā uzkrājumi, kas varbūt nesaistās konkrēti ar tevi, bet ir viņa paša savākti emocionālā pieredzē ar citiem cilvēkiem, un izprovocējas izlāde. Tad ir baigā nodevības izjūta, jo uzstādījums ir – mums tieši tagad jāturas kopā. Tas ir vēlams. Šāda frustrācija, vilšanās ir kā ar bomi pa galvu.

 

– Vēl tas, ka nespēj savus bērnus izturēt. Bija labi, kad viņi bija skolā, bērnudārzā, nu pēkšņi viņi ir mājās biezā slānī, un tu vienkārši sāc aurot. Vakarā, kad viņi nolikti gulēt, ber pelnus sev uz galvas – vai es viņus pietiekami nemīlu?  

– Strādāju ar mammītēm, kurām ir bērni ar īpašām vajadzībām, un es tos stāstus dzirdu. Ja tev ir bērniņš, kurš aprūpi prasa  24/7, un viņš nav vienīgais, ir arī skolēni, kas tagad ir mājās, dažādu vecumu, ar dažādu temperamentu… Kāda mamma, kurai ir četri bērni, viens no tiem ar īpašām vajadzībām, teica – no lomu daudzuma, kas viņai jātur, var nojukt. Vīrs tagad ir vienīgais, kurš atbildīgs par materiālo pusi, pagaidām var strādāt un tiek ārā no mājas. Viņa nevar. Visi palīdzētāji – asistenti, auklītes – ir nobijušies pie viņiem nākt. Un arī viņa pati nejūtas droša.

Ģimenes sistēma tiek noslēgta, viņa ir viena, uz kuru balstās šī pasaule. Bērnu vajadzības nemazinās, viņiem nav, kur sadalīt enerģiju, interešu pulciņi slēgti. Līdz tam mammai bija grūtības būt šoferītim, loģistikas priekšniecei, menedžerei, lai katrs kaut kur paspēj, tagad viņa sēž virtuvē uz grīdas un grib pacelt balto karogu, jo jūtas pilnīgi zaudējusi eksāmenā, kas saucas – pietiekami laba mamma (smejas). Viņa saka – es raudu, auroju vai ielienu vannas istabā, kur ieslēdzos uz piecām vai 15 minūtēm.

– Labi, ja cilvēks saprot, ka vismaz šādi var paņemt vienatni.

 

– Bet tas ir dramatiski. Tiešām īsts pārbaudījums. Situācijas, kurās ir kāds apgrūtinājums – veci cilvēki, bērni ar īpašām vajadzībām –, ir sarežģītas, jo viņu problēmas prasa daudz vairāk resursu.

– Par problēmģimenēm runājam maz.

– Valdībai nepietiek spēka apskatīt visu spektru, viņi dod vispārinājumus. Bet nianses – kā tas ir man, kā tev, kā manai māsai vai brālim, kā manai labākajai draudzenei – ir tas loks, ko varam apzināt un padomāt, saliekot galvas kopā kaut virtuāli, kāda veida palīdzība, vismaz šajā mazā uzmanības lokā, varētu sākt cirkulēt. Lai kāda mamma nesajuktu prātā.
 

Lai justos novērtēts

– Kā domā, vai ir pietiekami daudz iespēju šādiem cilvēkiem vērsties pēc palīdzības?

– Vismaz par mammu tēmu esmu lietas kursā – organizācija palidzesim.lv rīko atbalsta tikšanās, lai nepārņem sociālā vientulība, lai viena otru var stiprināt, lai nepazūd kaut kas, kas ir labi iestrādāts. Okei, tas nav klātienē, bet redzi cilvēku, vari drusku padalīties, kādam spēka vārdus novēlēt. Mentālais atbalsts nevar atrisināt konkrētas problēmas, bet arī tam ir nozīme. Ir garīgā enerģija, kurā cilvēki saslēdzas, lai kāds, kurš spēj uzticēties, būt atklāts, varētu par savu situāciju teikt bez aiztures – es lūstu nost, jūtu, ka vairs nav spēka… Tā ir situācijas pieņemšana, drusku kā pašpalīdzība, tu to atzīsti, un citi tevi nenosoda, nešausminās.


 – Ik gadu diplomus vairākās augstskolās iegūst daudz psihologu – vai viņus nevarētu piesaistīt krīžu centriem?

– Jā, tas ir konkrēts risinājums, ko, manuprāt, tauta gaida. Ne tikai informāciju, kurā tiek konstatēts kārtējais stāvoklis. Domāju, tas arī izraisa protestus – ka gaida, lai ir ne tikai statistika un cinisms, ko ražo kara laika apstākļi, bet lai tiek domāts par cilvēkiem arī valstiskā līmenī. Tad būtu sajūta, ka par mums tur rūpi, ka mobilizācija nenotiek tikai medicīnas, bet arī garīgās palīdzības laukā.

– Palīdzība ir vajadzīga dažāda, ne tikai sirdi izkratīt. Cilvēki, mājās sēžot, nespēj atrisināt daudzas praktiskas lietas, savus priekšlikumus varētu sniegt arī ekonomists, finansists, jurists.

 

– Pavasara labajām iestrādēm vajadzēja būt kā atvērtām durvīm, bet tās ir aizklapējušās ciet. Vajadzēja veicināt to, kas jau labi atrasts, paplašināt ar to, ko specifiski pieprasa šī situācija. Jo šī atšķiras no tās, kas bija pavasarī.

– Lai arī ir dīkstāves pabalsti, uzņēmējiem brūk bizness. Tas parauj līdzi citus. Daudziem kredīti jāmaksā, pabalsti mazi, ja cilvēks īrē dzīvokli, nevar atļauties neko citu.

– Tikai saglabāt mājokli, jā. Tā būtu ļoti laba palīdzības sistēma. Tas būtu cilvēcīgi. Tad varētu justies vajadzīgs savai Latvijai. Skaļi jau skan, bet domāju, tāda vilšanās izjūta ir. Cilvēki gadiem runā – es mīlu savu dzimteni, bet valstiskā līmenī nejūtos šeit vajadzīgs, novērtēts. Un tagad tas viss uzburbuļo. Kovids rauj ārā protestus, kas varbūt ir neloģiski, bet tiem var būt citas zemūdens klintis.
 

Mācību stunda

– Kā tev liekas – vai mēs arī ko iegūstam?

 

– Šī ir mācību stunda. Šai laikā varam trenēt sirdsbalsi, situāciju vairāk paņemt ar sirdi, ne prātu. Esam tikai cilvēki, kas pakļauti dzīves dramaturģijai, un tajā kā luksoforā deg Dzīvība, Nāve un Mīlestība. Tie ir katras lugas stūrakmeņi, uz kuriem būvē stāstu par cilvēkiem. Ja nesadala sīkumos, katrs pats var to izvērtēt.

– Lielie dzīves jautājumi.

– Jā. Atkratīties no liekā, pārvērtēt, kam tu skrien pakaļ, kāpēc un ko tev tas dod. Kad nonāc pie plaušu ventilatora, nevienu vairs neinteresē, ar kādu mašīnu tu brauc un uz kādām valstīm esi aizceļojis. Tad paliek tikai tava kailā dzīvība, nāves tuvums un cilvēki, kuri joprojām ir uzticīgi, kuriem nav vienalga, kas ar tevi notiek. Tajā brīdī visa dzīve kļūst ļoti vienkārša. Ja tas neaizmirstos, ja atmiņa nebūtu tik īsa, tad parādītos ticība, ka mēs varētu kļūt tīrāka sabiedrība. Tādās humānās vērtībās. Lūk, tā ir gaisma, uz ko es skatos. Brīžiem liekas, ka esmu naiva, aizstāvot šīs vērtības, bet laikam bez tāda naivuma arī nevar. Ja vairs nav nekādu ideālu, tad pacel balto karogu vai lien bunkurā, savtīgi sargājot savu ādu.

– Zobus izriez uz āru.

 

– Jā, un mēģini kost, tā dzīvnieciski. Jo tev kož situācija. Bailēs cilvēks kļūst par dzīvnieku, par suni, kas otram pretī atņirdz zobus. Pazūd sirds klātbūtne – tas, liekas, ir sāpīgākais. Ja mēs to lētticīgi pazaudēsim, pakļaujoties tikai šausmām, tad tajā dramaturģijā varam zaudēt arī pašu būtiskāko – cilvēkmīlestību, kas ir pa vidu starp dzīvību un nāvi.
 

– Pieredzēju, ka zobārstniecības klīnikā, kur neiet paši bagātākie, pa gaiteņiem klīda divi sirmgalvji, rociņās sadevušies, viņiem bija kāda akūta problēma, šķiet, salūzusi protēze. Māsiņas centās palīdzēt apjukušajiem, ārsti atsaucīgi. Tas tiešām bija skaisti, neviena asa vārda.

– Redz, nav būtiskākais kruta klīnika ar dizaina mēbelēm. Ir citas prioritātes – tas ir attieksmes jautājums. Ja redzi ko tādu, parādās ticība, ka šī krīze spēj nogalināt to, kas mums nav nemaz tik svarīgs. Tad jūti, ka sirds tā kā atveras, baro pozitīvo enerģiju. Šādas situācijas palīdz kādu laiku iet uz priekšu ar uzlādētu iekšējo resursu bāzi. Cik maz vajag.

– Gan jau tādas situācijas mums apkārt ir, būtu labi, ja mēs būtu atvērti tās ieraudzīt.

 

– Jā, koncentrētos uz labo. Un tad tas vairotos. Tā būtu vakcīna pārnestā nozīmē, kas mentālajā sfērā ir ļoti svarīga (smejas).
 

– Kā tu tiec galā? Kur ņem spēku un mieru?

– Esmu priecīga, ka joprojām varu strādāt. Gandarījumu dod tas, ka dzīve nav apstājusies. Ja ar katru klātbūtnes epizodi varu apliecināt, ka turu situāciju, tas mani uzlādē. Man vajag kaut mazliet – ne lai pelnītu, bet realizēšanās iespēju, ka daru to, kas man patīk, kam ticu… Ja man atņemtu darbu, tad nezinu, ko es tev atbildētu. Šī noderīguma izjūta, ka esmu iesaukumā, atbilstoši situācijai, dod spēku. Ja arī mājās varu atrast kaut mazu darbiņu – izšķirot fotogrāfijas vai izārdīt vecu džemperi un uzadīt jaunu –, tad ir pavisam labi. Ja to daru ar apzinātu prieku, tas sniedz piepildījumu.

Nekādu brīnumlīdzekļu jau nav. Man jaunums ir elpošanas tehnika, kuru apguvu. Tā ir ļoti svarīga arī kovida sakarā – tu apzināti elpo, trenē plaušas svaigā gaisā. Laba profilakse, kas neprasa daudz laika. Turpinu sveicināt sauli ir rītu pie atvērta loga un jūtos gandarīta, ka es kaut ko daru, ne tikai domāju par to. Tā ir praktiska lieta, kas dienas režīmā dod sajūtu, ka neesi kļuvis truls un apātisks, bezcerīgs, tevī ir resurss, divas rokas, divas kājas, galva strādā, un ir vide, kurā vienmēr vari atrast kādu plauktiņu, kuram putekļus noslaucīt. Vai izrevidēt grāmatplauktu. Beidzot.