Ārste: Bērna optimismu vai pesimismu nosaka iedzimtība un pieredze ģimenē

Optimisti parasti labāk patīk sev un citiem, ir laimīgāki, apmierinātāki ar dzīvi, darbu un ģimeni, pesimistiem ir grūtāk atrast kontaktu ar cilvēkiem un pašam veiksmīgi vadīt dzīvi.

FOTO: Shutterstock.com

Optimisms un pesimisms nav vienas monētas divas puses, tie ir divi dažādi konstrukti mūsu smadzenēs.

Speciālisti pauž, ka cilvēks piedzimst ar optimista vai pesimista gēniem (30-50%), bet liela nozīme ir arī audzināšanai un pieredzei - situācijai ģimenē un apkārtējā sabiedrībā. Par to, kas ietekmē mūsu dzīves uztveri, runā LR-1 raidījumā "Ģimenes studija". 

Ārste-rezidente psihoterapijā Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikā Laura Valaine norāda, ka cilvēks jau piedzimst  ar "kaut kādu komplektu", vai viņš būs vairāk pesimists vai optimists. Tas ir ap 30 - 50%, tie ir gēni, ko ietekmēt nevar.

"Visu pārējo dod pieredz ģimenē, personīgā pieredze un vide, kurā dzīvojam," atzīst Laura Valaine. Savukārt šī ir daļa, ko iespējams mainīt.
 

Cilvēks jau piedzimst  ar "kaut kādu komplektu", vai viņš būs vairāk pesimists vai optimists. Tas ir ap 30 - 50%, tie ir gēni, ko ietekmēt nevar.

"Tas ir tas, ko bērns no piedzimšanās brīža mācās. Bērnu vada intereses emocija. Tas, kādu mēs viņam pieredzi caur šo interesi dosim, tas veido to, kā šis bērns skatīsies uz pasauli," skaidro Laura Valaine.

Tas, ka vieniem vecākiem ir rakstura ziņā ļoti atšķirīgi bērni, ir normāli, norāda ārste, jo "vecāki pēc pases paliek tie paši, bet ar katru bērnu kļūst viedāki, kaut ko ņem vieglāk, citas lietas stingrāk".

"Vecāki ir tie paši un audzināšanas principi ir tie paši, bet bērnu ietekmē arī viņu secība ģimenē. Vecākie bērni lielākoties ir tendēti vairāk lietas darīt pareizāk, viņiem motivācija ir lielāka. Tad ir otrie bērni, viņš jau zina, ka ir jādalās, ne kā pirmais, kurš pieradis, ka viņam viss būs. Tad ir tas jaunākais, kurš atkarībā no dzimuma un citiem faktoriem, arī ir citāds," bilst Laura Valaine."Lai arī kā būtu, mēs katru bērnu nedaudz citādāk audzinām. Tāpat vecāki nevar ietekmēt brāļu un māsu attiecības, attiecības dārziņā, citas situācijas."

"Ģenētiskais predispozīcijai pievienojas audzināšana un vēl 101 cits faktors, kas vienkārši notiek," skaidro ārste.

"Optimisms un pesimisms nav vienas monētas divas puses, tie ir divi dažādi konstrukti mūsu smadzenēs. Ir trauciņš optimismam, ir trauciņš pesimismam," norāda Laura Valaine.

Reklāma
Reklāma

"Pirmais optimistiskais vai pat drošais skats un ar cerību pilnais skats veidojas līdz pusotra gada vecumam. Tas ir pats pamats. Līdz šim vecumam viņš iemācās pasauli uztvert kā drošu.

Mamma ir šī drošība. Ja šajā laikā vecāki spēj būt pēc iespējas mierāki un vienādāk reaģēt dažādās situācijās, jo drošāks skats uz dzīvi bērnam būs. Un viņš ar drošu skatu ies tālāk dzīvē."

Trīs bērnu mamma un Mot programmas trenere, koučs Kristīne Vilcāne piekrīt, ka daļa noteikti ir iedzimtība, bet otra daļa ir pieredze, apkārtējie notikumi, pat ienākšanas stāsts. Viņa min, ka otrais dēls ir nācis pasaulē grūtāk, tad viņš uz pasauli skatās visu laiku ar atvērtām acīm un platu smaidu.

"Piekrītu tam, ka mēs kā vecāki maināmies, mēs augam paši. Ja es skatos uz savu jaunāko, tad es smejos, ka visiem bērniem es gribētu tādus vecākus, kā mēs esam jaunākajām," bilst Kristīne Vilcāne.