Mirkļi ar PEP mammu – mazi dārgakmeņi manā ikdienā

Aptuveni pirms gada mani sāka apmeklēt PEP mamma. Manai meitiņai toreiz bija pusotrs gads. Īsti neatceros, kas tieši mani pamudināja aicināt viņu pie sevis. Šķiet, vienkārši bija apnikusi mājas šaurība, lāču un zaķu kompānija, un gribējās ar kādu parunāt. Jautājumu par bērna augšanu un mammas lomu man bija daudz un ir vēl arvien, tāpēc mans lūgums tika uzklausīts un PEP mamma Līga uzsāka iknedēļas vizīšu sēriju pie mums mājās. 

FOTO: Dana Romaņuka, http://www.photokidz.lv/

Šķiet, mātes loma nereti ir tik sarežģīta, jo rada priekšstatu, ka mammai ir jāvar un jāzina viss. Ja tā nav, tad mēs vismaz izliekamies, ka tādas esam.

 

Tas bija neparasti un aizkustinoši. Mūsu sarunas vienmēr sākās ar šķietami ikdienišķiem jautājumiem – ko darīt, lai bērns pārstāj man kost, kā iemācīt bērnam aizmigt pašam, kā pieņemt šo laiku, ko pavadu mājās, ko darīt ar savām un bērna emocijām. Biju jau lasījusi līdzīgām tēmām veltītus rakstus internetā vai žurnālos, tāpēc nospriedu, ka arī Līga atbildēs līdzīgi – sniegs padomus, ieteiks to vai citu scenāriju, paskaidros, kas ir labāk un kāpēc, un ko par to saka ārsti un citi eksperti. Diemžēl vai par laimi, Līgas teiktais nekad neatbilda šīm gaidām. „Man nav gatavu recepšu un vienīgais eksperts esi tu pati,” man prātā arvien vēl skan viņas vārdi. Jāsaka, ka bieži vien tos dzirdēt bija mulsinoši un pat kaitinoši, turklāt es jutos vēl vairāk apjukusi. Taču tagad, jau ar laiku distanci atgriežoties pie tiem, man šķiet, ka tieši te sākas meklējumu ceļš, kur ir tikpat daudz brīvības kā atbildības. 

Katrā sarunā vienmēr pienāca brīdis, kad Līga uzdeva man vienu un to pašu jautājumu: „Ko tu par to jūti?” Man jāatzīst, ka atbildēt uz to man sagādāja milzu grūtības. 

Katrā sarunā vienmēr pienāca brīdis, kad Līga uzdeva man vienu un to pašu jautājumu: „Ko tu par to jūti?” Man jāatzīst, ka atbildēt uz to man sagādāja milzu grūtības. Manas atbildes parasti tika noraidītas, jo, kā teica Līga, „tās ir domas, nevis izjūtas”. Un kur tad bija izjūtas? Vai tajā mazajā baiļu kamolītī pakrūtē, vai piesarkušajos vaigos, vai reizēm nevaldāmajās asarās? 

 

Atceroties mūsu sadarbību, mūsu tikšanās reizes es redzu kā plūstošu sietu, ko veido mazi dārgakmeņi – rasas piliena dzidrumā tie izgaismoja mazu manis pašas daļiņu, nekad nesolot atklāt mani visu. Lielā bilde man bija un ir jāsaliek pašai. 

 

Reklāma
Reklāma

Pašreiz, rakstot šīs rindas, es jūtu pateicību un mieru. Novēlu ikvienam piedzīvot šo sajūtu, ka tu drīksti atzīties savā vājumā un neziņā, dusmās un bailēs. Šķiet, mātes loma nereti ir tik sarežģīta, jo rada priekšstatu, ka mammai ir jāvar un jāzina viss. Ja tā nav, tad mēs vismaz izliekamies, ka tādas esam. Pateicoties PEP mammas klātbūtnei kādā nelielā manas dzīves posmā, es mazliet labāk sāku sevi saprast un apzināties, ka man nav jāatbilst kādam pašas izdomātajam ideālam. Šī apziņa katrā ziņā ir atbrīvojoša, lai arī tas ir tikai sākums. 

 

 

Nu jau divgadnieces mamma