"Tu esi tā vērts, lai tevī ieklausītos" Trīs psihologa padomi, kā audzināt domājošu bērnu

Melīgās, muļķīgās un apšaubāmas informācijas plūsmā, ar ko saskaras ikviens planētas iedzīvotājs, kas izmanto internetu, vecāku nebūt ne vieglais uzdevums ir izaudzināt bērnus ar augstiem morāles standartiem, kas spētu pretstāvēt masas uzspiestiem standartiem, un  mācēt domāt ar savu galvu. Kā to paveikt?
Grants piedāvā trīs svarīgus audzināšanas principus, kas iemāca bērniem domāt, analizēt un uzņemties atbildību. 

Vecāki mēdz jautāt bērnam, kas viņš gribētu būt, kad izaugs. Ja godīgi, tad uz šo jautājumi šobrīd ir grūtāk atbildēt kā jebkad iepriekš. Ir skaidrs, ka nākotnes profesijas nebūs konkrētu iemaņu iemācīšanās, bet gan nepārejoša sevis pilnveidošana un izaugsme, jaunu prasmju apgūšana, un, kas īpaši svarīgi, nemitīga personības izaugsme.


Sodīšana sarunas vietā
Par sliktāko un personību degradējošāko metodi viņš uzskata nu jau jāsaka – seno laiku principu, ka audzināšanas pamatā ir sodīšana, ja bērns izdara kaut ko, kas nepatīk vecākiem. Pie kādām sekām tas noved?  

Savulaik tika veikts interesants pētījums par cilvēkiem, kuri holokausta laikā palīdzēja slēpties un izdzīvot ebrejiem, kurus vajāja un nogalināja tautības dēļ. Bieži tie bija pilnīgi sveši cilvēki, kuru dēļ viņi riskēja ar savu dzīvību. Cilvēku uzvedības pētnieki gribēja saprast, ar ko atšķīrās šī cilvēku grupa no pārējiem, kas ar savu dzīvību vispārcilvēcisku vērtībā vārdā nolēma neriskēt. Izrādījās, ka visiem tiem, kas glāba ebrejus un riskēja ar sevi, bija vienojoša bērnības pieredze – viņu vecāki nevis sodīja bērnus par nedarbiem, bet mēģināja noskaidrot, kāpēc bērns ir rīkojies tieši šādi. Kādi bija viņa uzvedības un rīcības motīvi, lika viņiem domāt! 
Bērns, kas audzis vidē, kur par nepariezu rīcību tiek sodīts, ar laiku iemācās, ka iniciatīva ir bīstama. Nekad jau nevar zināt, vai izdosies, bet, ja neizdosies, nepatikšanas garantētas. Lai izvairītos no nepatikšanām, labākā taktika ir nedarīt neko. 

Par sliktāko un personību degradējošāko metodi viņš uzskata nu jau jāsaka – seno laiku principu, ka audzināšanas pamatā ir sodīšana

Savukārt tā cilvēku grupa, kas iesaistījās cilvēku glābšanas aktivitātēs kara laikā, bērnībā  bija audzināt pēc principa “Izskaidro, kāpēc tu tā rīkojies?” Vecāki arī veltīja laiku un enerģiju, lai izskaidrotu, kāpēc kāds no noteikumiem ir jāievēro, kādas var būt iespējamās sekas sev un pārējiem, ja noteikumu neievēro. Varbūt kāds cietīs zaudējumus, tiks sāpināts vai var iestāties citas nepatīkamas sekas, par kurām bērns pats nav varējis iedomāties. Šādas sarunas iemāca analizēt ierobežojumus un noteikumus, situācijas un apstākļus. Pieaugušā vecumā ļauj pieņemt situācijai atbilstošus lēmumus, ne tikai akli klausīt likuma burtam.

Psihologs, kas kopumā novērtē šādu audzināšanas stratēģiju kā ļoti pozitīvu, neapgalvo, ka tieši tas ir vienīgais vai galvenais iemesls, kāpēc vieni cilvēki izaug ar augstākām morāles normām, spēju uzupurēties ārkārtas situācijās un izteiktāku empātiju, bet citi - nē. Tomēr viens ir skaidrs – jau no bērnības var sākt mācīt prasmi spriest, analizēt un izprast dažādas kopsakarības, apgūt cēloņu un seku sakarību, iemācīties nenosodīt, bet saprast citu cilvēku rīcības iemeslus.

Es eju pie saviem bērniem un prasu viņiem padomu, kā, viņuprāt, labāk tikts galā ar uztraukumu? Tādos brīžos viņi sajūt, ka tēvs paļaujas un tic viņiem. Viņos ir vērts ieklausīties

Sajūta, ka esi nozīmīgs
Vēl viena sajūta, ko ir ļoti svarīgi iedot – spēju sajusties nozīmīgam. Vecāki zina, ka bērns ir jāaprūpē, jāaudzina, jāizglīto, jāsargā.  Bet kā ar iemācīt pašapziņu? Tāpēc nākamais audzināšanas padoms – iemāci bērnam, ka viņš ir nozīmīgs. To var izdarīt, parādot, ka citi paļaujas uz viņu.  Jau sākot no 8 – 9 gadu vecuma bērnam var uzticēt patiešām pietiekami svarīgus uzdevumus. Tas iemācīs gan atbildību, gan prasmi tikt galā ar dzīves situācijām. Šādu sajūtu var veidot pavisam ikdienišķā komunikācijā. Adams Grants min piemērus no savas bērnu audzināšanas pieredzes. “Kad man ir jāgatavo svarīga uzruna kādam lielam pasākumam, es nervozēju. Tad es eju pie saviem bērniem un prasu viņiem padomu, kā, viņuprāt, labāk tikts galā ar uztraukumu? Tādos brīžos viņi sajūt, ka tēvs paļaujas un tic viņiem. Viņos ir vērts ieklausīties, ka viņi var kaut ko dot, ne tikai būt atkarīgi no pieaugušajiem”.
 

Mīlestības bez viedierīcēm
Trešā lieta – beznosacījuma mīlestība pietiekamā daudzumā. 21. gadsimtā, kad ir laiks ierīcēm, bet nav laika sarunai ar bērnu, šo sajūtu var iedot, vienkārši noliekot malā telefonus un datorus, un nepastarpināti pievēršoties tikai sarunai un kopā būšanai ar bērnu.
 

Nav svarīgi, cik vecs ir bērns. Katram un visos dzīves posmos ir jājūtas nozīmīgam, vērtīgam un uzklausīšanas vērtam. Jau no bērna kājas var iemācīt, ka cilvēki ar tevi rēķināsies, paļausies uz tevi. Tu esi nozīmīgs, tava rīcība var ietekmēt citu cilvēku dzīves. Esi atbildīgs.