Cik viegli ir "sākt sevi mīlēt" jeb Kā izaudzināt bērnu ar pašcieņu

Klīniskā psiholoģe, psihoterapeite Ginta Teivāne skaidrot, ko īsti nozīmē ieteikums "iemīlēt sevi" un vai tas vispār ir iespējams.

FOTO: Shutterstock.com

Tas, kā mēs sajūtam sevi, veido arī apkārtējo attieksmi pret mums. Tas notiek neapzināti, bet strādā ļoti precīzi.

Ieteikums “Sāc sevi mīlēt” laikam ir visbiežāk izteiktais aicinājums sievietēm (un protams, arī vīriešiem), kuriem kādā dzīves posmā iestājas sajūta, ka nu vairs nezinu, ko darīt, jo nav laimes sajūtas. Tas var būt saistīts ar attiecībām, kurās nejūties labi, bet izšķirties nevari, gan darbu, kas tevi izžmiedz kā citronu un pat paldies nepasaka, gan draugu un draudzeņu attiecībām, kurās jūties vairāk kā devējs nekā saņem pretī... Nupat Latvijā veiktais laimes un ģimenes attiecību mērījums "Amigo laimes indekss" liecina, ka cilvēki laimīgāki jūtas attiecībās, taču pētījums vienlaikus apliecina, ka, arī esot laulībā un kopdzīvē, nelaimīgo skaits ir gana liels - 26%.

Ar  klīnisko psiholoģi, psihoterapeiti Gintu Teivāni  mēģinām noskaidrot, ko īsti nozīmē ieteikums "iemīlēt sevi"  un vai tas vispār ir iespējams.


Svarīgie pirmie 6 dzīves gadi

“Sevis mīlēšana ir ļoti cieši saistīta ar cilvēka kopīgo pašvērtējumu, ko mēs sākas veidot jau no mūsu piedzimšanas brīža. To, cik vērtīgs un sevis mīlēšanas vērts būs bērns, viņš sajūt no pašiem pirmajiem dzīves gadiem, uzsūc ar mammas pienu un sajūt ar emocijām – vai viņš ir bijis gaidīts ģimenē. Savs pašvērtējums ir krājams, audzējams un stiprināms dzīves gaitā, bet pašus pamatus ir jāieliek vecākiem.

Vissvarīgākie ir pirmie 6 dzīves gadi, kad  bērnam ir visvairāk nepieciešama beznosacījuma mīlestība, ko emocionāli veseli vecāki bērnam spēj pilnībā arī dot.

 

Vissvarīgākie ir pirmie 6 dzīves gadi, kad  bērnam ir visvairāk nepieciešama beznosacījuma mīlestība, ko emocionāli veseli vecāki bērnam spēj pilnībā arī dot.


 Sākumā vecāki sniedz mīlestību bez nosacījumiem. Viņi  mīl bērniņu par to, ka viņš vienkārši ir. Vecāki iedod sajūtu, ka bērns spēj savu dzīvi kontrolēt; ka ir apstākļi, kas nav no tevis atkarīgi  un lietas, kuras kontrolē pats. Tas nozīmē, ka tiek iemācīta apziņa, ka tev viss izdosies, tu pats būsi savas dzīves noteicējs. Vecāki iedrošina bērnu  tikt pāri grūtībām, iedod sajūtu, ka vari pretendēt uz mīlestību un cieņu.


Vecāku kļūdas, kuru dēļ neprotam sevi mīlēt

No Junga analītiskās psihoterapijas viedokļa bērnam ļoti svarīga ir gan mamma un tētis, stāsta Teivāne. Padomju laikos valdīja uzskats, ka tēva galvenā funkcija ir apgādāt ģimeni un bērnu audzināšanai viņš pieslēdzās tikai tad, kad bērniņš bija jau izaudzis.

 

“Ko tad man runāt ar bērnu, ja viņš vēl nerunā?”, secināja  vīrieši un neredzēja savu nozīmi bērna dzīvē.  Patiesībā tā nav! Cilvēka psihē svarīgas lomas spēlē gan tēvs, gan māte, jo katrs nosaka atšķirīgas lietas.

 

Dzīves sākumā mamma ir svarīgākais cilvēks, kas nodrošina bērniņa fizisku izdzīvošanu un emocionālu pieņemšanu. Mamma šajā laikā ieliek pamatus tam, ka bērns pratīs veidot attiecības ar cilvēkiem, kad pieaugs. Viņa iemāca drošo piesaisti, esot klāt un aktīvi reaģējot uz bērniņa vajadzībām, kad viņš raud vai jūtas sliktu. Tā mazulis iemācās, ka pasaule ir droša, tai var uzticēties, tā viņu dzird un saprot. Jau pirmajos dzīves mēnešos bērniņam sāk veidoties labs pašvērtējums un sajūta, ka viņš ir mīlams un mīlestības vērts.

 

Mamma šajā laikā ieliek pamatus tam, ka bērns pratīs veidot attiecības ar cilvēkiem, kad pieaugs.


 
Ja māmiņa kaut kādu iemeslu dēļ māmiņa bērniņu fiziski un emocionāli nav barojusi – viņa bija depresijā, viņai ir daudz bērnu, ir sliktas attiecības ar partneri un viņa jūtas nomākta, tāpēc nevar atsaukties uz zīdaiņa vajadzībām,  cīnās ar nabadzību, cieš no atkarībām, tad māte šīs savas pamatfunkcijas nespēj pildīt. Bērna psihē veidojas apziņa, ka viņš nav mīlestības vērts, jo mamma viņu nepamana. Iemesli, kāpēc mamma ir nepieejama, šoreiz pat nav svarīgi. Bērns tos nespēj izvērtēt. Smagākos gadījumos  jau pieaugušā vecumā cilvēks saka, ka viņš nav tiesīgs dzīvot.  Tā ir nulles mīlestība pret sevi, sajūta, ka tu neesi pilnīgi neko vērts.


Tas, kā mēs sajūtam sevi, veido arī apkārtējo attieksmi pret mums. Tas notiek neapzināti, bet  strādā ļoti precīzi. Ja bērniņš nejuta mīlestību zīdainīša vecumā, tad vēl pusaudža gados šo problēmu var mēģināt risināt. Tas ir dzīves periods, kas veidojas jauna dzīves pieredze un negatīvās piedzīvotās emocijas zīdainīša vecumā var vai nu “ salabot”  vai nostiprināt, ja vecāki pa šiem gadiem savas kļūdas nav sapratuši un pieredzi par cilvēka psihes procesiem nav uzkrājuši.


Pusaudža vecums ir iekšējās konfrontācijas vecums, kad veidojas izpratne par to, ko es varu, ko spēju, kā pieņemu sevi un kā mani pieņem citi. Vecākiem šādā brīdī ir ļoti liela loma, ja viņi pa šiem gadiem ir vairāk nobrieduši, tad var stiprināt piesaisti un labot agrāk pieļautās kļūmes.  Iemācīt, ka tu esi vērtīgs arī tad, ja atnes sliktas atzīmes.

 

Ja cilvēkam ir tik dziļi kompleksi, tad ieteikums stāvēt pie spoguļa un katru rītu sev teikt “ Es sevi mīlu”, nestrādās.

 

Ja nu vecākiem nav pieticis laika vai vēlmes apzināties savas audzināšanas kļūdas un bērns joprojām nesaņem tik ļoti nepieciešamo beznosacījuma mīlestību, veidojas tā saucamais negatīvais mātes komplekss - “es nemīlu sevi un arī citi mani nemīl”.  Ja cilvēkam ir tik dziļi kompleksi, tad ieteikums stāvēt pie spoguļa un katru rītu sev teikt “ Es sevi mīlu”, nestrādās.


Tētis - drošības garants

Reklāma
Reklāma

Tēva funkcija ir palīdzēt bērnam atdalīties no mammas. Ir pavisam dabiski, ka mamma savu lolojumu cieši tur savos apskāvienos un dažreiz negrib bērnu laist vaļā. Tēvs iemāca, ka pasaule ir droša un bērns ir varošs tikt tik galā ar izaicinājumiem.

Puisīšiem tētis parāda, kā ir būt vīrietim, kā veidot attiecības ar mammu un vēlāk arī ar citām sievietēm. Meitenēm tētis ir bezgala svarīgs,  jo tēta acīs meitenīte redz savu kā sievietes vērtību.


„Kāpēc mums ir daudz nedrošu un sevi nemīlošu sieviešu? Jo tēti ir par maz teikuši savām meitām, ka tu esi forša meitenīte, ka tu daudz ko vari, ka tev iznāks. Tēti joprojām bieži vien ir klāt neesoši, ierakušies darbos un pieslēdzas tikai tad, kad jau ir krīzes situācija. Bet ikdienā tētis nav kopā ar savu meitu un nesaka to, kas meitenītei jādzird, „ skaidro Ginta Teivāne.

 

Tēva uzdevums ir palīdzēt atdalīties no mammas izveidotās pasaules, dot iekšējās autoritātes sajūtu, lai bērniņš izaudzis apzinās, ka viņš sevi mīl un pats sev var būt autoritāte. Tētim ir jāiemāca „Tev nav visu laiku jāgaida novērtējums, atzinība no citiem.”

 

Tēva uzdevums ir palīdzēt atdalīties no mammas izveidotās pasaules, dot iekšējās autoritātes sajūtu, lai bērniņš izaudzis apzinās, ka viņš sevi mīl un pats sev var būt autoritāte.

 


Vēl viena svarīga tēva funkcija ir iemācīt, kā tikt galā ar agresiju. Ir labi, ja tētis ir tas, kas ved bērnu ārā pasaulē – uz dārziņi, pārgājienos, ekspedīcijās, iedrošina viņu uz izaicinājumiem un spēju pārvarēt grūtības.

 

Tēvs iedod dzīves vērtības. „Ja cilvēks pieaugušā dzīvē regulāri maina darbus, nezina, ko grib, svārstās, tad mēs varam domāt, ka bērnībā viņa izaugsmes laikā šim bērnam, iespējams, pietrūka tēva iedrošinošā pleca un klātesamības,” piemēru min psiholoģe.


Beznosacījuma mīlestība bērnībā – sevis mīlēšanas pamats

Vecākiem jāiemāca, ka viņi bērnu mīl, vienmēr ir pieejami un vienmēr izrādīs rūpes, kad tas būs vajadzīgs. Tā ir vienīgā beznosacījuma mīlestība, ko cilvēks savā dzīvē var saņemt un kas ieliek pamatus tam, vai viņš spēs sevi mīlēt vēlāk.

 

Tēti, tēta figūru bērns apzinās jau dažu mēnešu vecumā, kad sāk veidot izpratni, kas ir viņa ģimenes loks. Bērns joprojām ar savu ķermeni mācās, kas ir viņš un kas – nav viņš. Šajā brīdī bērniņš atstumj mammu un sāk atpazīt savus tuviniekus. Sevis kā atsevišķas personas apzināšanās laiks ir no 7 - 8 mēnešiem līdz 1,5 gadam. Šajā laika periodā tētim jau ir jābūt kļuvušam par “savējo cilvēku”, lai būtu bērna uzticības persona. Ja līdz 7-8 mēnešu vecumam tētis nav aktīvi iesaistījies zīdainīša ikdienā, bērns viņu neatpazīst kā savu cilvēku.

 

Kāpēc vīriešiem nesaka “ Sāc sevi mīlēt?”

Mēs esam biseksuālas būtnes, mūsu zemapziņā ir gan vīrišķais, gan sievišķais un mums dzīves laikā tas ir jāiemācās pieņemt. Mīlestību, emocijas, jūtas vairāk saistās  ar sievišķo. Vīrieša funkcijas saistās ar logos, prātu, loģiku, mērķtiecību.  

Vīrietis, kas nemāk sevi mīlēt un cienīt, biežāk izpaužas kā narciss, kas līdz pat brieduma gadiem grozās pie spoguļa un ļoti centrējas uz savu ārējo izskatu.

 

Tādi vīrieši dziļākajā līmenī vairāk domā par savu personu, par savu mijiedarbību ar ārējo pasauli. Pirmajā dzīves pusē tas ir normāli, sliktāk ir, ja citu cilvēku gaidas ir svarīgākas arī pēc brieduma gadiem, sasniedzot dzīves vidusposmu, kas vairāk vajadzētu domāt par savu iekšējo pasauli. Ja vīrietim 50 gados tas ir svarīgāk par iekšējo briedumu, saikni ar emocijām, tad tas var liecināt par iekšējām problēmām. Šādi vīrieši, kas patiesībā sevi nemīl, bet ārēji ļoti koši izpaužas, bieži vien meklē jaunākas sievas, kas dod viņam ārējā spožuma sajūtu.


Pazīmes, ka es sevi nemīlu

  • Ja tavu dzīvi kontrolē partneris, vecāki, darbs, ja brīvdienās vai vakaros regulāri zvana darba jautājumos, bet nespēj novilkt robežu, kas pasargā no ārējās pasaules ietekmes, tad var runāt par problēmām ar sevis mīlēšanu un cienīšanu. Jāprot novilkt emocionālas un garīgas robežas, kuras nedrīkst ļaut regulāri pārkāpt.
     
  • Mazvērtības kompleksi, sajūta kāds ir gudrāks un stiprāks par mani. Emocionālā brieduma jēdziens saistās ar sevis apzināšanos arī kompleksu jomā. Kompleksi ir visiem, bet nedrīkst ļaut, ka kompleksi ietekmē ikdienu un lēmumus.
     
  • Krīzes momenti dzīvē var radīt aizdomas – vai es sevi mīlu? Bet krīze – tas ir labi, jo dod dzīvē iespēju personības izaugsmei. Tie ir brīži, kad cilvēks var pamēģināt jaunas lietas, ļauties kaut kam, ko nekad iepriekš nav darījis. Arī tā arī ir sevis iemīlēšana no jauna.



Vai ir iespējams no rītdienas sākts sevi mīlēt, ejot uz SPA, pērkot skaistas drēbes, apmeklējot teātrus un koncertus? 

Psiholoģe Teivāne skaidro, ka ķermeniskās sajūtas var nedaudz palīdzēt, jo šo pasauli mēs tveram caur sajūtām un sevis palutināšana ar kaut ko patīkamu var audzēt savu pašvērtības sajūtu un uzlabot pašsajūtu īsā laika posmā.  Tomēr, ja netiks risinātas pamatlietas un bērnības emocionālās traumas, tad ar fizisko labsajūtu vien sevi iemīlēt neizdosies.  


Tad svarīgāk ir apstāties, un padomāt, kā tālāk dzīvot. Iemācās novilkt robežas, sākt sevi saudzēt. Atpazīt savas darbības sekas un mainīt savas uzvedības izpausmes, atpazīt savus kompleksus un tos iemācīties vadīt.  Daudz kas atkarīgs, cik sens ir šis komplekss, cik sen tā ir uzturēta un barota, kādās attiecībās esi dzīvojis visu mūžu. Kāds tiks galā pats, bet ja problēma sakņojas ļoti agrā bērnībā, visdrīzāk, ka tomēr būs vajadzīga psihoterapeita palīdzība.