Kā latviešu puisis brazīlieti par sievu dabūja. Skaists mīlasstāsts

Esmu dzimusi un augusi Ziemeļbrazīlijā un ilgus gadus dzīvoju pilsētā Natal, kas atrodas pašā okeāna krastā. Tur arī satiku savu nākamo vīru. Rodžers katru gadu kaut kur ceļo un togad vēlējās braukt uz Taizemi, bet nedabūja biļetes, tālab izlēma doties uz Brazīliju – acīmredzot tas bija liktenīgi. Viņam tobrīd Latvijā bija draudzene, ar kuru attiecības gāja kā pa kalniem, un, dodoties ceļā, Rodžers bija pajokojis, ka Brazīlijā atradīs sev sievu. Laikam jau katrā jokā sava patiesība, jo Rodžers vēlāk atzina: tiklīdz mani ieraudzījis, tā sapratis: es esmu īstā.

Liktenīgais vakars restorānā
Kādu vakaru ar draudzenēm vakariņojām restorānā, un tieši tur Rodžers, kurš sēdēja pie blakus galdiņa, mani pirmoreiz ieraudzīja un noskatīja. Savukārt mana draudzene, kura tobrīd bija brīva meitene, ieskatījās viņā. Man pašai nebija nekādu nodomu, jo četrus gadus biju kopā ar savu toreizējo draugu. Mums arī īsti negāja, bet tobrīd domāju, ka varbūt viss nokārtosies.
Brazīlijā ir problēmas ar meitenēm. Sabiedrība ir ļoti noslāņojusies: ir neliela daļa bagātu cilvēku un milzīgs slānis ar nabadzīgajiem. Tāpēc daudzas meitenes, kas nāk no trūcīgām ģimenēm, cer, ka viņas savaldzinās ārzemniekus, tie viņas apprecēs, un sāksies labāka un vieglāka dzīve. Daudzi tūristi no Itālijas, Portugāles, Spānijas to zina un izmanto. Aviobiļetes, viesnīcas nemaksā dārgi, tāpēc viņiem nav jābūt bagātiem, lai atļautos atbraukt uz Brazīliju. Naivās meitenes ap viņiem spieto un tiek izmantotas. Rodžers arī par to zināja, taču viņam tas nepatika, neinteresēja tās, kas tik brīvi gatavas ielaisties attiecībās ar jebkuru. Kad viņš mani restorānā noskatīja, oficiantei vaicāja, vai pie blakus galdiņa ir brīvas uzvedības vai kārtīgas meitenes? Viņa atbildēja, ka „tādas” neesam, bet, ja vajagot dabūt „to”, viņa pati ir ar mieru uz visu. Rodžeram nācās pateikt, ka viņu kā reiz tikai tas neinteresē.

Daudzas meitenes, kas nāk no trūcīgām ģimenēm, cer, ka viņas savaldzinās ārzemniekus, tie viņas apprecēs, un sāksies labāka un vieglāka dzīve.

Tad viņš mūsu galdiņam atsūtīja četrus kokteiļus, un pie mums pienāca oficiante, sakot: „Tur blakus sēž divi bagātnieki, kuriem jūs patīkat, tāpēc viņi jums atsūtīja kokteiļus! Tagad jums ir iespēja viņus izmantot. Lūdzu, dariet to, jo šī ir jau ceturtā reize, kad viņi pie mums nāk un vienmēr atstāj labu dzeramnaudu.” Jā, jā, tieši tik klaji nekaunīgi viss notiek. Kā jau lepna sieviete, atbildēju, lai nes tos kokteiļus atpakaļ. Oficiante bija sašutusi. Tikai, kad saņēmām zīmīti, ka tā ir dāvana no sirds bez jebkādiem zemtekstiem, dzērienus nenosmādējām. Vēlāk arī aprunājāmies, un es biju patīkami pārsteigta, ka puiši patiešām ne uz ko nemērķē. Piemēram, itāļi šajā ziņā ir neciešami! Viņiem šķiet, ka viņi var nopirkt visu. Ja viņi ir pludmalē un tur ierauga smuku meiteni, viņiem vienalga, ka meitenei ir vīrs vai draugs – tiklīdz viņš neskatās vai ir atgājis maliņā, viņi ir klāt, prasa telefonnumuru un skatās uz tevi kā nepaēduši.

Iemācies valodu, un tevi precēšu!
Brazīlijā man piederēja divi suvenīru veikaliņi, kuros strādāju es, mana draudzene un mans bijušais draugs. Iepriekš restorānā Rodžers noskaidroja, ar ko nodarbojos, un nākamajā rītā ar milzu iegādājamo lietu sarakstu bija klāt pie manis veikalā. Viņš neko neizrādīja, viss bija tā lietišķi draudzīgi. Bet mana draudzene bija uz viņu iedegusies. Rodžers nāca katru dienu, it kā citu veikalu pilsētā nebūtu, un, tiklīdz viņš slieksnim pārkāpa, draudzenei sūtīju īsziņu, lai nāk šurp (smejas)! Un tā vienu dienu viņš mūs aicināja uz restorānu. Lieta tāda, ka Brazīlijā sieviete viena ar nepazīstamu vīrieti nekur nevar doties. Tāpēc tādos gadījumos vienmēr ejam ar draudzenēm.

Šķiroties atjokoju – ja gribi mani precēt, tad iemācies portugāļu valodu. Bet Rodžers tikai mierīgi noteica, ka redzēšu: viņš portugāļu apgūs ātrāk nekā es – angļu.

Gribēju atteikties, taču draudzenei Rodžers tik ļoti patika, ka viņas dēļ piekritu. Nākamajā dienā Rodžeram bija jābrauc mājās, un tā bija pirmā reize, kad viņš atklāti pateica, ka es viņam patīku. Bet vispār viņš bija diezgan nekaunīgs. Atnāca pie manis uz darbu un teica: „Angliski tu runā ļoti slikti! Ja apgūsi valodu, tevi precēšu!” Es biju dusmīga! Tā pateikt acīs. Pie mums nepatīkamas lietas acīs viens otram saka tikai paši tuvākie cilvēki. Ar svešiem vienmēr domājam, kādus vārdus izvēlēties, lai otru neaizvainotu. Šķiroties atjokoju – ja gribi mani precēt, tad iemācies portugāļu valodu. Bet Rodžers tikai mierīgi noteica, ka redzēšu: viņš portugāļu apgūs ātrāk nekā es – angļu.  

Ja nu bandīts?!
Runas par precēšanos nopietni neuztvēru – puisis pajokoja un jau nākamajā dienā, aizbraucot uz dzimteni, par mani būs aizmirsis. Tāpēc arī draudzenei par notikušo nestāstīju. Vēlāk gan viņa mēnesi ar mani nerunāja, domāja, ka visu esmu rūpīgi izplānojusi un puisi viņai atvīlusi.
No Rodžera jau nākamajā dienā pēc aizbraukšanas saņēmu īsziņu ar tekstu, ka viņa sirds palika pie manis. Turpmāk sekoja viens e-pasts pēc otra, turklāt portugāļu valodā. Viss nebija gramatiski pareizi, taču Rodžers centās, un tas atstāja iespaidu. Pēc nedēļas satikāmies skaipā, un viņš visu laiku uzsvēra, ka grib mani precēt, ka gaida atbraucam un jau meklē mums dzīvokli. Man viņš likās pilnīgi traks! Kā ieraudzīja, tā uzreiz gribēja precēt! Bet man blakus bija draugs, kurš vēl pēc četru gadu draudzības nebija pārliecināts, ka vēlas dibināt ģimeni. Rodžers uzsvēra: „Tev jāizvēlas – vai nu es vai viņš.” Mani pārsteidza atklātības brīži, kad Rodžers raudāja.

Runas par precēšanos nopietni neuztvēru – puisis pajokoja un jau nākamajā dienā, aizbraucot uz dzimteni, par mani būs aizmirsis.

Brazīļu vīrieši nekad nav tik atklāti! No drauga izšķīros, un, kad to izstāstīju Rodžeram, viņš tūlīt gribēja, lai braucu pie viņa. Bet man šeit bija savi veikali. Šķita, ka nevaru visu uzreiz pamest. Taču turpmākos mēnešus strādāju ar zaudējumiem. Uz darbu parasti aizgāju ar vairāku stundu nokavēšanos, jo pat desmit stundas no vietas ar Rodžeru varējām norunāt skaipā. Un visu laiku viņš mani aicināja uz Latviju. 28. martā viņam ir dzimšanas diena, un viņš sacīja, ka no manis pienākas dāvana – brauciens uz Latviju. Man gan gribējās, gan bija bail. Ja nu viņš ir bandīts?! Rodžers mēģināja pārliecināt: ja neatbrauksi, nevarēsi pārliecināties, kas un kāds esmu, kā dzīvoju, kur strādāju.

Jābūt vismaz septiņiem bērniem!
Kad par savu ieceri stāstīju radiem, visi, izņemot vectētiņu, teica: „Tu esi traka! Tevi Latvijā kā prostitūtu pārdos!” Tā kā vecāki man miruši, brauca pie vectēva, jo, lai tik nopietnu lēmumu pieņemtu, ir jāpaprasa atļauja. Ja viņš būtu teicis, ka nevaru braukt, Latvijā manis nebūtu. Taču vectēvs sacīja: „Dari, kā sirds tev liek. Es nevaru zināt, vai tava mīlestība nav tieši Latvijā. Tāpat zinu, ka tu vienmēr zini, ko gribi, tu sev pāri nedarīsi, un, ja nebūs, kā vēlies, atgriezīsies mājās.” Tā es atbraucu uz Latviju. Tobrīd bija agrs pavasaris un ļoti auksts – brīžiem pat līdz mīnus pieciem grādiem. Lielākais aukstums, ko piedzīvoju kalnos Brazīlijā, bija + 17°C. Arī vēlāk, kad šeit biju ziemā, lai izietu uz ielas, man vajadzēja uzvilkt divas zeķbikses, divus legingus un džinsus, četras blūzes un vēl biezu ziemas jaku, bet nosalu, vien aizejot līdz auto. Aprast nebija viegli, tomēr, lai kā arī būtu, esmu Latvijā. Ar Rodžeru jau piecus gadus esam precējušies, mums ir divi bērni. Man šķiet, ka pietiek, bet manai vecvecmāmiņai bija 17, vecmāmiņai – 13, mammai – 10, tāpēc vīrs saka: mums jābūt vismaz septiņiem (smejas)!

Jā, manā dzimtenē ir ļoti skaisti, silti, tūristiem parasti tā šķiet kā paradīze. Bet pie mums ir arī daudz mīnusu. Piemēram, izglītība.

Latvieši – uzticīgāki
Sākotnēji apsvērām, ka varētu dzīvot Brazīlijā, taču man bija vieglāk pārdot vienu veikalu un otrā veikalā atstāt saimniekot radus, nekā Rodžeram pārdot savu biznesu. Turklāt cilvēkiem par Brazīliju parasti ir visai iluzors priekšstats. Jā, manā dzimtenē ir ļoti skaisti, silti, tūristiem parasti tā šķiet kā paradīze. Bet pie mums ir arī daudz mīnusu. Piemēram, izglītība. Valsts skolas ir zem katras kritikas – ja vēlies labu izglītību, tam jāparedz ļoti daudz līdzekļu. To pašu, ko šeit studenti augstskolās maksā par mācību gadu, Brazīlijā jāmaksā mēnesī. Beidzot vidēja līmeņa skolu, angļu valodā varam pateikt paldies un uzdot vien jautājumu: „Kā tev klājas?” Ja gribi runāt labā līmenī, vajadzīgi kursi, par kuriem jāmaksā vidēji 800 lati mēnesī. Privātskolotājs izmaksā vēl vairāk. Retais Brazīlijā to var atļauties. Otrs, pat vēl svarīgāks mīnuss, ir tas, ka Brazīlijā ir ļoti bīstami. Piemēram, Riodežaneiro tu nevari vienkārši brīvi staigāt pa ielu. Ir jāuzmanās, ka kāds nepieskrien, neizrauj somu vai no ausīm auskarus. Ja brauc ar mašīnu, lai cik karsts arī būtu, logus vaļā turēt nevar. Ir tieši tā, kā rāda filmās – uz ielas tev var uzbrukt ar ieročiem, bandās ir arī pusaudži, un viņiem ir revolveri. Ja jaunieši brauc uz diskotēku, nekādā gadījumā nevar iet kājām, jāņem taksis. Ja ar savu auto – tā jāatstāj apsargājamā stāvvietā. Latvijā baudu to, ka ar bērniem mierīgi varu iziet pastaigāties un tramīgi visu laiku neskatīties, kas notiek apkārt.
Vēl Brazīlijā starp vīriešiem un sievietēm nav tik vienlīdzīgu attiecību. Brazīļu vīrieši ir sirsnīgāki saskarsmē, bet viņi nav tik uzticīgi savām sievām kā latvieši. Viņi drīkst visu, bet precēta sieviete viena vai ar draudzeni, piemēram, uz restorānu iet nevar. Kāds ieraudzīs un prasīs: „Ko tava sieva tur darīja?” Brazīļiem ļoti svarīgi, ko citi varētu padomāt. Šeit es varu iet, kur gribu, un zinu, ka vīrs man uzticas.

Vēl Brazīlijā starp vīriešiem un sievietēm nav tik vienlīdzīgu attiecību. Brazīļu vīrieši ir sirsnīgāki saskarsmē, bet viņi nav tik uzticīgi savām sievām kā latvieši.

Savukārt pluss ir tas, ka cilvēki Brazīlijā ir daudz atvērtāki. Manā dzimtenē katru dienu jāgatavo vismaz divas trīs porcijas ēdiena vairāk, ja nu ieradīsies ciemiņi. Pie mums nav iepriekš jāpiesakās, un, ja kāds ierodas pusdienu laikā, viņš obligāti jāpacienā. Mums ir vēl kāda tradīcija, piemēram, esam sarunājuši, ka vēlamies kopā pavadīt vakaru. Tad visi gatavojam, visi kopā sēžamies pie galda, un visi pēc tam arī mazgājam traukus un sakopjam virtuvi. Latvijā man bija grūti pierast pie tā, ka ciemiņi nāk un man viss iepriekš vienai jāsagatavo.  
Esmu arī ļoti atvērta un ar cilvēkiem esmu gribējusi iedraudzēties uzreiz. Taču latvieši diezgan ilgi saglabā distanci. Brazīlijā, ja kāds cilvēks raud, visi tūlīt būs viņam apkārt un prasīs: „Kas noticis, kā varu tev palīdzēt?” Latvijā braucu tramvajā, un man blakus sēdošā tante raudāja. Paņēmu viņas roku un prasīju, kas atgadījies, bet viņa uzreiz palika dusmīga. Varbūt domāja, ka esmu čigāniete. To, atbraucot uz Latviju, īpaši pirmajos gados manīju – cilvēki ļoti uzkrītoši skatās. Kad iegāju veikalā, viena pārdevēja tūlīt piebikstīja otrai, lai paraugās uz mani.
Man grūti pieņemt, ka cilvēki viens otram nepalīdz. Vīrs saka: „Tev jāizvēlas, kam palīdzēt. Tu pat nezini, no kurienes un kas tie par cilvēkiem, kurus aicini savās mājās!” Bet man šķiet, ja viņi brazīļi, tad jāpalīdz! Ja nav, kur palikt, lai tik brauc pie mums, ja nav, ko ēst, mēs iedosim! Vīram tas īsti nepatīk, lai gan mēs visu varam sarunāt.
Mājās runājam portugāļu valodā, jo, kā jau vīrs paredzēja, portugāļu valodu viņš apguva ātrāk nekā es angļu (smejas). Taču atbraucot arī es aktīvi mācījos latviešu valodu. Tieši valoda palīdz mazināt distanci starp cilvēkiem. Savu vietu Latvijā esmu atradusi, audzinu ne tikai bērnus, bet mūsu kopīgajā uzņēmumā, tūrisma un atpūtas centrā „Plosti”, gatavoju brazīļu ēdienus. Vīrs teica, ka esmu pārāk pedantiska, tāpēc galā netikšu, bet es pierādīju pretējo. Es taču gatavoju kopš 14 gadu vecuma! Un redzu, ka cilvēki šeit manus pūliņus novērtē. Gatavoju visu tikai no svaigiem produktiem, bez kādām mākslīgām piedevām. Dažkārt smejos, ka arī mēs lietojam „Vegetu” tikai no svaigiem dārzeņiem un zaļumiem. Tā mēs šeit šiverējam, un kopīgu plānu mums vēl daudz.

Teksts: Ieva Konstante, žurnāls „Marta”