No dzemdību nama atgriezāmies mājās tukšām rokām un asiņojošu sirdi... Patiesi stāsti par mazuļa zaudēšanu

Skaistais grūtniecības laiks dažkārt beidzas tik ļoti sāpīgi.... kad mazulis dažādu iemeslu dēļ aiziet bojā. Galvenais - nebūt vienam ar šo sāpi. Tādēļ nolēmām publicēt sieviešu pieredzes stāstus, lai pateiktu - tu neesi vienīgā, kas pārdzīvo šādus mirkļus. Kopīgie bēdustāsti patiesībā var palīdzēt atgūties pēc zaudējuma, uzskata speciālisti.   

FOTO: Shutterstock.com

...atgriezāmies mājās tukšām rokām un asiņojošu sirdi. Kā dzīvot tālāk?

Stāsti ir patiesi, un ar tiem portāla mammamuntetiem.lv lasītājus ļāva iepazīstināt P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Garīgās aprūpes dienesta kapelāne Lelde Titava.

 

Kādas māmiņas stāsts par Oliveru:
"Mīļā māsa! Gribu tev izstāstīt savu stāstu. Kādu laiku atpakaļ, 38.grūtniecības nedēļā, 6 dienas pirms plānotā ķeizargrieziena sajutu, ka mūsu puisītis palicis īpaši kluss un mierīgs. Nebija kustību. Ar vīru steidzāmies uz slimnīcu. Daktere, skatīdamās monitorā, paziņoja sirdij un prātam neaptveramo - mūsu pirmā bērniņa sirsniņa apstājusies... Kā vēlāk izrādījās, nabassaite bija aptunusies bērniņam četras reizes ap kaklu un piedevām saitē vēl izveidojies īsts mezgls. Pilnīgi vesels bērns! Pāris dienas iepriekš sonogrāfija uzrādīja normālus sirdspukstus un nekas neliecināja par iespējamo nelaimi. Bijām šokā. nespējām noticēt, ka tas patiešām notiek ar mums. Prātus sāka mocīt neskaitāmi jautājumi. Kāpēc tieši ar mums tas notiek?

 

Vai tas ir Dieva sods par maniem, vīra, vecāku grēkiem? Ko es esmu izdarījusi nepareizi? Vai tiešām mēs būtu bijuši tik slikti vecāki, ka bērniņš pēdējā bridī pārdomāja nākt pasaulē?... Sāku meklēt savu, vīra, ārstu vainu.

 

Prāts izmisumā meklēja atbildi, kuru neviens nespēja dot. Nākamās dienas slimnīcā šķita kā ļauns murgs. Dzemdēt bērniņu, kura man nekad nebūs, šķita ārprātīgi nežēlīgi un pāri jebkādām manām spējām. Kā duncis sirdī bija slimnīcā visapkārt sastopamās laimīgās ģimenes, kuras mājās brauks ar bērniņu. Mūsu rokas ir tukšas, apkārt tikai tumsa, izmisums un sāpes.

Visa mūsu iepriekšējā dzīve šķita kļuvusi bezjēdzīga. Bērniņš bija tik ļoti gaidīts. Man ir 38 gadi, nepielūdzamais laiks kā smiltis tek cauri pirkstiem. Vēl slimnīcā esot, ļoti gribējās būt atkal stāvoklī. Uzreiz un atkal! Nevis, lai aizvietotu dēliņu, bet, lai piepildītu savus sapņus par mūsu kopīgo nākotni, jo tieši mūsu nepiepildītie sapņi un cerības ir tas, kas sāp visvairāk. Sajutu, ka esmu pazaudējusi identitāti.

 

Kas es esmu? Māte? Sieviete bez bērniem? Nē. Es vairs nekad nebūšu sieviete bez bērniem, jo dzemdēju puisīti. Es esmu māte. Un mans dēls - eņģelītis.

 

Atgriezāmies mājās tukšām rokām un asiņojošu sirdi. Kā dzīvot tālāk? Atzīšos, reizēm ienāca prātā arī bīstamais: vai vispār ir vērts dzīvot? Caur izraudātām acīm, negulētām naktīm un izrunātu vārdu jūru abi ar vīru tomēr nonācām pie fundamentāli jaunām atklāsmēm un atradām jēgu tālākai dzīvei. Dzīvei, ne eksistencei. Pēc cik ilga laika pārgāja sāpe? Uz šo jautājumu pagaidām nemācēšu atbildēt, jo šis notikums ir vēl tik nesens. Sāpe vēl joprojām ir, bet ir arī cerība un spēja saskatīt nākotni."

 

Par Gustavu:

"Par Gustavu mazais punktiņš, kā viņu dēvējām līdz tam, kļuva, kolīdz noskaidrojām, ka mūsu bērns ir puisītis. Kā tagad atceros - ieradāmies pie dakteres, šķiet, 19.nedēļā ar saldām zemenēm un viņa mums pavēstīja lieliskus jaunumus - mūsu divgadniecei būs brālītis!

Ja ar mazā Gustava māsu man bija jāveic amniocentēze, un grūtniecības laiks bija visai stresains, tad šoreiz baudīju mierpilnu bērniņa gaidīšanas laiku - bez liekiem satraukumiem un problēmām. Ik pa laikam aizdomājos, kā gan tikšu galā ar diviem maziem ķipariem, bet visādi citādi - dzīve mani lutināja. Gadu biju pavadījusi, aktīvi strādājot, līdz ar ko pat finansiālās lietas bija sakārtotas iespējami veiksmīgi. Godīgi sakot, jutos no tiesas šo visu pelnījusi, jo pusgadu pirms mums pieteicās puisītis, biju piedzīvojusi tā dēvēto "tukšo" grūtniecību un šķita, ka arī "darvas" devu savā jauki izplānotajā dzīvē esmu jau saņēmusi.

 

Kopš pirmā brīža, kad sapratu, ka esmu stāvoklī, uztvēru mazuli, kā cilvēku, kaut arī fiziski, protams, līdz homo sapiens apveidiem vēl bija ceļš ejams. Neuzskatu, ka kādā brīdī iespējams novilkt robežu, aiz kuras mazā dzīvība iegūst oficiālu cilvēka statusu, jo kā divu bērnu māti sevi uztvēru, kolīdz zināju, ka esmu stāvoklī. Grūtniecība manā izpratnē ir pats sākums cilvēka attīstībai visa mūža ilgumā. Joprojām gan nesaprotu, kādēļ latviešu valodā šis skaistais bērniņa gaidīšanas laiks raisa asociācijas ar kaut ko grūtu. Gustava gadījumā man viss bija viegli.

 

Manas un Gustava attiecības ilga vien 40 nedēļas, tomēr to laikā biju apjautusi, ka viņš ir cilvēks ar sev vien raksturīgām iezīmēm, vēlmēm un vajadzībām.

 

Bērniņa kustības un aktivitāte, tāpat kā manas izjūtas un pat vizuālais izskats - viss bija citādi, nekā pirmajā grūtniecībā. Gustavs bija ļoti aktīvs bērns ar viedokli par visu, ko es darīju. Ja mūzika bija par skaļu vai es pati ne tā pagriezos, viņš spārdījās īpaši izteikti. Šķita, ka viņš sazinās ar mani, un mūsu kopā būšanas laikā spēju atšķirt dažādu dunku nozīmi.

 

Es pati biju ļoti lepna par to, ka esmu mamma mazam vīrietītim un, protams, savā iztēlē zīmēju nākotnes ainiņas ar dēla līdzdalību. Priecīgi un mīļi bija mirkļi, kad viņš izstiepa rociņu vai pēdiņu tā, ka to pavisam skaidri varēja sazīmēt. Māsiņa ļoti gaidīja savu mazo brālīti - paijāja mammai vēderu un dziedāja viņam dziesmiņas. Gustava tētis zīmēja man uz vēdera smaidīgas sejiņas, un vienā no pēdējām vizītēm pie dakteres ierakstīja telefonā mazā zēna sirdspukstus. Joprojām tie spēcīgi atbalsojas manās atmiņās, jo nespēju tos noklausīties ierakstā.

 

Tukšums

Reklāma
Reklāma

Aizdomas par to, ka kaut kas nav labi, pārņēma naktī no sestdienas uz svētdienu - kratījos aukstos drebuļos un mans aktīvais bērns par sevi vairs nedeva ziņu. Tāds neapjausts tukšums, ko apkārtējie un arī es pati sākotnēji skaidroju ar mazuļa vēlmi atpūsties pirms nākšanas pasaulē kuru katru brīdi.

Pirmdien biju jau pierakstīta vizītē pie ārsta, tādēļ nolēmu paniku necelt. Pirms došanās pie dakteres vēl aizgāju uz kino, jo zināju, ka tur būs skaļš un mans mazais protestētājs noteikti dos ziņu, bet atkal nekā. Filmas sižetam izsekot nespēju, vien sēdēju tumšajā zālē un centos sev iegalvot, ka viss ir kārtībā.

 

Vizīte pie dakteres pielika punktu manām cerībām. Pazuda arī bailes, jo sliktākais, kas var notikt ar grūtnieci, māti un sievieti, jau bija noticis. Mana pasaule sabruka, un es pati tāpat.

 

Dzemdību stimulēšana tika nozīmēta uz nākamo dienu, un es vēl šobrīd nesaprotu, kā tobrīd spēju savākties. Atskatoties uz notikušo, šķiet, ka tajā brīdī tiku apveltīta ar pārdabisku spēju to visu izturēt. Sākotnēji nespēju aptvert, ka mūsdienu medicīna šādos gadījumos nepiedāvā iespēju veikt ķeizargriezienu, narkozē, lai vismaz fiziskas sāpes nav jācieš. Emocionāli visgrūtākā bija nakts pirms dzemdībām, kad jutos kā dzīvs zārks, saprotot, ka zem sirds nēsāju bērnu, kura sirsniņa vairs nepukst.

 

Nākamajā dienā devos uz slimnīcu. Nodaļa, kurā man bija jādzemdē, bija pilna ar "normālajām" grūtniecēm. Visapkārt bija dzirdami jaundzimušo kliedzieni. Daktere ievadīja man zāles dzemdību stimulēšanai, un laiku līdz dzemdībām pavadīju palātā ar meitenēm, kurām viss bija labi. Jutos neiederīga šajā vidē.

 

Kādā brīdī pie mums pienāca slimnīcas kapelāne. Biju pārliecināta, ka līdzjūtība man nav vajadzīga, un īpašu pretimnākšanu neizrādīju. Šobrīd apbrīnoju kapelānes iecietību un spēju neuzkrītoši pateikt vārdus, kas deva spēku un norādīt virzienu, kur smelties spēju dzīvot tālāk.

 

Dzemdību sāpes sākās ātri. Ar vīru vienojāmies doties pastaigā, bet tik vien paguvu, kā iziet ārpus slimnīcas telpām, lai saprastu, ka ar steigu jādodas atpakaļ. Jutos kā sliktā sapnī. Pat slimnīcas liftnieks atgādināja būtni ne no šīs pasaules. Nokļūstot atpakaļ dzemdību nodaļā, uz "laimīgo" sieviešu palātu atpakaļ aiziet nespēju, bet kādu brīdi nebija iespējams sazvanīt dakteri. Locījos sāpēs slimnīcas gaitenī, un šķita, ka tas ir pāri maniem spēkiem, tomēr divu stundu laikā bērniņš bija klāt. Šis bija gadījums, kad pirmo kliedzienu neviens negaidīja.

 

 

Kad puisītis jau bija piedzimis, vecmāte pasniedza mums skaisto, iznēsāto un šķietami dusošo mazuli glīti ietītu autiņos. Bija noskaidrots arī Gustava nāves iemesls  - pārāk ciešs nabassaites mezgls.

 

 

Dzemdību zāles bija aizņemtas, tādēļ bērniņš piedzima telpā, kas nebija tam paredzēta, tomēr biju laimīga par iespēju pabūt kopā ar bērniņu un viņa tēvu klusumā, prom no visiem slimnīcas trokšņiem. Pirms tam šaubījos, vai maz vēlos redzēt un turēt savu mirušo dēlu rokās, tomēr šobrīd varu teikt, ka tas bija viens no īpašākajiem brīžiem manā dzīvē, un nespēju iedomāties, kā tiktu pāri savai bēdai, ja no šīs iespējas būtu atteikusies. Spilgti atceros, kā tās pašas dienas vakarā ar vīru devāmies mājās. Divatā.

 

Gustavam bija klusas un baltas bēres. Bija decembra sākums, un koku zarus klāja sniegs. Mazs, balts zārciņš, vijolnieks, kurš spēlējot nespēja valdīt asaras, mācītājs, zēna vecvecāki, māsiņa un mēs. Meita paņēma smilšu saujiņu un novēlēja brālītim daudz laimes dzimšanas dienā. Pateicoties viņai, bēres nebija aizsākums bezcerībai. Brīžiem man šķita, ka viņa uz saviem mazajiem pleciem uzņēmās visu atbildību par mūsu izvilkšanu no skumjām. Uzberot savu saujiņu smilšu uz Gustava zārciņa, es apņēmos palaist mazo dvēselīti un pieņemt notikušo. Pēc bērēm šķita, ka pielikts punkts dažām baisākajām dienām manā mūžā.

 

Dzīve pēc notikušā

Protams, mana apņemšanās mijās ar iekšējām pretrunām. Asaras lija visnepiemērotākajos brīžos. Jutu, ka līdzcilvēki īsti nezina kā reaģēt, mani ieraugot. Reizēm cilvēki izlikās mani neredzam, lai nebūtu jānokļūst neērtā situācijā. Bija arī tādi, kuriem nebija ne jausmas, kas noticis, un tad savukārt neērti jutos es pati. Sapratu, ka tiem, kas neko līdzīgu nav piedzīvojuši, bieži vien ir bail skatīties acīs situācijai, kas skaidri parāda, cik maz mēs patiesībā varam ietekmēt savu dzīvi. Pati savulaik biju un kaut kādā mērā joprojām esmu viena no “viņiem”. No vienas puses, apziņa, ka vismaz no kaut kā šāda vairs nav jābaidās, jo tas ir jau noticis, ir atvieglojoša. No otras puses, ļoti gribējās, lai man tiek piešķirts garantijas talons turpmākajai dzīvei.

 

Atrados nulles punktā, bet līdz ar visu biju atbrīvojusies arī no daudz kā nevajadzīga. Tūlīt pēc notikušā šķita, ka visas manas maņas darbojas pastiprinātā režīmā.  Es ļāvu būt sev pašai un pievērsties tikai tām lietām, kas mani uzrunāja. Tvēru visu, kas mani interesēja gan cilvēku viedokļos, gan dziesmās, gan grāmatās un filmās. Tur bija daudz lieka un arī sāpinoša, tomēr tā acīmredzot bija neatņemama daļa sevis dziedināšanā. Caur sevis žēlošanu, Ego apzināšanos un ļaušanos visplašākajai emociju gammai, radu atbildes uz saviem jautājumiem un ieguvu sirdsmieru.

 

Domāju, ka cilvēkam līdzīgā situācijā, kādā biju nonākusi es, nav iespējams sniegt gatavu formulu turpmākai dzīvei, bet šobrīd saprotu, ka arī viss tas, kas manī sākotnēji raisīja sašutumu, ar laiku iegūst skaidrojumu.

 

Dzemdību fiziskās sāpes palīdzēja tikt pāri emocionālajām, laimīgās grūtnieces un bērni visapkārt padarīja daudz vieglāku atgriešanos dzīvē, muļķīga cilvēku rīcība ļāva novērtēt patiesu atbalstu. Gustavs piešķīra dziļumu manai dzīvei, kaut uz ilgu laiku miris kaut kas bija arī manī pašā.

 

Tikai nesen konstatēju, ka beidzot atkal smejos no sirds un pa īstam. Arī šobrīd, rakstot par mana bērna sirdspukstiem, acīs sariešas asaras – acīmredzot, tā pavisam šīs skumjas nav iespējams izdzēst. Un varbūt arī nevajag.

 

Nu jau esam četri, kas reizēm apmeklē Gustaviņa kapa vietu. Tieši gadu pēc viņa nāves pieteicās mans otrs dēls - puisītis, ko uztveru kā milzu dāvanu. Reizēm meita samulsina cilvēkus, stāstot, ka viņai ir divi brālīši, tikai viens no viņiem ir miris. Esam par to runājušas, un šobrīd mazā meitene jau pati apjauš, kad un ko labāk neteikt skaļi. Arī es uz jautājumu par bērnu skaitu atbildu, ka man ir divi, lai gan sirdī, protams, vienmēr būs par vienu vairāk."

 

Vēl citus stāstus un par to, kā pārdzīvot bērniņa zaudējumu, uzzināsi, apmeklējot Dvēseļu dārza mājas lapu:http://dveseludarzs.lv/