Vecāki aizbrauc, bērni paliek Latvijā. Kas notiek bērna sirsniņā, komentē psihoterapeite

Mammauntetiem.lv kopā ar ārsti psihoterapeiti Intu Zīli meklē atbildes uz jautājumiem, kas notiek ar bērnu, kad aizbrauc viņa tuvākie cilvēki – vecāki?

FOTO: Shutterstock.com

Bērnā būs gan izmisums, gan lielas ilgas un skumjas pēc vecākiem, gan arī dusmas.

 

Kas notiek ar bērniem, kuru vecāki aizbrauc uz vairākiem gadiem?

“Neatkarīgi no vecuma, vecāku aizbraukšana būs zaudējums visiem bērniem,” uzsver ārste psihoterapeite Inta Zīle. Lai tiktu ar to galā, ļoti būtisks ir atbalsts: vai vecvecāki un citi cilvēki, kas ir līdzās, spēj saprast, ka bērnam ir grūti, spēj viņu mierināt un palīdzēt bērnam izprast viņa emocijas un jūtas?

 

Visnelabvēlīgākajā situācijā ir tie bērni un pusaudži, kuriem apkārt ir moralizējoši pieaugušie, jo tie tikai nostiprina izjūtu: mani neviens nesaprot.

 

Bērnā būs gan izmisums, gan lielas ilgas un skumjas pēc vecākiem, gan arī dusmas. Pusaudžiem, virspusēji pirmajā brīdī var pat šķist, ka forši, ka vecāki aizbrauks! Jo vecāki pelnīs naudu, attiecīgi bērni varēs nopirkt dažādas jaunas lietas. Šāda pusaudžu reakcija var vecākos radīt maldīgu priekšstatu, ka, viņiem aizbraucot, viss ir kārtībā. Patiesībā arī pusaudžu vecumā bērnam ir svarīgi justies pieskatītam. Riskants ir arī jautājums par to, cik lielā mērā to var nodrošināt vecvecāki, jo arī viņu vecums un veselības stāvoklis var būt ļoti dažāds. Ja vecvecāki ir piekusuši, neveseli, var gadīties, ka pusaudžiem papildus rūpes nākas uzņemties arī par viņiem. Smaga ir arī situācija, ja bērniem nākas mainīt dzīvesvietu un skolu – esošajai krīzei, ko radījis vecāku zaudējums, līdzi nāk arī draugu un ierastās vides zaudējums. Bērns ar šo emocionālo slodzi var netikt galā.


Kā uz zaudējumu bērni reaģē?

Vecākiem aizbraucot, daļa bērnu kļūst apātiski un nomākti, citi uz āru rāda, ka viss ir kārtībā, taču sāk slimot, vēl citiem parādās grūtības mācībās, bet vissarežģītāk ir tikt galā ar bērniem, kuriem parādās uzvedības traucējumi: agresija, opozicionāra uzvedība. Šai brīdī izšķiroša ir apkārtesošo cilvēku reakcija, spēja bērnu izprast. Nereti pieaugušajiem var būt ārkārtīgi grūti izturēt bērnu un pusaudžu agresiju. No vienas puses pieaugušie grib palīdzēt, bet no otras viņus aizskar vārdi: tu man neesi nekāda mamma vai tētis, lai man kaut ko norādītu! Ja pieaugušie nespēj agresīvo uzvedību izturēt, notiekošais ved vēl lielākā bezizejā: katrs emocionāli aiziet uz savu pusi. Bet bērnam šajā situācijā ir ļoti nepieciešams pieaugušais, kurš spēj mierināt: es saprotu, ka tev ir grūti, saprotu, kāpēc tu dusmojies, saprotu, ka tu jūties pamests un vientuļš, tādēļ arī skolā tev parādījušās sliktas atzīmes. Ja pieaugušie bērna emocijas spēj izturēt, arī bērns labāk spēs piemēroties jauniem apstākļiem. Pat tad, ja sākotnēji viņš nostāsies opozīcijā un šķitīs nevaldāms, pie saprotošiem līdzcilvēkiem, ar laiku viņš sāks reaģēt gluži citādi.

 

 

Reklāma
Reklāma

Lai nomāktu iekšējo izmisumu, īpaši pusaudži nereti bēg atkarībās, gadījuma sakaros, kam raksturīgs nedrošs sekss.


Visnelabvēlīgākajā situācijā ir tie bērni un pusaudži, kuriem apkārt ir moralizējoši pieaugušie, jo tie tikai nostiprina izjūtu: mani neviens nesaprot. Ja nav saprotošu pieaugušo, nekas cits neatliek kā meklēt vienaudžu grupas un tās var būt ļoti dažādas... Vēl viena no reakcijām ir pašdestruktīva uzvedība. Meitenēm tā vairāk izpaužas kā ēšanas traucējumi – anoreksija un bulīmija, zēniem – sevis graizīšana, cigaretes dzēšana uz ādas, arī pārmērīga riskēšana. Šāda rīcība strādā kā anestēzija iekšējām sāpēm. Jo fiziskās sāpes ir kaut kas konkrēts: tās var ietekmēt un kontrolēt, savukārt iekšējie pārdzīvojumi ir nekontrolējami un bieži neizturami. Lai nomāktu iekšējo izmisumu, īpaši pusaudži nereti bēg atkarībās, gadījuma sakaros, kam raksturīgs nedrošs sekss.


Kā vecāku prombūtne ietekmē cilvēku jau pieaugušā vecumā?

Nākotnes scenāriju mēs nevaram zīmēt melnbaltu, jo mūs ietekmē visdažādākie notikumi un cilvēki. Ja bērnam blakus būs bijis kāds pieaugušais, kas spējis mierināt un atbalstīt, bērni un pusaudži ar iekšējo zaudējumu būs tikuši labāk galā. Reizēm pati dzīve dziedina arī sāpīgas traumas. Piemēram, bērnam veidojas tuvas attiecības ar vienaudžiem un viņu vecākiem, vai ar kādu skolotāju un viņš gūst apstiprinājumu tam, ka apkārt ir cilvēki, kas nepamet un rūpējas.


Tiem bērniem, kas auguši sliktākos apstākļos, kuri nav atraduši emocionālu atbalstu, nākotnē var būt grūtības veidot stabilas attiecības. No vienas puses viņi pēc tām ļoti alkst, no otras – nespēj attiecībās justies droši vai noticēt, ka viņi kādam var būt svarīgi, ka viņus kāds var redzēt kā mīlamus. Tad attiecības var neveidot vispār vai, bailēs nebūt vieniem, pieķerties pie pirmās garāmejošās rokas. Šajā gadījumā ir liela varbūtība nokļūt atkarīga tipa attiecībās un ciest no emocionālas, fiziskas, seksuālas vardarbības. Cilvēks nespēj aizstāvēt ne sevi, ne bērnus un nespēj no šīm attiecībām arī aiziet. Jo katra šķiršanās tad šķiet tik traumatiska, kā tas bija attiecībās ar vecākiem. Diemžēl šāds neveselīgs attiecību modelis nereti tiek pārmantots no paaudzes paaudzē.  

 

Lasi arī šeit:

Vecāki aizbrauc, bērni paliek Latvijā. Kā tas ietekmē bērna personību nākotnē?
Vecāki atgriežas no peļņas ārzemēs. Atjaunot attiecības ar bērnu ir iespējams