Kautiņš smilšukastē. Vecāku starpā

"Sēžu blakus savai divgadīgajai meitai, kas spēlējas smilšu kastē. Kāds cits meitēns pienāk un ņem nost viņai mantas, lai gan pašai maisiņš pilns. Cenšos kontrolēt situāciju, bet cik gan daudz svešam bērnam varu aizrādīt? Lai mamma pati viņu vāc, bet nē — sēž un pļāpā rotaļlaukuma malā, pat nepaskatoties, ko viņas bērns dara. Kā šādā situācijā rīkoties? Iet ko teikt mammai? Vai ņemt savu bērnu un doties rotaļās kur citur?"

„Protams, ka nevajag doties prom, jo konflikts vai strīds, lai kāds tas būtu, ir jārisina. Tieši to mēs iemācam savam bērniņam — nevajag bēgt vai iet prom, kad vien mums ir strīdu situācija. Tieši otrādi — varam ierosināt otram bērnam, lai pasauc spēlēties mammu, varam skaidrot reizē savam un reizē svešajam mazulim, ka te ir tavas mantas, tur savukārt mūsu — tātad varam spēlēties kopā un varam katrs ar savām. Divi gadi ir tas vecums, kad mazulis tikai sāk apzināties „mans” un „ne-mans”, un tas nerodas ne no kā. Ja svešajam mazulītim nav ne brāļa, ne māsas un ikdienā viņam nav ne ar vienu jādalās, tad grūtāk apjaust robežas. Tieši tāpēc šāda situācija smilšu kastē ir viņa skoliņa. Iedomājieties sevi ar savu rotaļlietu — jums ir Porsche, bet jūsu draudzenei kabriolets. Jūs taču gribat pabraukt ar kabrioletu, bet vai ir viegli savu dārgo mašīnu uzticēt citam šoferim — vienkārši iedot, lai brauc? Tāpat mazajiem — viņiem mantas ir ļoti vērtīga lieta, un paiet laiks, lai saprastu, kas ir mans un kas tavs. Jūs droši varat iet klāt un sarunā iesaistīt mammu ar vārdiem: „Vai jūs esat šī skaistā mazulīša mamma? Mums ir neliels strīds ar mantām. Vai nevaram te kopā sarunāt, kā spēlēsimies?”

Jums ir Porsche, bet jūsu draudzenei kabriolets. Jūs taču gribat pabraukt ar kabrioletu, bet vai ir viegli savu dārgo mašīnu uzticēt citam šoferim — vienkārši iedot, lai brauc?

„Mani vienmēr mulsina, kad lielveikalā vai citā publiskā vietā mamma sāk pluinīt, raustīt un strostēt mazuli. Jau no malas var redzēt, ka mazajam nāk miegs, ir diendusas laiks, viņam ir karsti un grūti, bet mamma, neņemot vērā viņa vajadzības, turpina lēni pētīt produktus plauktos vai cilāt apģērbu gabalus. Kad mazais jau pavisam sakreņķējies, viņu apsauc arvien skaļāk, sāk mazo dunkāt un tiesāt. Tik ļoti vienmēr gribas pieiet klāt un teikt, lai nomierinās, lai paņem mazo un samīļo...Es zinu, ka ar to izsauktu uz sevi vien dusmas, ka jaucos citu darīšanās. Kā tad rīkoties — izlikties neredzam? Vienmēr tik žēl to mazulīti...”

„Sabiedrība ir diezgan nežēlīga un mūsdienu mammai ir ļoti daudz apdraudējumu saglabāt sajūtu, ka viņa ir laba mamma. Pamācības internetā, darbā, vecāku ģimenēs, skolās, veikalos — visur sievieti vērtē pēc bērna uzvedības. Taču gan bērns, gan viņa mamma ir emocionālas būtnes un atrasties zem lupas nevienam nepatīk. Parasti spriedzi mazais neiztur tieši publiskās vietās, jo viņš burtiski sajūt, kādu viņu grib citi ieraudzīt kaut negribas, nāk miegs, ir karsti vai mamma novērsusies... Bērna bļaušana viennozīmīgi izraisa mammas apjukumu un apjukumā mēs nemaz tik ļoti sevi nekontrolējam. Visu skatieni pievērsti sievietei — ko viņa darīs, kā rīkosies, kā izturēsies pret bērnu. Kādas gan bruņas mammai ir ap sevi jāuzvelk, lai to nejustu un izturētu! Ja viens no malas vēl nāk klāt un māca, tad reakcija ir viennozīmīgi noraidījums.
Ja gribam tiešām palīdzēt, ir, protams, vērts iet klāt, bet nevis kā mācītājai, norādot, ko un kā darīt, bet kā lūdzējai. Ar jautājumu „Vai es varētu jums palīdzēt?”, „Vai ir kāds veids, kā es varētu jums palīdzēt?, „Vai jums nepieciešama palīdzība?” Un tikai tad, ja mamma atbild apstiprinoši, ir vērts kaut ko tālāk sarunā turpināt. Ja tomēr seko noraidījums, tad saruna ir slēgta. Jebkurā situācijā — katram bērnam viņa mamma ir labākā — vienalga, vai viņa sit, lamā, mīļo vai strostē. Un situācijās, kad tas notiek, mums instinktīvi gribas palīdzēt bērnam, pamācot mammu, kā pareizi rīkoties. Taču pareizā atbilde ir palīdzēt mammai. No malas jau mums vienmēr liekas, ka mēs labāk zinām, kā vajadzētu rīkoties. Protams, labākā pašas sievietes reakcija un rīcība būtu ņemt bērniņu un vest viņu laukā — no telpas, no veikala, lai mazais nomierinās un viņa var atgūt līdzsvaru.

"Kāda 6-gadīga meitenīte lūdz manam 2 gadus vecajam bērnam paspēlēties ar mantiņu. Manējais iedod, bet meitenīte to nopurina un ieliek savu mantu maisiņā. Kad esam beiguši spēlēties, ejam ar bērnu pie meitenes pēc savas mantiņas. Bet viņa i negrasās atdot. Uz ko meitenes māte saka: "Jūsu mantiņa? Man nav pamata neticēt savam bērnam, viņa saka, ka tā ir viņas." Beigās tomēr mūsu mantiņu atdeva. Ko šādā situācijā labāk darīt? Ko un kā teikt, lai tik tiešām mēs viena otrai neiekluptu matos? Nākamajā dienā, ejot uz rotaļlaukumu, uz visām savām mantām uzrakstījām bērnu iniciāļus."

„Bērnu iniciāļus var rakstīt, lai izvairītos no tieši šādas konfliktsituācijas. Taču piemērā minēts 6 gadus vecs bērns, kam, protams, jau ir nojausma par to, kas ir mans, kas ir tavs, ko drīkst un ko nedrīkst. Iespējams — te nu ir slēpts konflikts. Varbūt meitene pārāk maz saņem no savas mammas uzmanību, un viņa ar šādas paturētas mantas rīcību grib sajust mammas aizstāvību? Varbūt viņa vienkārši izaicina un grib redzēt, kā mamma reaģēs? Vai kā reaģējat jūs? Arī otrai sievietei noteikti nepatīk uzbrukums un viņa aizsargājas un aizsargā bērnu – pat, ja varbūt nav iedziļinājusies patiesajā situācijā. Jūsu savaldība būs gan skola jums, gan jūsu bērnam, gan 6-gadīgajai meitenei. Būtiski ir situāciju risināt. Pat, ja lielākā meitene negrib mantu atdot, mēģiniet ar viņu runāt kā ar pieaugušu cilvēku par lietām, kas, ja arī iedotas, ir jāatdod, lai citu reizi varētu atkal paņemt. To visu dzirdēs jūsu mazulītis, kas mācīsies no šādas sarunas. Galu galā — ja tas ir vienas smilšu lāpstiņas strīds, noteikti nav tā vērts, lai iekarstu, bet drīzāk rādītu bērnam piemēru, kā šādās reizēs rīkoties.”

Autore: Dace Kaņepone, mammam.lv/tetiem.lv