Kāpēc sievietes/vīrieši vēlas apprecēties?

Kāpēc cilvēki mūsdienās vēlas apprecēties? Ja neskatāmies uz valstīm, kur tas ir goda jautājums, kas liek māžoties ar visām kāzu peripetijām modernajam Eiropas cilvēkam? Kas ir tas, ko tāpat vienkārši kopā dzīvojot nevar dabūt? Ar īsto cilvēku var kopā būt, bērnus plānot, ceļojumos braukt arī tāpat. Kāda ir argumentācija laulībai?

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Foto iesūtījusi Linda Šarķe-Fadjajeva.

Mīlestība? Tā ir, bija un būs un ne jau laulība to baros un dziedinās grūtos brīžos, mīlestības pierādījumiem gredzenu un rēķinu par 100 viesu izguldīšanu nevajag. Uzvārds, bērni? Ja nu vienīgi domājot par dažādām sociālajām garantijām, lai nav lieka ķēpa pierādot bērna radniecību, tā teikt, lai smuki sakārtoti papīri. Pašai sava uzvārda maiņa par visām varītēm jau vairs bieži vien neliekas tik svarīga, simboliskas kopības dēļ to darīt nešķiet būtiski, tāpat kā - kura vecāka uzvārds būs bērnam. Ārzemju piemēri rāda, ka nereti ģimenē vecāki patur katrs savu uzvārdu, tāpat arī bērniem vienam dodot vienu, bet otram otru uzvārdu. Nabaga bērni, jūs teiksiet, visi viņus uzskatīs par ārlaulībā dzimušiem, bet... tas atkal ir tikai jautājums kā ir pieņemts un cik ļoti esam pieraduši pie tā, kas ir pieņemts.


Kāpēc es vēlējos apprecēties padsmit, divdesmit gados? Toreiz tas likās tik romantiski, neskaidras nojausmas par to kā tas būs, Disneja sniegbaltītes cienīga kleita, vecāku asaras, draudzeņu sērīgās un mazliet skaudīgās nopūtas un tam visam pa vidu – VIŅŠ. Atzīšos toreiz arī domāju, ka kāzu nakts noteikti būs pirmā nakts...kur tie gadi, kur mans naivums!
Kāpēc es vēlējos apprecēties divdesmit piecos gados? Esmu tikai vāja sieviete, kas iespaidojas no apkārtējās sabiedrības spiediena, teikšu kā ir – tāpēc, ka visi tā darīja. Draudzenes apkārt bariem precējās vien, un es sajutos it kā dzīve man lieliem soļiem skrietu garām un kaut kas būtu nokavēts. Sasodīti sagrbējās arī apprecēties, saukties līgavai un pēc tam sievai, lai varētu nevērīgi pateikt – Ilzīt, kas Tev šovasar ieplānots? Brauciens uz Turciju? Nu nekā nebūs, saulīt, man tad un tad kāzas.

Domās savu kāzu albumu jau saucu par „Mana dārgākā diena mūžā”  iedomājoties to kaudzi naudas, kas tiks iztērēta divām dienām.

Kāpēc es vēlējos apprecēties divdesmit astoņos gados? Salasījos muļķības par bioloģiskajiem pulksteņiem un ģimeni (lasi – vīrs, bērni, virtuve) kā sievietes dzīves  stūrakmeni. Tā nu pulkstenis manī iežvadzējās nikni un nepielūdzoši, sāku katru rītu pie spoguļa staipīt krunkas uz sejas un domāt par to, kurš mēnesis varētu būt labvēlīgākais bērna ieņemšanai un kurš attiecīgi jāplāno kāzām. Tik tāds sīkums – neviens mani tādu histērisku plānotāju bildināt pat i netaisījās.


Tagad, kad beidzot precos, sāku atbildēt uz jautājumu – bet ko es pati patiesībā vēlos, neskatoties uz to kā ir pieņemts, kā iesaka ārsti, ko diktē sabiedrība.
Nolēmu pajautāt 15 vīriešiem un 15 sievietēm, dažāda vecuma un tautības – kāpēc viņi vēlās vai vēlējās apprecēties.
Sieviešu atbildes:
...lai bērni dzimtu laulībā...mīlestības dēļ... juridisku iemeslu dēļ...attiecības, tas ir labi un skaisti, bet ģimene ir labi, skaisti un pamatīgi....jāprecas, kamēr jauns un smuks, ja reiz satikts īstais cilvēks, ar kuru kopā vēlas novecot...tāpēc, ka smieklīgi 40 gadu vecumā saukties par draudzeni...biju stāvoklī, tas likās pašsaprotami....ja ir labi kopā, kāpēc neprecēties...cik tad ilgi var dzīvot kopā, pieņemts ir precēties...stabilitātes garants...

Vīriešu atbildes:
...lai simboliskā veidā citiem darītu zināmas savas attiecības....mīlestības dēļ...vēlos ģimeni...tā tam vienkārši jābūt – jāprecas...lai nebūtu vientulīgi, lai ir kāds ar ko dalīties ikdienā...stratēģija - lai sieviete sava emocionālā garastāvokļa dēļ mirkļa iegribas dēļ nevarētu aiziet...cieņas dēļ pret otru cilvēku...pašsaprotama lieta, kad esi atradis savu dvēseles radinieku...

Sasodīti sagrbējās arī apprecēties, saukties līgavai un pēc tam sievai, lai varētu nevērīgi pateikt – Ilzīt, kas Tev šovasar ieplānots? Brauciens uz Turciju? Nu nekā nebūs, saulīt, man tad un tad kāzas.

Interesanti, ka sievietēm vienlīdz bieži dominēja atbildes – mīlestības dēļ un juridisku iemeslu dēļ. Juridiski iemesli šajā gadījumā saistīti ar stabilitāti, īpašumiem, bērniem un iespēju uzņemties rūpes par otru. Kamēr no vīriešiem neviens nepieminēja juridiskos iemeslus, daudzi uzsvēra mīlestību, cieņu pret otru cilvēku un pamatoja savu soli vēlmē pēc ģimenes kā ģimenes tieši laulībā. Nezinu cik protams godīgas bija viņu atbildes, bet tās patīkami pārsteidza, salīdzinot ar tām, kas lasītas dažādās aptaujās dažus gadus atpakaļ.
Viens nu ir skaidrs, gribētos domāt, ka sen pagājībā tas laiks, kad vīriešu motivācija precībām bija regulāra seksa nodrošinājums un legāla kalpone – veļas mazgātāja, ēst taisītāja – mājās. Pirms dažiem gadiem šādas atbildes vēl parādījās. Tagad normāls vīrietis (ar atsevišķiem izņēmumiem, protams) spēj pakustināt smadzenes tik tālu, lai pavirinātu veļas mašīnas un trauku mazgājamās mašīnas durtiņas, palūgtu RIMI iesvērt salātus vai plovu, arī par seksa nepieejamību akurāt sūdzēties nevarētu, tam nolūkam nav jāklapatojas ar kāzām un uzreiz jāapņem sieva.

Reklāma
Reklāma


Bīstamie vīriešu tipi varētu būt tie, kas ir aizsēdējušies uz „labi tāpat”  beņķīša, tur parasti visi motivējošie argumenti atduras pret „bet labi tāpat” un „vai tad tagad ir slikti”. Labi gan, ja arī sievietei ir „labi tāpat” pretējā gadījumā kopdzīve pārvēršas skumjās un bezcerīgās gaidās, mokoties kompleksos un pārdomās – es gribu, bet viņš mani neprec. Kāda draudzene komentēja savas izjukušās attiecības – nu nebija jau slikti, bet kam tas viss, ir kā pagājuši divi gadi, bet... divi savā veidā bezjēdzīgi gadi, jo attiecību turpinājums nesekoja.

Draudzenes spēcīgais trumpis papīru kalnu kārtošanā, vitāli svarīgu lēmumu pieņemšanā un finansiālu jautājumu risināšanā bija viens un neapgāžams – es esmu viņa sieva.

Kad es sāktu uztraukties, ja mani neprec? Ja zinātu, ka mans ilggadīgais partneris, mīļotais vīrietis vēlas apprecēties, vēlas laulību un ģimeni, bet laiks iet un radi elpu aizturējuši gaida jaunumus, bet...nekas neseko, lūk tad gan es aizdomātos un sāktu uztraukties. Bet ne jau par precēšanu vai neprecēšanu, drīzāk par attiecību stabilitāti un noturību nākotnē kopumā.


Ar gadiem sapnis par balto princešu kleitu, baložiem zilās debesīs un gaisīgu putukrējuma torti ar zemenēm pusnaktī izsapņots. Esmu kļuvusi kaitinoši praktiska un sen jau kā sākusi mazliet iesmaidīt par draudzeņu albumiem, kad ar sajūsmas oh un ah komentāriem iepeld skatītāju zonā kārtējais kāzu albums ar nosaukumu – mana skaistākā diena mūžā, mana baltākā diena, mana... Domās savu kāzu albumu jau saucu par „Mana dārgākā diena mūžā”  iedomājoties to kaudzi naudas, kas tiks iztērēta divām dienām. Tomēr kāpēc es vispār vēlos apprecēties un, piekāpjoties savam līgavainim, rīkot tradicionālo kāzu balagānu. Pirms gada domāju – nu ja jau mīl, tad lai apprec, lai visiem apliecina jūtu un attiecību patiesīgumu, bet tad kādā jaukā dienā saņēmu no draudzenes izmisīgu ziņu par notikušu nelaimes gadījumu, smagā avārijā cieta viņas vīrs, gulēja bezsamaņā slimnīcā un pēkšņi birokrātijas priekšā vairs nebija nozīmes mīlestībai, dvēseles radniecībai un kopā pavadītiem gadiem. Draudzenes spēcīgais trumpis papīru kalnu kārtošanā, vitāli svarīgu lēmumu pieņemšanā un finansiālu jautājumu risināšanā bija viens un neapgāžams – es esmu viņa sieva.
Šis notikums man lika izvērtēt savas domas un spriedumus par precību nepieciešamību mūsdienās. Lūk, tāpēc es vēlos apprecēties. Ne jau mīlestības dēļ, ne jau tās dēļ es gribu stāvēt 100 cilvēku priekšā, izkaltušu muti teikt un pēc tam visu dienu nedabūt ne lāgā paēst, ne atpūsties. Es vēlos apprecēties, lai nepieciešamības gadījumā es tiešām varētu būt kopā ne tikai priekos, bet arī lielās bēdās un nelaimēs.


Kāpēc jūs izlēmāt, vēlētos vai noteikti gribat apprecēties?

 

Iesūtījusi: Elīna Ziemele

IZLASI ARĪ: VAI TU DRAUDZĒJIES AR SAVU MĪĻOTO?

VAI TIEŠĀM BĒRNS VISUR IR JĀŅEM LĪDZI?