Omīte nav izturama, bet vienu atstāt viņu arī nevaram. Ko darīt?

„Mana dzīve ir sagriezusies ar kājām gaisā. Nomira drauga vectēvs, nācās pārcelties uz dzīvi pie drauga vecmāmiņas, jo viņa ar savu pensiju nevar dzīvokli apmaksāt,” savu stāstu ģimenes portālam mammamuntetiem.lv uztic kāda lasītāja.

FOTO: Shutterstock.com

Jūtu, ka mūsu attiecības arī vairs nav tik mīļas un labestīgas, kādas bija agrāk. Jo visa ikdiena un sadzīve ir stipri mainījusies...

Ir tik ļoti grūti pēc dzīves divatā pārkārtoties dzīvei ar 80 gadu vecu cilvēku. 
Mēs agrāk dzīvojām ļoti skaistā vietiņā. Bet nācās to pamest un pārvākties uz Rīgu, uz tā saucamo Maskačku. Labi, tas vēl nebūtu nekas, ka pašam bail vakarā iziet ārā un bail, vai no rīta tikšu uz darbu, vai nebūs sadurtas riepas, uzlauzta mašīna. Labi, tas vēl nav tas trakākais. 


Trakākais ir mana puiša ome. Viņa iejaucas pilnīgi VISĀ. Visu pārkārto, pārliek, pārber, pārtaisa... Nekas viņai nav pa prātam. Lai arī ko mēs darītu, nekas viņai tā īsti nepatīk. Ne remonts, ne ēdiens, ne jauna mēbele. Viss ir sastutēts no vecām bundžām, plastmasas gabaliem, aptīts ar maisiņiem utt. Un pats galvenais, viņa ir ļoti netīrīga... Ja ko sev gatavo, pārpalikumus nobrauka uz zemes. Viņas istabā, ja es to neuzkoptu, varētu kartupeļus stādīt... lupatu lupatas... ne aiz sevis ko sakops, ne savāks...

 
Ko lai es daru? Puisis arī ir šokā. Taču strīdēties mēs negribam, jo zinām, nav vērts. Pamest viņu, puisis nevar, jo bērnībā ome viņam daudz palīdzējusi. Jūtu, ka mūsu attiecības arī vairs nav tik mīļas un labestīgas, kādas bija agrāk. Jo visa ikdiena un sadzīve ir stipri mainījusies... Dzīvesvietu ome mainīt netaisās, dzīvokli pārdot arī ne, nevēlas arī iemainīt uz kādu citu vietu... Pārējie viņas radinieki kopš opja nāves te ir bijuši ļoti reti, un neviens nav ar mieru ar viņu dzīvot... 

Reklāma
Reklāma


Esmu pārāk stingri audzināta, lai viņai pateiktu, ko skarbāku, vai tā sakot, noliktu pie vietas... Man nepatīk dzīvot kā uz nažiem. Tāpēc izvēlos šobrīd klusēt. Bet nezinu, cik ilgi tā var dzīvot? 
Un vēl - mēs jau diezgan ilgi vēlamies tikt pie mūsu pirmā bērniņa. Diemžēl nekādi pagaidām... man ir PCO... un esošā situācija, manu veselības stāvokli neuzlabo... Gribas kliegt, raudāt, visu mest pa gaisu un aiziet... likt viņam izvēlēties? Piedraudēt?

 

Zinu, daudzi nosodīs, citi nesapratīs... bet varbūt kāds palīdzēs ar kādu padomu.. vai vismaz pastāstīs kā viņam iet?