Nosalušās sniegpārsliņas mīlestības stasts

Tu atnāci pie manis pa baltu sniegu, un Tev rokā bija tikai mazs egles zariņš. Un es jutos ļoti laimīga. Visa pasaule sagriezās vienā lielā, baltā, neprātīgā sniegputenī, kas pacēlās augstu zvaigžņotajās debesīs, lai jautri iztrakojies, atkal mierīgi un mīļi varētu piekļauties mums pie kājām.
Pulkstenis skaitīja sekundes, minūtes, stundas, bet man likās, ka šis mirklis nekad nebeigsies, ka tie būs mūžīgi svētki un Tu mans vienīgais viesis. Tā mēs bijām stāvējuši ļoti ilgi, bet mana roka dusēja tavā siltajā plaukstā, un es nejutu, ka visapkārt ir ziema un ir sācies mūsu kopīgais Jaunais gads. Daudz kopīgu skaistu brīžu mēs vēl veltījām tikai viens otram. Tā bija mīlestība, bet ļoti īsa, trausla un bīstama kā šīs ziemas pirmais ledus.
Pienāca vasara un no ziemā iesētās sēkliņas izauga maza atvasīte — mūsu kopīgi saudzējams, mīļojams, kopjams un audzināms stādiņš — priedīte (mūsu mazais dēliņš).

Bet tas laiks jau vairs nelīdzinājās tai pasakai, kur princis savā zelta zirgā atjāj pie karaļmeitas. Tā bija parasta ikdiena bez sapņu pilīm, grezniem tērpiem un lielām dzīrēm. Bet es arī neilgojos pēc šādas pārpilnības. Man patika pelēcīgā ikdiena, kur katrai lietai es varēju saskatīt savu saulaino pusīti. Un tad viss atkal atmirdzēja visās varavīksnes krāsās kā svaiga pļava, tikko pielijusi dzidriem rasas pilieniņiem kā kristāliņiem. Bet varbūt tās bija manas nākotnes asaras, tikai es to vēl nenojautu, jo bija ļoti labi un silti par kādu rūpēties un zinot, ka tu vienmēr būsi ar kādu kopā, kādam ļoti vajadzīga. Bet liktenis savu brīdinājumu jau bija pieteicis, bet es vienalga ilgojos…

Bet tas laiks jau vairs nelīdzinājās tai pasakai, kur princis savā zelta zirgā atjāj pie karaļmeitas. Tā bija parasta ikdiena bez sapņu pilīm, grezniem tērpiem un lielām dzīrēm.

Tikai šās mūžības ilgas pēc mīlošas sirds un maigām rokām es arvien retāk varēju saskatīt savā draugā. Es baidījos, vai šis vēsums nav palicis no ziemas aukstās elpas, kuru mēs pa kādu dvēseles spraudziņu esam ielaiduši sevī iekšā. Un tā drīz vien mūsu māja pārvērtās par vēsu noliktavu, kur mēs katrs pārnākot saliekam savas domas, padarītos darbus un garastāvokļus. Izrādījās, ka mēs savam svētku galdam nevarējām atrast to kopīgo interešu stūrīti, kurš piederētu visai ģimenei un tikai mums kopīgi, kur varētu netraucēti piesēsties un ik vakaru pārcilāt savus  sapņus, ideālus un pagājušos mirkļus. Bet varbūt otram tas nebija nemaz tik svarīgi. Varbūt viņš nevēlējās tādu jūtu sakārtotību. Varbūt viņam tas nemaz nebija vajadzīgs. Liktenīgi, vai ne?

Un es pamazām savas jūtas sāku paturēt pie sevis, un tas mani sāka nogurdināt, jo es jutos kā iesprostota un netiku laukā no kāda liela vāveres riteņa, kurš nemitīgi griezās un griezās bez pieturām, bez dalīšanās domās, priekos un bēdās. Tas mani mocīja, un es sāku uzticēties nevis mājai, kuras pavards bija sācis dzist, bet savai priedei. Es vēroju, kā no maza stādiņa sāk augt kupla atvasīte — zaļa, priecīga. Tās skujas bija tik samtainas, ka es tās glaudu pie vaiga, rokām, apviju sev ap kaklu, un tās man pakļāvās un piekļāvās ar tādu paļāvību un mīlestību, kā siltumu meklēdamas. Un to es arī spēju dot. Liktenis man bija piespēlējis vēl vienu iespēju.

Tu atnāci pie manis pa baltu sniegu, un Tev rokā bija tikai mazs egles zariņš. Un es jutos ļoti laimīga.

Un tad mēs visi trīs savas saknes savijām kopā vienā gredzenā, kam vajadzēja būt stipram, kas mūs vienos visu mūžu. Taču šie brīži trijatā mums likās pārāk reti. Šī trijstūra vienu taisni mēs nekādi nevarējām savilkt kopā. Līnija nekādi nesanāca taisna. Ne jau katrs mēs esam kā uzvilkta stīga, kurai jāspēlē savā noteiktā toņkārtā, bet, ja mājās vairs neienāk šī saprašanās mūzika, šī kopības sajūta, kad visi priecājas par vienu un to pašu putnu dziesmu, jūtam vienu un to pašu puķu smaržu, redzam vienu un to pašu krāsu, tad sākas smaga vilšanās sajūta. Šī sajūta pārņēma mani arvien stiprāk un stiprāk. Tā draudēja kļūt nomācoša, līdz sāka malt mani kā dzirnakmens sausu graudu. Labāk es jutos vienatnē, kad varēju attīrīt savu dvēseli no mokošajām sajūtām. Mājās sāka nākt draugu, ielas un alkohola ietekme, kura sāka kļūt gandrīz vai par paradumu un noteicošo toni. Visi ziemā aizsalušie strauti pavasarī sāka plūst pāri malām it kā raudot kopā ar manām sakrātajām asarām, kas sāka veidot lielu nesaprašanās purvu, no kura tikt ārā liekas vairs nebija nekādas iespējas.

Taču vasara atkal bija mana vienīgā cerība. Tā sasildīja manu sirdi, un purvs pārvērtās atkal zaļā pļavā. Es atkal savu siltumu varēju dāvāt citiem, bet tas viss bija velti. Rudens lapām krītot, man likās, ka uz katras no tām aizlido mani sapņi, manas nepiepildītās ilgas un pazaudētā mīlestība.

Bet kādu rītu, platām acīm paskatoties, es atkal aiz loga ieraudzīju mirdzošu sniegu. Eglītēs dega siltas svecītes, krāsainas uguntiņas rotaļājās mūžzaļos zaros, tikai manās acīs vairs nebija šī Ziemassvētku spožuma. Es plaši atvēru durvis, lai stindzinošais aukstums aptver manu slaido stāvu un dziļi ieelpoju tik pazīstamās ziemas smaržas. Tikai gaiss nez kāpēc šogad likās daudz dzestrāks, un sejā sitās aukstas sniega pārslas, kas krita matos, pieskārās skropstām, kusa un lēnām tecēja pār maniem vaigiem lejup. Pulkstenis arī šogad neapstājās, jo laiks rit un mainās uz priekšu, tikai manā durvju priekšā tīri piesnigušā taciņā iemītas melnas pēdas, kas ved kaut kur projām tālumā, un es nekādi tajās nevaru salasīt tavu vārdu, neparastais viesi...

Es uzdrošinājos uzrakstīt šo savu dzīvesstāstu, jo ticu, ka kāds no tā kaut ko iegūs un mācīsies. Liktenis mani vairākkārt bija brīdinājis, bet es šos mājienus nepamanīju. Dažs varbūt sacīs: “Īsta neveiksminiece”, bet es gribu teikt tieši otrādi — es esmu laimīga, ka tas noticis tieši ar mani, jo bez lielām ciešanām mēs arī nezinātu, kas ir liela mīlestība, bez neveiksmītēm mēs nesaprastu, kas ir īsta veiksme, jo katra diena taču slēpj sevī iespējas un pārsteigumus, mums tikai jāprot atklāt un izmantot tos.
Un vēl pats galvenais, nododot šo balto pasauli sava dēla rokās, es viņam cenšos iemācīt vissvarīgāko — atstāt dzīvē tikai gaišas un neizdzēšamas pēdas, bet pati es dodos tālāk tikai ar labām domām.

Liktenīgā un mazliet nosalusī sniegpārsliņa.
 

Iesūtījusi Velga, Lielais stāstu konkurss dalībniece