Vecvecmāmiņa man iemācīja pieradināt vistu!

Mana vecvecmāmiņa diemžēl vairs nav starp mums, bet ir dzīva manās atmiņās. Ar plānajām pankūkām, kas pasniegtas ar svaigu zemeņu zapti, ar skābputru un ledenēm. Ar siena talkām. Jā, un arī ar to, ka iemācīja man pieradināt vistiņu. 

Man bērnībā bija vistiņa, kas skrēja pretī, kad nācām sētā, un lika knābīti pie sejas.

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Man bērnībā bija vistiņa, kas skrēja pretī, kad nācām sētā, un lika knābīti pie sejas.

 

Mana un māsas bērnība lielākoties pagāja laukos, kur varējām gan atpūsties, gan spēlēties un darīt blēņas, bet bija arī jāstrādā, bija jāpalīdz apdarīt visus lauku darbus: siena talkas, ravēšana, vakaros jāpalīdz atdzīt govis, jālasa kolorādo vaboles no kartupeļiem (to tagad atceroties, gan tā šķērmi paliek ap dūšu, bet tad tas likās interesanti, mēs pat sacentāmies, kurš vairāk salasīs). Bet auku īpašā un neiztrūkstošā nozīme bija VIŅA - mūsu vecvecmāmiņa, kuru bijām iesaukuši par Mammuli. Tas kā atvasinājums vai mīļvārdiņš no vārda mamma, bet tāda īsta skaidrojuma jau nav, tā vienkārši iesaucām – par mammu negribējām saukt, jo ir taču sava mamma, un par veco omīti arī ne, bet nu ja ir tik mīļš cilvēks, kas gandrīz mamma, tad radās Mammule. 

 

Ar viņu saistās siltās vasaras dienas, kad sēdējām un ganījām pīlītes, viņa man pat iemācīja, kā pieradināt vistu, lai cik tas dīvaini neizklausītos! Man bērnībā bija vistiņa, kas skrēja pretī, kad nācām sētā, un lika knābīti pie sejas. Vēl ar Mammuli saistās ledeņu garša - Bārbele - tā sauca konfektes, kuras gaidījām, kad atvedīs no bodes. 

Tagad, kad vecvecmāmiņas vairāk nav, liekas pavisam cita māja. Tu aizbrauc, it kā saproti, ka kaut kas ir noslēdzies, bet tagad tā ir vienkārši māja, lai bija Māja ar Dvēseli.

Vecvecmāmiņa brauca ar riteni vēl tad, kad bija jau gados, nekad mums nesūdzējās, ka slikti justos. Vēl noteikti asociējas ar skābputru un plānajām pankūkām ar svaigi spiestu zemeņu zapti. Vispār varētu uzskaitīt daudzas lietas, jo, kad runāju par viņu, atgriežos bērnībā un tās sajūtas ir tik dzīvas. Lauku mājā viņa bija kā dvēselīte. Tagad, kad vecvecmāmiņas vairāk nav, liekas pavisam cita māja. Tu aizbrauc, it kā saproti, ka kaut kas ir noslēdzies, bet tagad tā ir vienkārši māja, lai bija Māja ar Dvēseli.

 

Reklāma
Reklāma

Visi mēs kādreiz aiziesim un vēl piedzīvosim tik daudz nāves, dažus mēs atceramies biežāk, dažus ne tik bieži, bet citus mēs nēsājam savās sirdīs, savās atmiņās un paliek tik silti, atceroties šo cilvēku un man viens no šādiem cilvēkiem ir mana vecvecmāmiņa. 

 

Es katram  novēlētu nodzīvot dzīvi tā, lai jūsu mazmazbērni pēc jums rakstītu stāstus, iedvesmotos, atcerētos par jums to labāko un paņemtu dzīvei mīļumu, ko viņa man iemācīja pret dzīvniekiem, dalīšanās prieku – ka, dodot kādam, negaidot pretī, ir patiess prieks.

  Priecīgu Māmiņdienu visām māmiņām!

 

Iesūtījusi Laura Liepiņa, konkursa konkursa "Sirdsstāsti par mammām" dalībniece

Piedalies skaistajā konkursā arī tu!