Agnese Dagile: Covid-19 laikā brokastis gultā jāpasniedz uz maiņām

Mamma Agnese Dagile, meita Nele (5 gadi), dēls Gustavs (8 gadi) un vīrs Donatas nu jau atzīst, ka ir nedaudz apraduši ar situāciju un cenšas tik galā. Agnese vīrs ir lietuvietis, kurš ir Lietuvas vēstniecības Latvijā konsuls. Bērni mācās Žila Verna Rīgas Franču skolā. Agnese strādā Eiropas Komisijas pārstāvniecībā Latvijā, pasniedz lekcijas Rīgas Stradiņa Universitātē. Starptautiska ģimenīte – Agnese ar vīru pamatā sarunājas angļu valodā. Lai gan abi pārvalda viens otra dzimtās valodas, viņu iepazīšanās valoda ir angļu. Bērni ar mammu runā latviešu, bet ar tēti – lietuviešu valodā, bet mācās – franču valodā.

Attālinātās mācības franču valodā
Lai arī Agneses bērni ir vēl salīdzinoši mazi un teorētiski mācību viela šādā vecumā ir tāda, kad vecāki var palīdzēt bērniem itin labi, Agnese atzīst, ka viņi šobrīd ģimenē izjūt papildus slodzi – tā kā bērni mācās franču skolā, viņiem ir jāapgūst divas programmas – Latvijas akreditētā mācību programma un franču skolas programma. Bērniem ir arī divas mācību valodas – latviešu un franču. Agnese stāsta: “Bērni ne vienmēr var ar visu tikt galā paši – viņiem ir jāpalīdz pieslēgties un atslēgties no videostundām, izprast uzdoto. Mums vēl nāk papildus slodze klāt, jo paši ar vīru franču valodas nianses, piemēram, ģeometrijas terminus, tik labi nepārzinām, lai vienmēr visu labi dēlam izskaidrotu. Tāpat franču skolas specifika ir tāda, ka bērnam jau piecu gadu vecumā, Nelei, ir mācības – ir jāapgūst lasītprasme, rakstīšana un noteiktas kompetences pēc programmas. Dēls katru dienu mācās apmēram 8.30 – 15.00, bet meitai mācību ziņā ir lielāka fleksibilitāte. Nav viegli. Mēģinām atbalstīt bērnus kā nu varam,” bērnu dienas režīmu ieskicē Agnese.

Mums vēl nāk papildus slodze klāt, jo paši ar vīru franču valodas nianses, piemēram, ģeometrijas terminus, tik labi nepārzinām, lai vienmēr visu labi dēlam izskaidrotu.

7 FOTO

Agneses Dagiles ģimenes dzīve pirms un pēc Covid-19

+ 3

Skatīt visus

Starp tehnoloģiju labirintiem un ķieģeļu krāmēšanu
Agnese atzīst, ka sākotnēji grūtākais ir bijis aptvert un pielāgoties dažādajiem tehnoloģiskajiem risinājumi – īsā laikā bija jāsaprot, kādas platformas un risinājumus kurā vietā nāksies izmantot – attālinātajā darbā Eiropas Komisijā, lektores darbā universitātē, bērnu skolā. Tagad jau visas nepieciešamās platformas izmēģinātas un var viegli pārslēgties starp Moodle, MS Teams, Webex, Zoom, Skype, Signal, Whatsapp, E-klasi, nemaz nerunājot par parastajiem mobilo sakariem un e-pastiem. Tiek sūtītas arī vēstules pa pastu. Tāpat daudzas tehnoloģiskās lietas jāpaskaidro bērniem, lai viņi varētu paši labāk apgūt lietas un saprast, kā sasniegt skolotāju un izpildīt skolas uzdevumus. Agnese neslēpj, ka vecākiem ir diezgan daudz jāvelta bērniem laiks, kad ir mācības, bet vecāku darbs tiek plānots tad, kad sanāk un pēc skolas laika beigām. Diemžēl sākumā tā izteikti bija.
Tāpat ģimenei nācies saskarties ar prioritāšu pārvērtēšanu un pārskatīšanu. Starp nebeidzamajiem darbu sarakstiem ir jāizvērtē, kas ir jādara šeit un tūlīt, bet ko var atlikt uz nenoteiktu laiku. Tāpat liels ieguvums ir, ja bērni var iziet laukā un pavadīt laiku aktīvi – diena, kad viņi spēlējoties pārkrāmējuši ķieģeļus pagalmā no vienas kaudzes uz otru, nesusi nogurumu un miera sajūtu vakarā. “Lūk, ko nozīmē fiziskā slodze svaigā gaisā!” norāda Agnese.

Ja es domāju, ka laika posmā 9.00 līdz 10.00 rakstīšu darba lietas, gadās, ka rakstu no 9.00 līdz 9.15, tad līdz 9.27 meklēju pareizās krāsas Neles zivīm, tad atkal 12 minūtes rakstu, bet tad 10 minūtes skaidroju matemātiku.

Tas ir maratons. Tas nav sprints
Viss strauji mainās un visiem ir strauji jāpielāgojas, atzīst Agnese. Jautāta, vai grafiks un nedēļas plāns ģimenei varētu palīdzēt, Agnese smej – grafiks jau var būt, bet vai lietas ritēs pēc tā? Nez vai! Viņa saka: “Protams, grafiks var būt un tādu vajag, lai pavisam neaizietu pašplūsmā, bet jāņem vērā, ka tas mainīsies. Es ceļos ap 7.20, bet eju gulēt ap pusnakti. Ja es ieplānoju, ka rīta pusē strādāšu, manus plānus var izjaukt matemātika vai zivju zīmēšana. Ja es domāju, ka laika posmā 9.00 līdz 10.00 rakstīšu darba lietas, gadās, ka rakstu no 9.00 līdz 9.15, tad līdz 9.27 meklēju pareizās krāsas Neles zivīm, tad atkal 12 minūtes rakstu, bet tad 10 minūtes skaidroju matemātiku,” šī brīža ikdienu ieskicē Agnese.
Saprotot, ka bērnu mācības aizņem tiešām daudz laika, darbā Agnese ar kolēģi ir sadalījusies maiņās pa nedēļām un galveno darbu slodzi pamīšus dala. Ar vīru arī atbildību par bērnu skološanu dara uz maiņām pa dienām. “Mēs šobrīd nevaram būt 100% efektīvi, un tas ir normāli. Ir jāatiet, ir jāatvelk elpa no šī visa. Tas nav sprints, ko mēs visi šobrīd veicam, tas ir maratons, kurā spēkiem ir jāpietiek līdz galam” domā Agnese.

Uz maiņām – arī brokastu gatavošana
Lai izdzīvotu un izturētu šo laiku, Agnese norāda – vecākiem ir vērtīgi vienam otru nomainīt un dot atelpu. Tāpēc ir tik labi, ka vecāki bērnam ir divi! “Ir grūti, ir citādāk, ir jāpielāgojas. Šim laikam ir arī pozitīvās iezīmes, tās nav tik viegli saskatāmas, bet ir – mēs kā ģimene, piemēram, vairāk visi kopā braucam ar riteņiem, dodamies pastaigās dabā, pēc iespējas tālāk no cilvēkiem. Sākumā, kad lietas strauji attīstījās un vīrs organizēja un palīdzēja Lietuvas valsts piederīgajiem atgriezties mājās, es varēju labāk iepazīt vīra ikdienu un darbu. Mums bija tik interesanti sarunāties!” Jautāta, vai arī Agnese saredz kādus izaicinājumus pāra attiecībās, Agnese pārliecinoši atbild, ka viņa vēlreiz ir guvusi sev apliecinājumu, ka ir apprecējusi foršu cilvēku: “Lai arī mēs abi esam aizņemti un bieži noguruši šajā laikā, mums ir interesanti. Mēs dodam viens otram atelpu. Brokastis gultā ir jāpasniedz uz maiņām!” emocionālās izdzīvošanas pieredzē dalās Agnese. Viņa atzīst, ka arī bērni jau šo lutināšanas veidu ir apguvuši un ir dienas, kad vecākiem brokastis gultā pasniedz arī bērni.

Šim laikam ir arī pozitīvās iezīmes, tās nav tik viegli saskatāmas, bet ir – mēs kā ģimene, piemēram, vairāk visi kopā braucam ar riteņiem, dodamies pastaigās dabā, pēc iespējas tālāk no cilvēkiem.

Pirms un pēc Covid-19
Runājot par darbu, Agnese stāsta, ka, protams, ir lietas, kas ir jāizdara neatkarīgi no apstākļiem, un visu pašplūsmā atstāt nevar. Ja iepriekš Agneses darba dzīve bija vairāk saistīta ar pasākumu organizēšanu, konferencēm un uzstāšanos, tad tagad tā visa vairs nav. Pagaidām. Tomēr šobrīd ziņošana Briselei, lai lēmumi tiktu pieņemti, balstoties un ņemot vērā reālo situāciju Latvijā, ir īpaši aktuāla – ir ļoti būtiski, lai lēmuma pieņēmēji ir informēti par reālo situāciju visā Eiropā, arī Latvijā. Tāpat lekciju pasniegšana un darbs ar studentiem šobrīd ieviesis korekcijas – lekcijas un eksāmeni notiek elektroniski, ar studentiem ir daudz biežāk jāsazinās - gan individuāli, gan skaidrojot un motivējot visus kopīgi. Nav klasisko studentu atrunu, ka kaut ko nav izdarījuši tāpēc, ka saslimuši. Tā vietā saka, ka nevar naktīs gulēt. To pierāda arī tas, ka patiešām daudzi darbus iesniedz nakts vidū, iepriekš tā nekad nav bijis.

Man patīk par šo laiku domāt arī no politiskā aspekta – tas, ko mēs šobrīd piedzīvojam, ir jauns īpašs atskaites punkts, kad varēsim teikt – pirms Covid-19 un pēc Covid-19.

“Kopumā ir savāda sajūta – tu it kā esi mājās un tev ir tik daudz laika, bet tajā pašā laikā visu laiku esi darbā, un ir sajūta, ka darbs nekad nebeidzas. Kādā vakarā beidzot gribēju noskatīties filmu, bet aizmigu. Laiks šobrīd ir ļoti izplūdis jēdziens,” spriež Agnese.
Agnese uzskata, ka šis laiks atstās nospiedumu tajā, kā mēs atskatāmies uz vēsturi: “Man patīk par šo laiku domāt arī no politiskā aspekta – tas, ko mēs šobrīd piedzīvojam, ir jauns īpašs atskaites punkts, kad varēsim teikt – pirms Covid-19 un pēc Covid-19. Tā kā pirms un pēc Otrā Pasaules kara vai Aukstā kara. No vienas puses mums ir grūti, bet no otras puses mums ir unikāla iespēja dzīvot šajā laikā, kas pēc tam vēstures izklāstos būs nopietns atskaites punkts,” ir pārliecināta Agnese.